Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Rindas kārtība
Uz kalna: Nē, nē un vēlreiz nē. Nekāda dzīvā rinda nestrādā. Vienmēr būs kāds, kurš spiegdams un kliegdams pabīdīs visus citus malā, lai ar savām superragavām aizietu garām pārējiem rindā gaidītājiem un laistos lejā pirmais. Īpašas pazīmes – dārgs sniega kombinezons, pilnīgi jaunas ragavas un mamma smalka zīmola jakā, gatava filmēt gaidāmo braucienu ar savu jaunāko aifonu. Vai vajag laist? Nē. Kāpēc? Jo tu esi pirmā. Un viss.
Dzīvē: Tieši tas pats, kas uz kalna. Kas viņi ir? Nekaunīgi autovadītāji, īpaši, ja ir dārga automarka vai jauns auto. Gaidot rindā pie ārsta, pēc izskata steidzīgie, kuri visus citus aptin ap pirkstu, paziņojot man tikai pajautāt un paralēli velkot laukā no somas Rafaello kārbu.
Darbā: Tas pats, kas dzīvē un uz kalna. Gan gados vecāki kolēģi, kuri uzskata, ka jaunie nāk un iet, bet vecās vērtības paliek. Gan jaunie un veiksmīgie, kuru ausu ļipiņās ievietotie tuneļi un no džinsiem lienošās apakšbikses tev liek justies kā kultūras kanonam no pagājušā gadsimta. Gan iedomīgais kolēģis no blakus kabineta, kurš regulāri sapulcēs apšauba jebkuru tavu priekšlikumu, bet pats nespēj izdomāt neko jaunu. Viņi visi ir gatavi iet tev garām, lai pirmie sasniegtu mērķi. Laist? Nē. Principiāli.
Inventārs
Uz kalna: Visdažādākais. Sākot no ļoti dārgām, ar stūri un bremzi aprīkotām sniega ragavām, beidzot ar no vecmāmiņas siltumnīcas palienētu plēvi, kuru viņa izmisīgi meklēs vēl visu martu un aprīli, bet tā arī nekad neatradīs. Viss pašu rokās. Paslīdēsi – nokritīsi. Pārāk strauji iestumsi sava bērna ragavas, šļūksi līdzi. Īpaši, ja kalns ir kārtīgi noslidināts. Cerība, ka kāds palīdzēs un noķers aiz apkakles, pastāv.
Dzīvē: Tieši tāpat. Visdažādākais. Sākot ar auto, kas nupat izpirkts no līzinga, un beidzot ar dzīvokli, kura hipotekāro kredītu tu turpināsi maksāt vēl tad, kad valsts jau sāks izmaksāt tavu pirmo pensiju.
Protams, pastāv arī iespēja piedzimt turīgu ļaužu ģimenē.
Darbā: Teorētiski – visiem vienāds. Praktiski – nepavisam ne. Tiem, kuri prot priekšniekam ielīst dziļi, dziļi… kabinetā, parasti tiek jaunākā modeļa dators vai planšete. Ar visām licenzētajām programmām un dīvainām tiesībām tās izmantot arī paša vajadzībām. Ko darīt? Izvēlēties. Kļūt par vienu no slīdošajiem lišķiem vai palikt pie principa, ka tikai paša nopelnītais nes prieku un laimi.
Līdzjutēji
Uz kalna: Parasti skaļi un neciešami. Ļoti bieži – no svētkiem saguruši tētuki, kuros pamodies tēva sindroms un vēlme parādīt dusmīgajai sievai un viņas mūždien čīkstošajai sievasmātei, kāds brašs vīrieša gabals viņš ir. Nereti bērns tiek iesēdināts ragaviņās pret paša gribu un nogrūsts no kalna, spītējot faktam, ka pats braucējs nemaz negrib sasniegt jaunus lokālos olimpiskos rekordus un kalna pakāji.
Dzīvē: Nereti tieši tikpat skaļi. Tētuki, kuri nešaubīgi tic bērna talantam uz ledus, lai gan datorspēlēs viņš ir sasniedzis daudz augstāku līmeni nekā lokālajā hokeja klubā. Mammas, kuras turpina apgalvot, ka tev viss izdosies, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka šis nav tas darbs/vaļasprieks/vīrietis, ar kuru tu vēlies saistīt visu savu atlikušo dzīvi. Draudzenes, kuru teiktajam var uzticēties («Anna, nu nav tā kleita tik smuka kā bildē. Nepērc!») un kurām ticēt tomēr nevar («Es tiešām notievēju, vienkārši ticot saviem spēkiem. Nē, nē, Anniņ, nekādas diētas un tauku atsūkšanas. Au, kā sāp dibens!»).
Darbā: Pozitīvie un negatīvie. Pastāv patiesa draudzība un spēja priecāties par kolēģa veikumu. Bet eksistē arī otrie – tie, kuri nespēj laikus iesniegt nevienu projektu, jo aizņemti tikai ar domām par to, ka kaut nu otram neizdotos. Tas nekad nav traucējis viņiem ieslīdēt WhatsApp grupā, lai lišķīgi uzteiktu šefa veikumu un pasūdzētos par kolēģu kļūdām, kas traucē uzņēmumam kļūt par gada gazeli, tīģeri vai gepardu.
Destruktori
Uz kalna: parasti viskošākajā kombinezonā tērpta meitenīte, kura nobremzē kamanas kalna vidū un tur arī paliek, spītējot visu pārējo brēcieniem, lai tūlīt un tagad atbrīvo trasi. Tā vietā seko Sniega karalienes cienīga uzvedība, turpinot sēdēt un gaidīt, kad tētis vai mamma ieradīsies un šo šķērsli novāks. Cita versija – brauciens tomēr tiek pabeigts, bet sīkais sabotieris nolemj kalnā uzkāpt pa trases vidu, nevis maliņu. Tādējādi tieši tāpat paralizējot visu pārējo braucēju vēlmi baudīt ziemas priekus un ātrumu.
Dzīvē: visi pēc kārtas – gan pamatskolas kašķīgā matemātiķe, kura sabojāja tev liecību, gan ziņkārīgā kaimiņiene Erna, gan dažkārt pat pašas mamma («Tu jau vari nebraukt ciemos, bet nevar zināt, kad un vai mēs vispār atkal satiksimies.»).
Darbā: pļāpīgākā būtne, kuras parādīšanās vien jau liek saprast, ka nākamās 25 minūtes paies, klausoties viņas viedoklī par bērna neticami labo liecību, valdības lēmumiem, jūsu šefa trūkumiem un pašas varžacīm. Paveids: interneta apsēstais, kura galvenais mērķis ir sabojāt visiem agros rītus un vēlos vakarus ar ekrānšāviņiem vai hipersaitēm uz rakstiem, kuru vienīgais sausais atlikums, tos lasot, ir iztērētais laiks.
Gada atziņa
Bet vai tāpēc mēs nebrauksim? Nelaidīsimies lejā no kalniņa, iekrampējušies ragaviņu striķītī un spiedzot kā bērnībā? Un beigās lepni atskatīsimies, lai pārliecinātos, vai visi pārējie ir redzējuši mūsu brašo nobraucienu? Protams, brauksim! Trauksimies, gāzīsimies sniegā, spiegsim, izpurināsim sniegu no zābakiem un cimdiem un brauksim atkal. Un, galu galā, ne jau tas, kuram ir skaistākās ragutiņas, veic arī skaistāko nobraucienu, bet gan tas, kurš tic sev un saviem spēkiem. Aidā!
