– Ja tagad intervētu sevi, kāds būtu pirmais jautājums, ko uzdotu?
– Kā klājas aktieriem šajos grūtajos laikos? Ja man jāatbild – mums tiešām klājas grūti. Pamazām gan sākam kaut ko darīt, bet neziņa bija ļoti ilgi – teju visu vasaru. Martā mums trim izrādēm jau tuvojās ģenerālmēģinājumi, kad pēkšņi viss apstājās. Bija bailes un neziņa par to, kas notiks, kā strādāsim.
– Kā pavadījāt laiku dīkstāvē?
– Kad ar Covid-19 saslima Dailes teātra darbinieks, mūs visus aizsūtīja izolācijā. Pēc tam aprīlī palaida atvaļinājumā. Vārdu sakot, vasara bija neierasti gara. Sākumā par to bija prieks, jo pēc nemitīgajiem mēģinājumiem gribējās beidzot atpūsties. Tajā pašā laikā bija arī bailes, jo neviens jau nezināja, cik tā slimība ir bīstama.
– Labākā lieta, kas ar jums notikusi pēdējās nedēļas laikā?
– Mans vislielākais prieks ir mana mazmeitiņa. Viņai ir pusotra gada, un par viņu tiešām priecājos katru dienu.
– Kāda esat vecmāmiņa?
– Ļoti mīļa un gādīga. Man gribas lutināt, pucēt, mīļot un audzināt. Pašai dēlu īsti nebija laika audzināt, jo visu laiku bija jāstrādā. Tagad visu to, ko nevarēju iedot pašas bērnam, dodu mazbērnam.
Man telefonā ir mazmeitiņas bilde, kuru es visu laiku bučoju. Zinu, ka nevajag bučot telefonu, bet neko nevaru ar sevi padarīt.
Man ir vēl viena mazmeitiņa – Grietiņa, kurai nu jau ir 13 gadi. Viņa ir mana dēla dzīvesbiedres meita. Arī viņa man ir ļoti mīļa.
– Kāpēc nebijāt uz Krodera ābeles atklāšanas pasākumu Valmierā?
– Biju nobriedusi braukt, vienu brīdi jau domāju, ka jāmeklē Bartkevičs rokā, kurš varētu mani aizvest, bet pēc tam kaut kā sāku domāt – ai, nu, ko es tur braukšu? Man ir Krodera bilde mājās, ar viņu tepat varu sarunāties. Bet tagad nožēloju, ka palaidu garām šo pasākumu.
– Ko seriālā Viņas melo labāk atveidosiet?
– Esmu Viktorija, ietekmīga vīra, kuru atveido Pēteris Gaudiņš, sieva, un man ir divi pieauguši dēli. Cilvēki šajā ģimenē nemitīgi karo, un tur ir nepārtraukti konflikti. Esmu tā mamma un sieva, kas mēģina visus asumus izlīdzināt. Vārdu sakot, esmu ļoti norūpējusies gādīga sieviete.
– Vai, pirms uzsākāt filmēšanos, noskatījāties visas iepriekšējās sērijas, lai zinātu, par ko vispār tur ir runa?
– Tur nevar saprast, par ko ir runa, jo katrā sezonā ir kādas jaunas sižeta līnijas. Un mūsu līnija ir pilnīgi jauna. Filmēšanas laikā seriāla galvenos varoņus nemaz nesatiku. Man nav ne jausmas, kas seriālā notiek! Zinu tikai to, kas attiecas uz mani.
– Kā pret aktieru nodarbinātību seriālos izturas jaunais Dailes teātra direktors Juris Žagars?
– Sapulcēs mums teica, ja aktierim šajā dīkstāves laikā piedāvā iespēju darboties seriālā vai filmā, šim piedāvājumam ir jāļaujas. Protams, ar noteikumu, ka tas netraucē darbam teātrī. Un tas ir ļoti strikti. Žagars pats filmējās seriālos, tāpēc viņš labi saprot, ka aktieriem tā ir laba iespēja papildus nopelnīt.
– Seriālā UgunsGrēks atveidojāt staļļa saimnieci Rasmu. Jums no zirgiem nav bail?
– Ļoti bail! Man nav tā – vai, cik mīļš zirdziņš! Man viņš liekas liels un briesmīgs.
Bieži vien mani nostādīja pie pašas zirga galvas, un tad es ar aukstu muguru domāju tikai par to zirgu, kurš varētu man iekost.
– Ja jūs uz vienu dienu varētu kļūt par Dailes teātra māksliniecisko direktoru Viesturu Kairišu. Kādu lomu jūs sev fiksi piešķirtu?
– Tādu, kur var kārtīgi izspēlēties. Gribētu ļoti neparastu lomu, kas man ir ciets rieksts.
– Kurš ir labākais priekšnieks, ar kuru jums nācies strādāt?
– Liekot roku uz sirds, visi direktori, kas man bijuši, pret mani ir labvēlīgi izturējušies.
– Jūs varbūt esat bezkonfliktu cilvēks?
– Jā. Bet tad, kad mērs ir pilns, varu pateikt arī kādu stingrāku vārdu.
– Kolēģi jūs ir dzirdējuši bļaujam?
– Ļoti reti. Vienu reizi tas bija Liepājā, kad man kādā mēģinājumā mērs gāja pāri. Visi klātesošie bija stīvi un mēmi, kad pēkšņi sāku bļaut. Bet tas bija par lietu. Lai es būtu tādā stāvoklī, mani tik tiešām vajag kārtīgi novest.
– Aprakstiet sevi ar trīs vārdiem.
– Pacietīga. Emocionāla. Centīga.
– Ko jūs darītu, ja uz dienu kļūtu neredzama?
– Veikalā zagt es neietu. Neklausītos arī kādas sarunas, kuras man nevajadzētu dzirdēt. Nezinu… (Ilgi domā.) Es gribētu būt kā tāds neredzams gars, kurš var pārvietoties, kur vien vēlas. Es tik šausmīgu vēlos aizbraukt uz Jūrmalu, kur katru gadu braucu. Bet nevaru, jo iedomājos tos pārbāztos vilcienus. Tāpēc, ja es būtu neredzama, iekāptu kādā mašīnā un aizbrauktu uz jūru.
– Ja jūs būtu izveidojusi savu partiju un startētu Rīgas domes vēlēšanās, kāds būtu jūsu kampaņas sauklis?
– Ak Dievs, man riebjas visas tās partijas! Kad ieraugu televīzijā tos ģīmjus, man kļūst nelabi. Varbūt viņi nav slikti cilvēki, bet ir tāds priekšstats par to, kas ir politika un kas ir partijas. Skatos, ka tagad tajās sastājušies daudzi mākslas cilvēki. Un man viņu ir žēl, varbūt viņi to dara naudas dēļ, nezinu…
Man šausmīgi žēl nabaga Ivaru Pugu, kurš, manuprāt, izdarījis savas dzīves lielāko kļūdu. Ne viņš ir tajā partijā vairs redzams, ne teātrī. Viņš ir tas neredzamais cilvēks.
– Pašai jums nekad nav piedāvāts stāties kādā partijā?
– Nedod Dievs!
– Kādā kastingā jūs pēdējo reizi esat piedalījusies?
– Esmu apstiprināta vecāsmātes lomai Ināras Kolmanes filmā Mātes piens, kura tiek uzņemta pēc Noras Ikstenas brīnišķīgā romāna motīviem. Man ir liels prieks, ka es varēšu tur piedalīties.
– Jūs dalāt grimētavu ar aktrisi Rēziju Kalniņu. Ko visbiežāk mēdzat no viņas galdiņa aizņemties?
– Mēs viena no otras šad tad aizņemamies lūpukrāsu vai nagu laku. Rēzija arī mani šad tad iesmaržina ar savām smaržām.
– Ar ko jūs pirmo reizi uz skatuves bučojāties?
– Pirmo reizi bučojos filmā Zobena ēnā ar Leonīdu Grabovski. Tā bija mana pirmā loma, un tas bija skūpsts tuvplānā 30 grādu lielā salā ar maisa kleitu mugurā. Tas viss notika ļoti ilgi, nemitīgi tika pārbaudītas gaismas, un apkārt bija daudz cilvēku. Tāpēc tas bija ļoti izmocīts skūpsts.
Bet uz skatuves pirmo reizi bučojos ar saviem mūža partneriem – Juri Bartkeviču un Mārtiņu Vilsonu, ar kuru esmu izbučojusies ļoti daudz.
– Kāpēc Latvijas teātros bufetēs var norēķināties tikai skaidrā naudā?
– Nopietni? Es to nemaz nezināju. Kāpēc viņi tā dara? Viņiem tur kaut kāda tumšā kase? Pateikšu to Žagaram, jo tas ir ļoti slikti, ja tas tā ir. Jākar pie lielā zvana!
– Kas jūs vairāk tracina – cilvēki, kas izrādes laikā nejēdz atslēgt telefonu, vai tie, kas tikko nodziest gaisma, sāk pakot vaļā ēdienu?
– Telefoni. Īpaši, kad izrādes laikā sāk zvanīt, un cilvēks vēl pusstundu nevar somā atrast, bet pēc tam neprot atslēgt. Un pēc mirkļa tas atkal sāk zvanīt. Vēl ļoti traucējoša ir telefonu gaisma, kas nāk no ekrāna. Pirms sākas izrāde vai otrais cēliens, zāle ir tumša un ir pilns ar tām telefonu gaismiņām, cilvēki vēl mēģina aizsūtīt kādu īsziņu vai skatās, cik ir pulkstenis un kad tas viss reiz beigsies.
Skatītāji jau to nejūt, bet aktieriem šīs gaismas ļoti novērš uzmanību un traucē.
– Ko nopirkāt par Latvijas Ļeņina komjaunatnes prēmiju?
– Neatceros, cik liela tā bija. Toreiz daudz filmējos, un pēkšņi man parādījās nauda. Bet bija cita problēma – nebija, ko pirkt. Tie bija nabadzīgi laiki. Droši vien nopirku kādus zābakus un mēteli.
– Pamatskolas laikā sarakstījāt romānu Divas sirdis. Vai kladīte ar to vēl ir saglabājusies?
– Ir, bet man bail to pat rokās ņemt. Tas man šķiet tik bērnišķīgi un stulbi.
– Jūs krājat publikācijas par sevi?
– Kādreiz krāju. Man pirmais vīrs pat bija uztaisījis divas grāmatas, kur pelēkajā liku publikācijas un recenzijas par teātri, bet dzeltenajā – par filmām. Kādreiz jau tās recenzijas bija pamatīgas – ļoti gudras un dziļas. Kad pārvācos uz Rīgu, tas viss kaut kā beidzās. Nebija vairs laika ar to nodarboties. Turklāt es vairs tikpat kā nepērku nedz avīzes, nedz žurnālus, arī teātra kritika vairs nav tāda kā agrāk.
– Kuru lomu jūs gribētu izsvītrot no savas biogrāfijas?
– Man nav lomas, par kuru man būtu kauns. Ir bijušas nenozīmīgas lomas, kur esmu pat aizmirsusi, kā to lugu sauc un kas es pati tur biju. Tā kā tās pašas jau sevi ir izsvītrojušas. Kā teica Raņevska – nofilmēties sliktā filmā ir kā iespļaut mūžībā, bet teātris tomēr ir tāda gaistoša māksla. Vienīgi varbūt neveiksmīgo sadarbību ar režisoru Nastavševu, kad es atteicos no lomas, es gribētu padarīt par nebijušu. Šo mēģinājumu periodu tiešām gribētu izsvītrot no savas biogrāfijas.
– Vai frizierim kaut reizi mūžā esat atzinusies, ka jums nepatīk izveidotais matu sakārtojums?
– Es neeju uz frizētavām, mums teātrī ir brīnišķīga friziere Gintiņa, kura man visu mūžu ir matus gan griezusi, gan krāsojusi, un es vienmēr viņai uzticos.
– Ko jūs darītu, ja vienā dienā pamostos un saprastu, ka kļūstat jaunāka?
– Vai, tas gan būtu brīnišķīgi! Jo tad saprāts jau paliek tas pats.
– No kura netikuma nemūžam neatteiktos?
– Man dikti patīk gulēt gultā un skatīties televizoru. Īpaši šajā dīkstāves laikā. Tas ir mans vienīgais prieciņš.
– Cik ilgā laikā jūs iztērētu 1000 eiro?
– Neesmu no tām, kas bezjēdzīgi šķiežas ar naudu. Nevaru pēkšņi nopirkt to, ko man nevajag. Aiziet uz veikalu un nopirkt zīmola somiņu par milzu naudu – tas absolūti nav manā stilā. Nemūžam. Es jaunas kurpes pērku tikai tad, kad vecās ir noplīsušas. Un mēteli es valkāju, šķiet, jau sesto ziemu, jo tas ir labs un kvalitatīvs mētelis, nevis tāpēc, ka es nevarētu atļauties nopirkt jaunu.
– Jums Facebook ir gandrīz 5000 draugu. Esat aktīva sociālo tīklu lietotāja?
– Kad strādāju skolā, man viens skolnieks prasīja – jūs esat feisbukā? Es izbrīnīta jautāju – kas tas feisbuks tāds vispār ir? Aizgāju mājās un prasīju dēlam – es tur esmu vai neesmu? Un tad dēls mani reģistrēja. (Smejas.) Vispār man tie Facebook draugi sabira paši no sevis – tur ir gan mani skolēni, gan kolēģi un dažādi teātra mīlētāji. Un pielūdzēji vēl no Liepājas laikiem. Visus gluži es neapstiprinu.
Izņēmums – liepājnieki. Tos es apstiprinu visus bez izņēmuma, jo visi liepājnieki man ir svēti.
– Kas jums nepatīk vīriešos?
– Mans tēvs tādus vīriešus sauca par ļurļakiem. Tādi gļēvi, neizdarīgi, neuzticami – nu tādi, kas nav vīrieši, bet vienkārši ļurļaki.
– Un sievietēs?
– Izrādīšanās tik komiski nožēlojamā veidā, kā to var nereti redzēt sociālajos tīklos. Tā nemitīgā fotografēšanās pie katra staba katru dienu, sevis atrādīšana.
Tas ir tāds mazvērtības komplekss, jo tu gribi nemitīgi būt uzmanības centrā.
Vienmēr skatos uz tām bildēm un domāju – ja tas cilvēks tik cītīgi pie katra staba bildējas, tad jau viņam vajag kādu, kurš viņu nobildētu, jo tie jau nav tikai selfiji. Vai viņš palūdz to svešiem cilvēkiem vai visu laiku staigā ar kādu kopā? Tas nozīmē, ka nedzīvo savu dzīvi, bet dzīvo to caur sociālo tīklu prizmu. Tas ir tāpat kā ar ķīniešiem, kuri nevar normāli izbaudīt ekskursijas, jo viņiem nemitīgi katrs sīkums ir jābildē.
– Jums ir kaķis?
– Bija. Kad mans bērns bija maziņš, viņš no laukiem man atveda kaķīti. Teicu, ka mums taču tik mazs dzīvoklītis – nu, nevajag mums kaķīti! Bet piekritu. Taču pēc gada dēls mājās pārveda otru kaķīti. Arī to paturējām. Viens no šiem kaķīšiem nodzīvoja līdz 21 gadam, uz citiem medību laukiem viņš devās pirms gada.
– Vai kaķu priekšā mēģinājāt lugas tekstus?
– Nekad. Drīzāk spoguļa priekšā.
– Kāpēc neražo kaķu konservus ar peļu garšu?
– Bet kaķi jau tās peles nemaz neēd. Viņiem svarīgs tas medīšanas process. Kaķis to peli noķer un atnes saimniekam. Nekad neesmu redzējusi – kaķis kāri ēd peli.
– Kuru nedēļas dienu jūs ienīstat visvairāk?
– Man visas dienas mīļas, īpaši jau pirmdienas, jo tā aktieriem ir vienīgā brīvdiena.
– Ja tiktu rīkots konkurss Mis un Misters Dailes teātris, kurus kolēģus jūs kronētu?
– (Smejas.) Mums taču kādreiz bija šāds konkurss. Tas bija kaut kāds ārprāts! Auškāpa laikā Dailes teātris pa visu Latviju izsludināja konkursu, lai skatītāji balso, kurai aktrisei ir skaistākais deguns, kurai acis, kurai kājas, kurai lūpas… Tas pats attiecās arī uz aktieriem. Toreiz, atceros, Artmane vēl bija dzīva. Tad skatītāji nāca uz teātri un savas balsis par to vai citu aktieri meta kastē. Anketas laikam varēja arī sūtīt.
Un tad tika paziņoti rezultāti. Katrs aktieris, kurš uzvarēja kādā kategorijā, tika nobildēts un pielikts pie sienas.
Izrādījās, ka Briķei, pēc skatītāju domām, ir visskaistākais deguns. Tas man savu mūžu nav paticis.
Bet, ja man vajadzētu tagad kronēt Dailes teātra skaistākos aktierus, tad par Mis es kronētu Leldi Dreimani, kura ir jau dzimusi kā skaistuma karaliene, bet par Misteru – mūsu jauno aktieri Kārli Arnoldu Avotu. Man viņš dikti patīk.
– Vai kopš Juris Žagars ir iecelts par teātra direktoru uzrunājat viņu ar jūs?
– Ko jūs? Kādas muļķības! Viņš taču mans partneris bijis simts gadus. Savulaik, kad Žagars man prasīja, vai nākt uz Dailes teātri, jo viņš šausmīgi šaubījās un gribēja būt brīvs, es biju tā, kas viņu pierunāja nākt.
– Kuru pārbaudījumu jums būtu grūtāk izturēt – barošanu ar kūkām, melnajiem ikriem vai apelsīniem?
– Noteikti, ka kūku ēšanu man būtu grūtāk izturēt. Melnos ikrus es tonnām neesmu ēdusi, bet pieļauju, ka tos norīt ir vienkāršāk.
– Kur cenšaties skatīties, kad braucat ar kādu nepazīstamu cilvēku liftā?
– Pagriežos ar skatu pret durvīm un skatos, kurš stāvs tuvojas.
– Ja jūs savā mājā atrastu līķi, kur to slēptu?
– Ak Dievs! Es neslēptu, bet kliegdama skrietu ārā no mājas un zvanītu policijai. Nupat Facebook pildīju testu Cik ilgi tu spētu izdzīvot šausmu filmā?
Es izgāju to testu, un man bija rakstīts, ka es būtu nogalināta jau pirmajā sekundē.
– Kāpēc šķiroties tiek prasīts iemesls, bet reģistrējot laulību – ne?
– Divreiz esmu šķīrusies, un man ne reizi netika prasīts iemesls. Kāda viņiem daļa? Man prasīja tikai, kā sadalīsim mantu.
– Ja jums būtu iespēja atgriezties laikā, kad bijāt 10 gadus veca meitene, kādu padomu jūs viņai dotu?
– Desmit gadu vecumā biju ļoti emocionāla, ļoti sāpīgi un sakāpināti izjutu visu apkārt notiekošo. Tāpēc es teiktu, ka nevajag visu tik tuvu ņemt pie sirds, dzīvi vajag tvert vienkāršāk.