Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1. vakars
Draudzene ierodas ar vīna pudeli man un trijām somām sunītim. Vienā sēž pats vauva. Otrā ir viņa bļodiņas, pārtika, našķīši, vitamīni. Trešajā ir suņu šampūns, četras dažādas mantiņas, mīļākais paklājiņš un otrs mīļākais paklājiņš. Jūtos kā zīdaiņa māmiņa. Sunītis esot izcili audzināts. Nekad nečurājot un nekakājot dzīvoklī. Patīk, ja kasa vēderiņu. Nedrīkst dot neko treknu no mana šķīvja. Guļot varbūt mazliet smilkstēs – sapnīša dēļ. Cerams, ka viss būšot labi. Ja kas, te ir daži telefona numuri.
Sarakstā trūkst tikai 113 un premjerministra.
Visi pārējie ir pieminēti. Saņemu vienu atvadu buču, kamēr Hugo kādas simts. Durvis aizveras. Lūram viens uz otru. Hugo sāk gaudot. No sirds. Pagriežu skaļāk Midsomeras slepkavības. Pametu Hugo mantiņu. Pati arī paceļu. Pametu bumbiņu. Pati sameklēju un savācu. Vismaz paglaudīt sevi ļauj. Aizmiegam abi blakām. Naktī trīs reizes pamostos, lai paklausītos, vai tas zvērs vēl elpo.
1. diena
No rīta atceros, ka man ir suns. Rīta pastaiga. Kāpnēs pēkšņi satieku pilnīgi visus kaimiņus. Pilnīgi visiem paskaidroju, ka tas nav manējais. Nē. Neries. Nē, tikai uz laiku. Ārā gandrīz palieku bez rokas, jo kādam pēkšņi nenormāli vajag čurāt. Un tad apostīt visus apkaimē pieejamos kokus un stabus. Kaka. Nē. Lūdzu, nē! Esmu aizmirsusi tos sasodītos maisiņus. Glūnu, vai kāds neredz un nebildē. Savācu mazo kakuci ar trim papīra kabatas lakatiņiem. Kur skatās dome? Kāpēc uz katra stūra nav maza miskaste kakučiem? Pilna pilsēta ar suņiem. Bet kur lai liek to, kas no viņiem nāk laukā, ko? Mobilajā trīs selfiji no draudzenes lidmašīnā un lūgums pēc mīluļa bildes. Man izdodas nosūtīt gabalu dibena un ēšanas brīdi. Uzzinu, ka tik daudz bērt nevajagot. Izliekos par beigtu. Visu dienu strādāju mazliet nervozi. Un ja nu sunītis skumst? Paskaidroju, ka nevaru palikt ne sekundi ilgāk. Man ir pieskatāmais, un sunītim būs daudz tekošu vajadzību. Bez problēmām tieku atbrīvota no ārkārtas sapulces.
2. diena
Ceļos agrāk. Pilna kabata maisiņiem. Atkal kāpnēs visi kaimiņi. Nē, tiešām, tiešām tas nav mans suns. Jā, drīkst paglaudīt. Jā, Hugo. Nē, nekož. (Vismaz es ceru.) Nenormāli gara čura. Nav kakas. Kāpēc nav kakas? Ja nu viņam tur kaut kas sastrēdzis? Ja nu es to suni esmu aizdambējusi? Kur vispār apkaimē ir veterinārā klīnika? Bet pase? Ā, nē, pase bija. Skriet? Labi, skrienam. Ja jau zarnās būtu sastrēgums, skriet taču negribētu. Pārrodos pārgurusi. Kā no sporta zāles. Kā tie saimnieki to vispār var izturēt? Jau no rīta šitāds treniņš. Četri suņuka foto uz Itāliju. Pretī pasakaini kalni. Ābolu štrūdele. Un draudzenes videosveiciens. Ne jau man. Hugo. Vakarā atprasos mājās agrāk. Uztrauc vēdera izeja. Sunītim.
Kaka ir liela un pārliecinoša. Fū. Laime.
3. diena
Pieceļos bez modinātāja. Hugo izlaiza ausis un acis. Labi, labi, ejam laukā. Uzvelku botas. Ja jau skriet, tad vismaz kvalitatīvi. Nekad neesmu bijusi sajūsmā par suņiem. Tagad kādu desmito reizi metu kociņu. Vaļā gan nabagu no saites nelaižu. Paduses slapjas. Gan jau izkulsimies, suņa puika! Iepazīstos ar maza buldoga saimnieku. Filips. Suns. Un Uģis. Saimnieks. Un kā tad mūs saucot? Un cik mums gadiņi? Un vai jau sen šai apkaimē? Hm, nebija ienācis prātā, ka eksistē šitāds suņu saimnieku tinderis. Reālajā dzīvē. Uģis grib zināt, vai mēs katru rītu esam šeit šajā laikā. Paskaidroju, ka šis man audžubērns. Uzzinu, ka man labi izdodas. Bāc. Vajadzētu tikt pie friziera. Un uz vaksāciju. Nē, es jau neko neesmu sadomājusies. Vienkārši… visādi var gadīties. Uz vakara pastaigu Uģis ierodas ar divām termokrūzēm. Liepziedu tēja ar medu. Gandrīz pazaudējam suņus. Sasaucam. Foto. Tuvplāns ar abiem. Suņiem. Lai draudzenei mierīgs prāts.
4. diena
Uzkrāsoju acis. Pirms pastaigas. Uzvelku jauno jaku. Nav taču jāiet laukā ar suni kā pelēkai lauku pelei. Atkal botas. Skrienam. Hugo sajūsmā par jauno draugu. Es arī. Šorīt man tiek kafija. Kāpēc neviens nekad nav teicis, ka suns nozīmē jaunas dzīves sākumu? Hugo apēd kaut kādu draņķi. Ārprāts! Ko es teikšu draudzenei? Suns saindējās, jo es tikmēr koķetēju ar cita suņa saimnieku? Taču Hugo izskatās ļoti dzīvīgs. Aleluja.
5. diena
Skropstu tuša, botas, lūpu spīdums. Sunītis skrien pa kāpnēm palēkdamies. Es arī. Tāda ļoti laba sajūta – no rīta pirms darba doties pastaigā. Šodien pēdējā kopā būšanas diena. Kaklā mazliet tāds kā kamols. Bet nesāp. Sāp sirds. Braucot no darba, nopērku sunītim jaunu mantiņu. Un dažus našķus. Zooveikalā. Nemaz nezināju, ka tur pieejams tik plašs graužamo mantu klāsts. Suņiem. Vakara pastaiga. Šoreiz divas tējas no manis. Forši tā. Ka ir kopīgas intereses. Suņiem. Un saimniekiem. Draudzene atbrauc ap astoņiem. Lēnām vācu kopā mantas. Simts reizes samīļoju Hugo.
Tas ir necilvēcīgi. Tā vispār nedrīkst darīt. Iedod otram suni un tad atņem.
6. diena
Drausmīga tukšuma sajūta. Un pieraudāts spilvens. Kurš teica, ka bez suņa nedrīkst iet rīta pastaigā? Uzvelku botas. Sāku skriet. Paskat! Kas tad mums te skrien pretī?
