Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Tirgus
Autotirgus ir pārsātināts, taču pēc ilgākas sortimenta aplūkošanas pat neprofesionālim kļūst skaidrs, ka starp dažādu zīmolu auto ir manāmas līdzības. Nevarētu teikt, ka auto ir vienādi, taču tos saista vairākas īpašības, neraugoties uz to šķietami atšķirīgo izcelsmi. Šoreiz runa ir par detaļu pārmantošanu no konkurentu modeļiem, un šis fakts pat auto tirdzniecības pārstāvjiem ir visai neērts jautājums, jo ar to ir gan iespēja piesaistīt pircēju, gan ātri vien nobiedēt viņu.
Teiksim, ja jūs dodaties iegādāties pirmās paaudzes Volvo V50, bet uzzināt, ka tas patiesībā pēc uzbūves ir ļoti līdzīgs Ford Focus ar dažādiem vizuāliem akcentiem un zviedru ražotāja logo uz dzinēja pārsega. Šajā brīdī kāds aizies uz citu tirgus vietu un iegādāsies Ford, kas maksās lētāk. Kādam ienāks prātā doma – labāk iegādāties V50, jo tas ir prestižāks, bet remonts izmaksās tikpat, cik lētākajam Focus. Šādas un citas iespējamās variācijas var uzskaitīt vairākas, tāpēc iepazīsimies, ko ražotāji mums piedāvā.
Par prestižu jāmaksā
Badge-engineering, kas latviski nozīmētu jauna modeļa izstrādi, nomainot cita ražotāja emblēmu, kļūst arvien populārāka. Tipisks piemērs ir mazie brālīši Peugeot 108, Toyota Aygo un Citroën C1, kas vizuāli ir nedaudz atšķirīgi, tomēr būtībā ir viens un tas pats auto. To cenas ir līdzīgas, tāpēc atliek vien izvēlēties sev tīkamāko zīmolu. Šāda veida emblēmas pārņemšana izmēros lielākā virsbūvju segmentā ir retāk sastopama, tāpēc vilšanās par jaunā auto patiesajiem gēniem ir visvairāk iespējama mazauto klasē.
Citi lasa
Otrpus okeānam biežāk sastopamais Pontiac G3 patiesībā ir tas pats Chevrolet Aveo, kas savukārt ir radies no Daewoo Kalos. Uzzinot, ka šķietami amerikāniskā auto senči ir meklējami Dienvidkorejā, daudzi rauc pieres, taču šis ciltskoks sniedzas līdz pat Ukrainā ražotajam ZAZ Vida.
Šāda ciltskoka sazarošanās varētu šķist pārsteidzoša, taču tas nebūt nav spilgtākais gadījums. Viens no uzskatāmākajiem paraugiem krasā prestiža un vērtības atšķirībā ir mazākais Aston Martin modelis Cygnet. Ja atskaitām kvalitatīvāku salona apdari un plašāku aprīkojuma klāstu, tas ir tas pats Toyota iQ.
Pievienojot budžeta klases auto Džeimsa Bonda iecienītākā spēkrata raksturīgo radiatora resti un emblēmu, neraugoties uz niecīgo 1,3 litru dzinēju ar 98 ZS, tas maksā neiedomājami dārgi. Aston Martin Cygnet, šobrīd būdams septiņus gadus lietots, maksā aptuveni 40 000 eiro un cena tikai katru gadu aug, jaunu Toyota iQ varēja iegādāties no 12 000 eiro, lietotu – no 4500 eiro. Sākotnējā iecere ražot 2000 auto gadā nesasniedza dzirdīgas ausis, un pārdoto auto skaits bija pavisam niecīgs. Mazā pieprasījuma dēļ Cygnet modeli vairs neražo, taču tagad tas auto entuziastu aprindās tiek uzskatīts par ekskluzīvu un iekārojamu kolekcijas auto.
Šis piemērs pierāda, ka teju tikai ar vienkāršu emblēmas maiņu, automašīnas cenu var pat trīskāršot, tajā pašā laikā ekspluatācijas izmaksas saglabājot lētākā modeļa līmenī.
Dvēseles radinieki
Risinot jautājumu par modeļu produkcijas skaita palielināšanu un izmaksu samazināšanu, pēc savstarpējas vienošanās ražotāji akceptēja ideju savā starpā dalīties ar dzinējiem. Tā bija aktuāla problēma vairākiem ražotājiem, kuri spēja radīt komfortablu, drošu un izskatīgu auto, tomēr tā motora veiktspēja neatbilda vēlamajiem standartiem. Turklāt kāpēc izdomāt velosipēdu no jauna? Aplūkojot lietoto auto segmentu, viens no piemēriem ir Jaguar S-Type, kura uzturēšana tikai retajam varētu šķist lēta. Dārgs un reti sastopams dzinējs? Nebūt ne.
Angļu majestātiskā sedana motortelpā atrodas Ford veidotais 2,7 l dzinējs ar 207 ZS, kas tika paredzēts uzstādīšanai Peugeot 607 ar nosaukumu HDi, bet ar Jaguar karogu tas lepni saucas par Twin Turbo Diesel.
Šo motoru dažādās zirgspēku variācijās ieguva arī Jaguar XF un XJ modeļi, Citroën C5 un C6, kā arī Land Rover Discovery 3, Range Rover Sport un citi. Kā zināms, arī X-Type tika aprīkots ar 2,0 un 2,2 l Ford TDCi dīzeli. Šī nebūt nav bijusi vienīgā dzinēju transplantācija, un jau izsenis pat šķietami dažādu līmeņu zīmoli ir mainījušies ar motoriem.
Tā vecais Audi A6 piešķīra savu uzticamo 2,5 TDI dīzeļdzinēju pirmās paaudzes Volvo V70, bet BMW 525d motors nonāca lētākajā Opel Omega. Tas turpinās arī tagad. Piemēram, DLD-14 (DV6) jeb Ford radītais 1,6 l Duratorq TDCi dīzeļdzinējs tiek izmantots arī jaunāko paaudžu Suzuki SX-4, Mini Cooper, Peugeot 207, Mazda2, Volvo S80, Ford Focus, Citroën C5 un kuplā skaitā citu šo zīmolu modeļu ražošanā. Dzinēju iegāde no citiem koncerniem nenotiek vien degvielas ekonomijas nolūkos, bet arī dinamikas rādītāju uzlabošanai.
Piemēram, sportiskais otrās paaudzes Ford Focus ST sevī slēpj no Volvo aizgūtu 2,5 l T5 benzīna dzinēju ar 225 ZS, paralēli to piešķirot trešās paaudzes Mondeo. Savulaik Ford aizraušanās ar dzinēju iegādi nonāca tik tālu, ka no VW, papildus 1,9 TDI, tika paņemts arī 2,8 l VR6 benzīna dzinējs, kas Golf modelī uzrādīja 7,1 s sprintu līdz 100 km/h. Un runa nav tikai par dzinējiem un transmisijām, bet arī piedziņu.
Šeit lielākais ieguvējs atkal ir pircējs, jo tirgū arvien vairāk tiek piedāvāti modeļi, kas līdz šim nav izcēlušies ar labām pilnpiedziņas prasmēm, bet pēc kopējas sadarbības ar pieredzējušiem grandiem tie apgūst dubļu brišanas prasmes.
Piemēram, Citroën tikai retajam ir pirmais, kas atskan galvā, iedomājoties par pilnpiedziņas auto. Atskaitot 60. gados būvēto 2CV Sahara modeli, franču autoražotājs bezceļus nav izvirzījis kā vienu no prioritātēm, bet nu jau 10 gadus ilgstošā sadarbība ar Mitsubishi situāciju ir mainījusi. Citroën C4 Aircross ir praktiski tas pats, kas Mitsubishi ASX, bet C-Crosser veidots uz vienas platformas ar Outlander. Sniedzot pretim franču dīzeļdzinējus, Mitsubishi aprīkoja gan Peugeot, gan arī Citroën ar pilnpiedziņas sistēmu.
Pircēju sabiedrotie
Nedaudz iedziļinoties kuplajā auto marku saimē, diezgan ātri kļūst skaidrs, kuru marku automašīnas savā starpā dalīs dzinējus, balstiekārtu, elektroniku un citus elementus. Viens no piemēriem ir otrās paaudzes Chrysler 300C, kas tika ražots 2005. – 2010. gadā un būvēts uz Chrysler LX platformas. Lietoto auto tirgū šis modelis maksā no 4000–7000 eiro, kas ir ļoti pieņemama cena šāda gada un klases auto. Šis auto savu 3,0 l CRD dīzeļdzinēju ir aizguvis no Mercedes-Benz.
Abu auto veiktspēja gan nebija vienāda – Chrysler bija gan nedaudz lēnāks, gan par pusotru litru ēdelīgāks. To lielā mērā ietekmēja transmisija, jo Mercedes-Benz bija pieejams ar septiņpakāpju automātu, bet Chrysler tika pie jau vāciešu pārbaudītās piecpakāpju automātiskās kārbas. Arī priekšējā balstiekārta tika aizlienēta no W220. Gan jauns, gan arī lietots Mercedes-Benz ir par vairākiem tūkstošiem dārgāks, lai gan ļoti liela daļa tehnisko mezglu ir identiska. Mercedes-Benz tēls nosaka tā stabilo tālākpārdošanas vērtību, kas Chrysler gadījumā pieklibo.
Rezumējums
Pircējs šajā gadījumā ir lielākais ieguvējs. Mums tiek piedāvāts arvien lielāks skaits konkurētspējīgu auto, kas aizgūst labāko, un atliek vien izvēlēties sev tīkamu zīmolu. Vienādi risinājumi dzinējos, balstiekārtā un transmisijā noteic plašu detaļu klāstu, kas konkurences apstākļos ekspluatācijas izmaksas notur zemas. Ja vien spējat samierināties ar nosacīti mazāk prestiža zīmola auto, tad par pieņemamu summu ir iespēja iegādāties auto, kura vēderā mīt pat luksusa auto komponentes.
