Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
1
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Uz Briseli devos, lai spodrinātu savas zināšanas žurnālistikā, izmantoju iespēju pieteikties semināram par dezinformāciju un lielo datu izmantošanu. Viens no Eiropas Savienības lielākajiem bonusiem ir tieši milzīgais iespēju loks mācīties, apgūt ko jaunu. Šoreiz mani piesaistīja seminārs, kurā Skandināvijas, britu un citu valstu eksperti runāja par to, kā soctīkli ietekmējuši parlamenta vēlēšanas daudzviet Eiropā. Kāds britu pētnieks bija teju iefiltrējies Balkānu troļļu fermā, par ko priekšlasījums arī bija gana interesants. Tomēr, lai līdz tam visam tiktu, bija jāiekļūst vienā no Eiropas Parlamenta ēkām. Tas vien ir piedzīvojums!
Vairāku stikla un betona ēku pudurī ir nams, kurā man jānokļūst. Lai to izdarītu, nepieciešama karte. To un kaudzi citu dokumentu pirms semināra gādīgi atsūta organizatori. Jau tuvojoties Eirokvartālam, starp garāmgājējiem arvien biežāk manāmi visdažādākie eirokrāti, ģērbušies uzvalkā un portfeli rokā.
Uz viņiem no malas var paraudzīties kā National Geographic sērijā par savannas, džungļu vai tundras iemītniekiem.
Briseles eirokrātu ekosistēmā vidējais aritmētiskais īpatnis izskatās pēc spāņa aptuveni 45 gadu vecumā, ar krietnu alusvēderiņu, paplukušiem matiem un superdārgās un kvalitatīvās ādas kurpēs. Tā nu šādi birokrātu gārņu, stārķu un surikatu pulciņi krietni ātrā solī slīd cits citam garām, lai nokļūtu kārtējā sanāksmē, kafijas pauzē vai pusdienās. Pie auss telefons, padusē vēlams iespiest mapi ar svarīgu dokumentu kaudzi. Retu reizi uz lietišķā smart casual bara izceļas dāmas, kas žilbina ar augstiem papēžiem, smalku grimu un īsiem svārkiem. Visbiežāk tās ir žurnālistes, kas TV starmešu gaismā intervē politiķus un ekspertus. Mediji, pie kuru sugas piederu arī es, te ir viena no sociālajām grupām, kas manāma ļoti bieži.
Eirofaunas neatņemama sastāvdaļa ir arī deputātu uzaicinātie viesi. Viens no Eiropas Parlamenta deputāta bonusiem ir iespēja ne tikai regulāri ceļot, dzīvot lepnās viesnīcās, saņemt vismaz 6000 eiro algu, kaudzi sociālo bonusu un vēl sazin ko, bet arī par kopējā budžeta naudu aicināt ciemiņus. Dažkārt deputāti sarīko eseju konkursu, kurā galvenā balva: iespēja apskatīt Briseli. Labs veids, kā reklamēt sevi, iegūt atpazīstamību un šķietamu mecenāta statusu. Kāds mēdz atvest skolēnu grupu no dzimtā ciemata, vecos klasesbiedrus, partijas ierindiekus, lojālus žurnālistus, principā jebko.
Tad nu, lūk, lepni kā pāvi deputāti vai viņu palīgi parasti ved bariņu ar izredzētajiem.
Viņus var atšķirt ātri: nodod izbrīnā ieplestās acis, nervoza ņemšanās ap viedtālruņa kameru, izbrīnīts smaids un arī dreskods, kas ir krietni lumpeniskāks, salīdzinot ar labi šūtajiem eirokrātu ancukiem. Tikmēr deputāta amatu ieņemošais alfa tēviņš pulciņa galā skaļā balsī stāsta par apkārt redzamo un atgādina, kurā vietā un cikos paredzēta kafijas pauze.
Uz nākamo kabinetu, lūdzu!
Ja esat kaut reizi izgājuši drošības pārbaudi lidostā, kas līdzīgs sagaida arī ikvienu Eiropas iestāžu apmeklētāju Briselē. Mantas jāsaliek plastmasas vanniņās, kas pa slīdošo lenti nonāk skenerī, no kura parasti ātri tiek izspļautas tālāk. Te parasti mēdz veidoties garas rindas, sevišķi, ja atbraukusi ekskursantu grupa. Tad parasti var sajust klusu nopūtu gan no drošības sargiem, gan slīpētajiem ierēdņiem, kuri drošības pārbaudes iemācījušies iziet kā profiņi – ātri un bez emocijām.
Nākamais solis – jāreģistrējas. Labais tonis ir it visur Briseles labirintos nēsāt pie žaketes atloka piespraustu plastmasas kartīti, kurā redzams nēsātāja foto, personas dati un, iespējams, arī kas slepens, ko atpazīst tikai drošības dienesti. Visnotaļ loģiski: ja kādā neticamā veidā parlamentā iekļūtu nevēlams svešinieks, drošībnieki ātri viņu atšifrētu.
Taču plastmasas bļembas saņemšana nav vienkārša.
Es ierados Parlamentā vairākas stundas pirms pasākuma – ar domu izņemt akreditācijas karti un pēc tam pastaigāt pa vasarīgo parku. Šis lēmums izrādījās ne pārāk veiksmīgs. «Man šķiet, ka jums jādodas uz to kabinetu,» nopurpināja pirmais uzrunātais akreditācijas biroja darbinieks, laipns, bet saguris divdesmitgadnieks.
Kabinets pēc kabineta, līdz beidzot attapos pie kādas pusmūža itālietes, kas bija pamatīgi sapīkusi, izdzirdot par manu naivo ideju – saņemt caurlaidi vairākas stundas pirms noliktā pasākuma. Beigu beigās viņa tomēr paceļ telefona klausuli, vismaz piecas minūtes adresātam otrā galā saniknoti vīzdegunīgā, kārtīgi nosmēķētā balsī ar klišejisku itāļu akcentu atkārto mantu: tas nav mans darbs! Tas nav mans pienākums!
Pēc klausules nomešanas man ieteica tomēr ierasties īsi pirms pasākuma, jo šobrīd neviens no akreditācijas centra daudzajiem darbiniekiem manu plastmasas karti drukāt negrasās. Steidzu mierināt sevi ar parka kafejnīcā iegādātu alu un desiņām.
Otrais piegājiens jau bija veiksmīgāks – vēlreiz izgāju pārbaudi, šoreiz tiku arī pie plastmasas kartes un pat veiksmīgi atradu īsto stāvu un telpu. Te sākās nākamā epizode birokrātijas seriālā: pie galdiņa jānodod kaudze ar papīriem, kas nepieciešami, lai Eiropa samaksātu par aviobiļeti un viesnīcas izdevumiem. Vissmieklīgākais, ka nepietiek vien ar bankas izdrukām par nopirktajām biļetēm, pašām biļetēm, bet ir jāiesniedz arī oficiāls, ar zīmogiem apstiprināts bankas izraksts, ka konts, uz kuru Eiropa grasās pārskaitīt naudu, patiešām pieder konkrētajam žurnālistam, nevis kādam viltvārdim.
Katram otrajam, trešajam no rindā stāvošajiem ar dokumentiem kas nebija kārtībā.
Arī man bija jāizdrukā papildu pierādījumi, ka konts tiešām ir mans. Steidzos uz pirmo stāvu, kur izvietoti desmitiem datoru, kurus drīkst izmantot žurnālisti, lai veidotu publikācijas vai izdrukātu materiālus. No sava klēpjdatora neko neizprintēsi!
Te kārtējais pārsteigums. Pēdējo reizi tik arhaiskus datorus lietoju ap 2002. gadu, kad mācījos Natālijas Draudziņas (toreiz vēl) ģimnāzijā. Toreiz tie bija visai moderni, bet mūsdienās jebkurš telefons ir kā kvantu dators, salīdzinot ar Briseles žurnālistu telpas lūžņiem, kuriem vieta ir digitālo rīku muzejā. Turklāt, lai aparātu iedarbinātu, vajag paroli un lietotājvārdu, kuru izsniedz telpas administrators, kura nav uz vietas. Kopējā izmisumā, meklējot atbildīgo, bet aizklīdušo darba rūķi, vienojāmies ar citu valstu mediju pārstāvjiem. Tā arī atbildīgo čali nesagaidījām, jo paroles priekšā pateica citi žurnālisti, kas te apgrozās biežāk.
Apbruņojoties ar pacietību, papīrus izdrukāju, iesniedzu un pēc kāda laika ceļojuma tēriņus atguvu. Seminārā jāpierakstās īpašā lapā, citādi dienas naudu neredzēt.
Uzvarēt vēlēšanās – ar Instagram
Briseles mediju semināra saturs gan bija atsvaidzinoši patīkams. Latvijas pīļu dīķī reti ko tādu baudīt. Skandināvu mediju pētniece stāstīja, kā Zviedrijas vēlēšanās džekpotu divas kandidātes izvilka tieši ar soctīklu palīdzību.
Tradicionālie mediji, sevišķi TV, aizvien ir nopietnākie spēlētāji mediju laukā. Taču pakausī elso ne tikai Facebook, Twitter, bet arī tīņu auditorijā populārais Instagram. Tad nu, lūk, zviedri pēc vēlēšanām secināja, ka gados jaunu sieviešu auditorija ne tikai neskatās politiskās debates TV, kas ir asas, piparotas un bieži negāciju pilnas, bet arī mūk no Facebook, jo arī šajā soctīklā dominē sliktās ziņas, kodīgi komentāri un skarbas diskusijas. Tās vairāk pievilina vīriešu auditoriju.
Līdz ar to Zviedrijas parlamentā tika simpātiska kandidāte, kas izvērsa ļoti plašu Instagram smukbildīšu kampaņu, faktiski ar savu vizuālo spozmi un stilistu viltībām iegūstot atpazīstamību jauno zviedriešu vidū un veiksmīgi nozvejojot viņu balsis. Latvijā pirms vairākiem gadiem līdzīgu kampaņu izvērsa slavenā Iveta Grigule-Pēterse, kuras fotošopēto vaigu uz autobusu dibendaļas neatpazītu pat miesīgā māte.
Politikas skaistumkonkursa principi nemainās, tikai pārceļas uz digitālo vidi.
Seminārs norisinājās plašā, amfiteātra stilā iekārtotā zālē, un žurnālistiem tika piekodināts ņemt līdzi klēpjdatoru, lai varētu piedalīties darba grupās, piemēram, meklēt informāciju pēc fotogrāfijām. Principā kārtīgs izmeklētāja darbs. Kā pārbaudīt, vai attēls nav fake, kā saprast, kur tas īsti iemūžināts, un tādā garā. Te kārtējais pārsteigums – nav rozešu. Tajā laikā, kad parlamenta ēku būvēja, datori bija retums. Kur nu vēl klēpjdatori! Un neviens neiespringst uz remontdarbiem. Toties uz galda stāv antīka paskata tulkojumu translācijas iekārta ar Otrā pasaules kara laika austiņām, kuru uzlikšana uz galvas varētu beigties ar fiziskām ciešanām, cietajai plastmasai pieglaužoties pie domājamā ķipja dzirdes iekārtām – ausīm.
Datoru bateriju jauda strauji ruka, līdz kāds palūdza tehniskajiem darbiniekiem atnest pagarinātāju. Pēc pusstundas kāds darbinieks simboliski uz galda nosvieda Depo stila balto pagarinātāju, kas tika iesprausts telpas attālā stūrī, un ātri sāka piebarot mediju izsalkušo datoru bateriju apetīti.
Vīns, gliemeži un džihādisti
Pēc garā un saturīgi bagātīgā semināra mūsu pulciņš tika vests uz saviesīgo daļu milzīgās ēkas otrā pusē. Te mūs sagaidīja viesmīļi, kas piedāvāja sieru, uzkodas un vīnu. Tieši šī ir viena no svarīgākajām procedūrām, kas bieži notiek Eiropas gaiteņos. Tīklošanās. Iepazīšanās, pļāpāšana, domubiedru un paziņu, kontaktu meklēšana. Process, ko Grigule savulaik aprakstīja kā «tukšu pļāpāšanu», ir Eiropas Savienības esence. Pie vīna glāzes iegūtie kontakti mēdz noderēt un pāraugt starprobežu sadarbībā, rakstot kopīgus projektus, pētot starptautiskas problēmas, organizēto noziedzību vai vienkārši šad tad palūdzot padomu kādā lietā. Protams, ir arī cilvēki, kas valodas nezināšanas vai kautrības dēļ paklusām izdzer vīnu, tad steidz nemanāmi pazust, bet čaklākie tomēr izmanto šo iespēju tieši kontaktu ievākšanai.
Nakts dzīve Briselē ir neaizmirstama. Gadsimtiem senās vecpilsētas ieliņās krogi un klubi saspiedušies cits pie cita. Dzīvā mūzika, džezs, murdoņa, trauku šķindoņa un pāri visam: sarunas. Te tiek diskutēts par politiku, slepeni būvēti plāni, kaltas idejas, vērptas intrigas un plēsti joki.
Tāds dzīvs un īsts tviteris, čivinātava, kur Eiropas ietekmīgāko ļaužu mēles atraisa 7% alus, vīns un uzkodas. Eiropas ietekmīgākā domnīca.
Pašā centrā nakts laikā ir omulīgi un droši, bet ar katru kvartālu uz ārpusi situācija mainās. Ceļā uz viesnīcu pamanīju vairākas policijas mašīnas ar bākugunīm, ziņkārīgo bariņu un līdz zobiem bruņotus policistus, kas no kāda dzīvokļa izveda rokudzelžos saslēgtus puišus.
Molenbeka ir slavenākais Briseles mikrorajons, vieta, no kurienes nākuši daudzi džihādisti, kas Eiropā sarīkojuši asinspirti. Viņu vecāki Eiropā ieradās pirms gadu desmitiem, taču ieceļotāju bērni un mazbērni radikalizējās. Tas otrā pilsētas malā netraucē geju un lesbiešu aktīvistiem baudīt dzīvi. Bāri ar varavīksnes karogiem, īpaši grāmatu veikali, lasītavas, sociālie centri LGBT+ jeb transpersonu komūnai.
Briseles gaisā bieži var sajust marihuānas smaržu. Kāsīti uzvelk pat strādnieki, kas spilgtajos tērpos pīppauzes laikā laiski vēro garāmgājējus.
Un zālīti te var nopirkt legāli! Uz centrālās gājēju ielas izvietots necils stikla kiosks.
«Pirkt varat legāli, ko ar mantu darīsiet tālāk, paša izvēle, es nemudinu to smēķēt,» kā no grāmatas nosaka smaidīga pārdevēja. Joks tāds, ka šajā zālītē ir absolūti niecīgs reibinošās vielas THC skaits, tā vietā kaņepe piesūkusies ar CBD – vielu, kas mazina sāpes, atslābina, bet neliek lidot gaisā ar Boba Mārlija melodijām. Šī viela daudzviet Eiropā nav aizliegta vai ir pazudusi likumu robos, kas apķērīgiem tirgotājiem ļauj nopelnīt. Briselē tirgoto mantu ieved no Šveices audzētavām.
Sporta preču un apavu veikalu Briselē ir gandrīz tikpat daudz kā bāru. Un arī šeit vēl nesen varēja nopirkt Knicks kreklu ar Porziņģa vārdu, kas kairina katra latviešu apmeklētāja nacionālo ego.
Jaunā Bābele?
Briseles fundaments, grozies, kā gribi, ir tieši Eiropas Savienības, NATO un citu nopietnu iestāžu darbība. Cik jēdzīgi vai nejēdzīgi Briseles gaiteņos tiek tērēta mūsu nauda, ir atklāts jautājums. Reizi mēnesī viss Eiropas Parlaments no Briseles pārceļas uz Strasbūru. Tas ir īsts absurda teātris. Smago mašīnu konvojs nogādā tūkstošiem lapaspušu dokumentu, kurus, iespējams, neviens nekad neapskatīs. Ceļo deputāti, palīgi, žurnālisti, visi. Tas izmaksā astronomiskas summas. Par to veidoti daudzi sižeti, diskutēts Parlamenta tribīnē. Bet nekas neliecina, ka Eiropas Savienību sagaidītu dižas pārmaiņas jeb optimizācija.
Strasbūru kā otro ES sēdekli izcīnīja tieši franči, viņi ir viens no galvenajiem Eiropas balstiem, donoriem un reizē arī saņēmējiem, kas netaisās piekāpties.
Kā teica mans kolēģis, krietni pieredzējušāks nekā es: Eiropas Parlaments viņam stipri atgādina padomju laika vizītes Maskavā.
Nebeidzamie gaiteņi, ierēdņi, birokrātija mēdz būt tik sasodīti līdzīgi pat dažādiem karogiem. Brīžiem tracinoša, brīžiem ļoti nemoderna, bet… tā tomēr strādā! Kā divtūkstošo sākuma Volkswagen Passat, kas ir uzticams kaujas zirgs, lai arī nebūt ne jaunākais un ņiprākais.
Bez birokrātijas un dzelžainas kārtības Briseles skudru pūznis eksistēt nevarētu. Tāpat kā bez kaklasaišu atraisīšanas vakarā, pļāpāšanas pie sausa franču sarkanvīna un siera. Atslābināti frankofonā dzīves filozofija te patiešām ir modē, kaut vai atceroties Žana Kloda Junkera biežos jestros izgājienus. Galu galā, citējot nodrillēto Koelju: diplomātija ir arī māksla atlikt galīgo lēmumu, līdz visi sarežģījumi atrisinās paši no sevis. Un Briseles gaiteņos šī doma atbalsojas ik uz katra eirokrāta rūpīgi kopto apavu soļa.
