Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā jau mēs daudzas, arī es brīvdienās esmu labā meita. Nu, tajā izpratnē, ka nevis guļos zem kosmetologa maigajām rokām vai dodos uz kino, bet mēroju gana daudz kilometru, lai apciemotu vecākus. Tā vienkārši iegājies. Un tā ir forši. Mamma gatavo peldošās salas vai bubertu. Paps no priekiem pat aizmirst bubināt uz mammu vai kaķi. Vienkārši mums kopā tiešām ir labi. Vīrs un sīkie parasti arī grib pie omes un opja, kam mūždien atlikti piecīši mazbērniem un apskāvieni neierobežotā daudzumā.
Un, kā jau katrā kārtīgā Latvijas pilsētā, arī tajā, kur dzīvo mani vecāki, ir tirgus. Tāds – ar paviljoniem, tirgotājiem, neticamu krāsu halātiem un naktskrekliem uz pakaramajiem turpat laukā. Ar plastmasas puķēm un īstajām. Ar zemnieku stendu, kur var nopirkt gardākos ābolus. Un… ar mazu ceptuvīti.
To, ka tur vispār ir bulciņotava, uzzinu nejauši. Pēc smaržas.
Pēkšņi viss gaiss sāk smaržot pēc… belašiem.
Un, lai piedod man visi, kas stāv pozās uz galvas un neapēd ne zemeslodi, ne vismazāko smilšu graudiņu, bet manas paaudzes cilvēkam belašs tomēr kaut ko nozīmē gan. Trakajos deviņdesmitajos man tas bija tāds kā laimītes simbols. Jo man nebija naudas. Nekam. Ne kārtīgiem ziemas zābakiem, ne somai. Es studēju Rīgā, un vienīgā karstā maltīte bija zupa fakultātes ēdnīcā. Kopā ar siermaizi, kas paņemta līdzi no mājām. Un mammas dots ābols. Bet Centrālajā stacijā, kurai cauri gāju katru rītu un no kuras vakaros devos mājup, smaržoja belaši. Un kā smaržoja! Pēc gaļas un pēc siltuma puncī. Pēc ēdiena smaržoja. Bet nopirkt sanāca tik reti! Jo. Nebija. Naudas.
Speros iekšā nelielajā bodītē. Johaidī! Rinda! Un visi stāv pēc belašiem, kas jau izcepti, bet vēl netiek tirgoti.
Pārdevēja katru zina vārdā. Ne jau belašu. Pircēju. Un jau tiek izsisti čeki, lai belašu sadali nekas nekavētu. Sveta, kura tepat tirgo olas, grib vienu – kā parasti. Un aveņu tēju. Kundze aiz viņas – kā vienmēr – ņemšot divus. Un baltu kafiju ar cukuru. Tā pamazām pienāk mana kārta.
– Cik maksā?
Rinda noelšas un apklust. Jauniņā?
– Eiro piecpadsmit.
– Man divus.
Visi paskatās uz mani ar cieņu. Jauniņā, bet saprot mantu!
Belašs rokās burtiski deg. Nu labi, ne rokās, bet papīra tūtiņā.
Nest uz mājām es nevaru, jo mamma izliks mani ar visu belašu. Viņiem ar tēti tas vienmēr bijis lielākais joks: esot tāda belašu puzle – nopērc visu pannu un saliec kaķi. No gaļas. Abiem liekas šausmīgi smieklīgs joks.
Kožos iekšā. Mmm, jaunības garša! Un gaļa ir tieši tāda, kādu atceros. Ar sīpoliņu.
Tikai šoreiz man pietiek naudas trakajam, treknajam gaļas bumbulim. Un nav jābrauc par zaķi vilcienā uz studijām, lai atceļā sanāktu gan biļete, gan belašs. Trakie deviņdesmitie.
Nu, un tā esmu belašu klubiņā. Jau zinu, ka pirms vienpadsmitiem par belašu nav ko sapņot. Tos cep konkrētā laikā. Būs rinda. Bet ātri ies. Tāpēc vienmēr lavos no mājām laukā ap to laiku.
Tagad gan negausība pārvarēta. Ņemu vienu. Apēdu pa ceļam uz mājām. Un vēl košļāju košļeni. Lai mamma neuzož, ar ko es te dzimtajās ārēs nodarbojos. Pilnīgi smiekli nāk. Kā jaunībā, kad no baļļuka nācu mājās.
Un tā bulciņotava taču vispār ir kaut kāds superretro! Tur ir vecās, labās magoņmaizes ar dāsnu šokolādes cepuri virsū, rožmaizītes un kafijas maizītes, un mazītiņi kliņģeri, apbārstīti ar cukuru. Tā visa ir mana bērnība. Bet es kaut kā turos pretī kārdinājumam. Izņemot to belašu. Tomēr nesen sapratu, ka sirdsapziņa neļauj ilgāk tā dzīvot. Atzinos vīram.
– Nu? Un man tu nevarēji belašu nopirkt? Un to magoņmaizi? Vai labāk – divas?
Un tagad man ir legāls iemesls doties pēc bulkām. Jo vīrs lūdz magoņmaizītes. Bet belašs… tas nāk komplektā, var teikt.
