Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ziņa, ka mana kosmētiķe gaida mazuli, ir lieliska. Es viņu sirsnīgi apsveicu, cik nu puspliks cilvēks, guļot uz kušetes un gaidot sāpīgo, bet no matiem atbrīvojošo procedūru, to vispār spēj. Mans prieks ilgst tieši 5 sekundes. Bet kā tad ar mani? Un visām manām draudzenēm? Piedodiet, vīrieši var nākt un iet, bet tādas kā manējā matiņu rāvēja otras nav visā Rīgā. Viņa to dara ātri, gandrīz nesāpīgi un ar tādu humora devu, ka anestēzija nav nepieciešama. Un par tik labu cenu! Jo esam pazīstamas jau… pusi mana mūža.
– Redzi, Anna, šis ir brīdis, kad varbūt tu vari atrast kādu citu foršu? Varbūt tuvāk mājām?
– Nē, nē, nē.
Varbūt varu. Bet, visticamāk, nevaru. Toties es pieļauju, ka beidzot varu to sākt darīt pati. Kad būs akūta vajadzība. Šis ir pirmais pavasaris, kura saulainās un siltās dienas gaidu ar bažām. Jo, redziet, ar džinsiem kājās pat nevaksēts orangutans labi izskatās.
Ieeju Drogās. Opā! Agrāk tādam plauktam pat nebiju pievērsusi uzmanību. Bet nu esmu šokā – pilns plaukts ar vaksācijas iespējām! Strēmeles, cietais vasks, eļļas un pat vaksācijas komplekts. Ar baigo atlaidi, meitenes, ar baigo! Sola, ka iekšā ir neliels aparātiņš, kurā ieliktais vasks uzkarst, un klāt ir arī strēmeles un pat salvetītes ar eļļiņu. Un skaidri un gaiši uzrakstīts, ka viegla un elementāra sevis noplūkšana mājas apstākļos garantēta. Jā! Es zināju! Tas būs elementāri.
Sagaidu, kamēr vīrietis pie kases samaksā par zobu suku, un vēršos pie pārdevējas: atvainojos – vai ar tām strēmelēm, kas te iekšā, man pietiks?
Jā, jā, noteikti!
Viss. Pērku.
Mājās izpakoju savu pirkumu. Nē, nu smuki. Rozā ar baltu. Matiņi, mājiet nu māmiņai atā, atā! Spraužu vadu rozetē. Un sāku lasīt instrukciju. Tā, vēl vismaz 20 minūtes tai ierīcei ir jākarst. Vaska klucis jau ielikts. Eu, bet kur tad strēmelītes? Solīts, ka ir 24. Vismaz. Izkrīt tāda maza, maza paciņa. Kā kabatas lakatiņš.
Cūkas! Ar šito man pietiks labi ja vienai kājai. Par TO zonu nemaz nerunājot!
«Novelciet ar sasilušo vasku matiņu augšanas virzienā, tad piespiediet strēmeli, nostiepiet ādu un strauji raujiet pretēji matiņu augšanas virzienam.»
Hop, kāja uz izlietnes. Cerams, noturēs. Mmm, tik smuki smaržo. Kā bitīšu stropā, kā medus kārē. Labi, spiežam to strēmelīti klāt. Hops! Au! Apmēram septiņi matiņi padodas. Pārējie turas kā Rīgas domes vadība. Stingri. Cik reižu tad man te būs tas kāju akots jārausta? Līdz rītam? Mēģinu vēlreiz. Nu jau rezultāti man patīk labāk. Vēl puse matiņu mirst. Urā! Iet tā lieta. Tikai papīra strēmeļu strauji kļūst mazāk. Vasks izrādās krietni lipīgāks, nekā es domāju. Vajag noņemt ar to samērcēto salvetīti. Pārdevēja īpaši pieteica. Mēģinu atvērt eļļainās salvetītes paciņu. Paciņa man pielīp pie rokām. Neatvērtā veidā. Mēģinu nomazgāt rokas zem krāna. Pielīpu pie krāna kloķiem.
Tikmēr jūtu, ka pie vaksētās kājas ir pielipis roku dvielis. Un vates kociņš. Māte mīļā, tās ir šausmas!
Tomēr saņemos. Mums priekšā ir atbildīgākā pasākuma daļa. Jāmēģina civilizēt to, kas ūdensaerobikā biedē ikvienu, kurš mani redz peldkostīmā. Drīz jau bizes varēs pīt. Ar sarkanām lentītēm galos. Velku ar vaska aparātu tur, kur kājas satiekas. Āda velkas līdzi. Au, au, au! Tā, spiežam klāt strēmeli. Bļāviens, bļāviens! Kā sāāāāāp! Pļukš. Pieci matiņi ir nost. Miljons palikuši. Nevaru vairs dabūt nost strēmeli no rokas. Zvana mobilais. Nē, tikai ne to. Mēģinu atraut vaļā nākamo salveti. Jūtos kā magnetizēta. Man pie rokām pielīp viss, kam pieskaros. Un es pat nestrādāju neviena uzņēmuma valdē. Tikmēr tur… lejā… arī viss ir salipis. Kopā. Medainā kamoliņā. Šausmīgi nāk raudiens. Un reizē smiekli. Baigā kosmētiķe atradusies. Lecu dušā. Kā to vasku vispār var dabūt nost? Pēc dušas dvielis man pielīp tā, ka es beidzot saprotu, kā viņi Ēģiptē tās mūmijas tina. Visas vaska strēmeles ir iztērētas. Vannasistaba rada iespaidu, ka bišu stropā uzsprāgusi petarde. Nolemju, ka ir lietas, ko mājās tomēr nevar izdarīt kvalitatīvi. Mīļās kosmētiķes! Vaska speciālistes! Matiņu bendes! Šeit ir darbs!
