Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nebūdama profesionāla aktrise, piekriti filmēties – tā ir uzdrošināšanās!
Nezinu, kāpēc visi tā saka… Nevajadzētu piekrist, ja piedāvā asistēt sirds transplantācijā, tas tiešām varētu radīt nepatikšanas, bet te, izvērtējot riskus, – nekādu globālu nepatikšanu nevar būt. Ir jābūt gataviem interesantiem notikumiem savā dzīvē. Kāpēc lai no tiem vairītos? Man tas nelikās kaut kas īpašs – padomā, un – vai nu jā vai nē. Ir daudz lietu, par ko uzreiz pateiktu nē. Mans raksturs ir tāds, ka varu ātri pieņemt lēmumu. Atceros, pirms gadiem trīsdesmit kāda pasākuma konkursā balvā bija lidojums ar gaisa balonu. Uzvarētājs jau iekāpis balona grozā, kad pilots Gunārs Dukšte saka: mums ir vēl viena brīva vieta! Viņš nebija paspējis to teikumu pateikt līdz beigām, kad es jau biju ierāpusies balona grozā. Ja ir brīva vieta un neviens nav pacēlis roku – jāpiesakās! Ko tur domāt?! Kad balons būs aizlidojis, tad būs par vēlu.
Mana loma filmā ir samērā neliela, nav vajadzīgs īpašs talants vai pieredze. Ar mani līdzīgi kā ar labradoru – kāds ir, tādu arī filmē. Filmas idejas autore un
Citi lasa
kastinga režisore Santa Anča pirmajā sarunā teica: «Pēc scenārija tev jāindē Juris Žagars.» Uzreiz atbildēju: «Nu, to es varu!» (Smiekli.)
Filmu vēl neesmu redzējusi un nezinu, kā viss būs samontēts, bet dzīvē nekad nenonāktu tādās attiecību peripetijās, kādās nonāk mana varone. Par tēmām, par ko domā viņa, es domāju daudz vienkāršāk, nedramatizēju un nemēģinātu attiecību jautājumus atrisināt tā. Nekad mūžā!
Tava varone filmā izdzīvo tādu kā sevis apzināšanos no jauna un rezultātā pamet vīru.
Jā, bet es tik ilgi par to nelauzītu galvu un tādēļ nebrauktu uz retrītu. Pieņemtu šo lēmumu bez ņemšanās. Filmējoties mani pārsteidza, ka šis process bija viegls un vienkāršs. Biju domājusi, ka tas būs daudz mokošāks. Filmēšanās bija brīnišķīgs piedzīvojums, neizmantot to būtu bijis tuvredzīgi.
Pretēji daudzām sievietēm, kurām šķiet – pēc piecdesmit piedzīvojums nav iespējams, tu ļaujies – kā moderni teikt – jauniem izaicinājumiem. Noprotu, ka tev vecums nešķiet kas tāds, par ko būtu ļoti jāsatraucas?
Kad man bija četrdesmit, sāku nodarboties ar jāšanu, un tikai tagad, pēc vairāk nekā desmit gadiem, daru to kaut cik jēdzīgi. Nevarēju sākt agrāk! Šobrīd strādāju kopā ar Māru Ķimeli, kurai ir astoņdesmit, – viņai ir milzīga enerģija, talants, un viņa iestudē izrādi. Astoņdesmit gados! Es viņai ūdeni varētu pienest.
Vienmēr esmu zinājusi, ka vecums būs mana trumpja kārts.
Jaunībā nebiju īpaši skaista, īpaši tieva vai īpaši talantīga, bet sapratu, ka ilgtermiņā varētu aiziet garām citām.
(Smiekli.) Astoņpadsmit gados svēru sešdesmit piecus kilograms, tagad piecdesmit. Kā mēdz teikt – ja ilgi sēdēsi upes malā, redzēsi, kā garām aizpeld ienaidnieka līķis. Nevajag steigties un forsēt! Mani neinteresē sacensība, bet jau jaunībā jutu, ka mana enerģija nezudīs. Nodarbošanās arī tāda, ka baigi neatslābsi – visu laiku esi konkurencē, nevar čībiņās sēdēt, jābūt formā.
Cik zinu, tu pret savu skaistumu izturies viegli – pie kosmetologa neej, aizsargkrēmu pret saules kaitīgo starojumu nelieto. Un nekrāso matus.
Par matiem – skopums. Nu, tas ir ārprāts, cenas tiek celtas visur! Man jāmaksā par zirgu stalli, tāpēc skatos, kas ir tās pozīcijas, kur izdevumus pārcelt. Esmu tik laimīga, ka vairs nekrāsoju matus. Viss, šitā es nomiršu! Vizuālais izskats nav būtiskākais, svarīgāka ir fiziskā forma, jāiegulda ir veselībā. Ja būsi stipra un vesela, tad arī labi izskatīsies. Svarīgi, kas galvā, nevis uz galvas. Mēs nomirsim tik un tā. Tajā konkursā vinnēt nevar – nav variantu. Tāpēc labāk ir kaut ko padarīt, nevis uztraukties par vecumu.
Tu arī cilvēkiem dažkārt sakot, ka esi vecāka nekā patiesībā. Kad tev tikko bija palikuši piecdesmit, esot stāstījusi, ka piecdesmit seši.
Jā, lai tā domā! Tad dzirdu: nu jā, piecdesmit sešiem gadiem tu vēl diezgan normāli izskaties. Es koķetēju ar to un neņemu galvā!
Man ir sajūta, ka tu vispār dzīvē daudz ko neņem galvā. Tikai pret darbu izturies ļoti nopietni un atbildīgi.
Esmu iemācījusies tā domāt un tā dzīvot. Nevaru teikt, ka man vienmēr ir baigi saldi gājis, bet sajūtu, kādā gribētu atrasties un dzīvot, esmu sev noformulējusi. Mērķtiecīgi esmu gājusi uz to, lai varētu dzīvot tā, kā vēlos. Tas prasa zināmu piepūli, bet ir iespējams. Episkas nelaimes man nav nākušas virsū. Esmu no ļoti vienkāršas ģimenes, nekāda finansiāla atbalsta man nav bijis, līdz četrpadsmit gadu vecumam vasarās kaplēju bietes, un visu, kas man ir, esmu sasniegusi pati.
Nevienam neko neesmu parādā. Esmu ļoti smagi strādājusi, lai man būtu tas, kas man ir, bet to nenožēloju.
Zināju, kāpēc to daru. Es esmu īsta zemniece, neesmu tā smalkā sieviete. Rīgas dzīve man ir sveša, nepatīk un, godīgi sakot, arī neinteresē. Dzīvoju Baltezerā, un, staigājot starp dārzu un mežu, droši vien izskatos pēc bomža. Varu sataisīties, sapucēties un kaut kur iziet, bet labāk jūtos starp zirgiem, sēnēm un ķirbjiem.
Zirgs ir tavs lielais mūža sapnis – to esi gribējusi vienmēr. Turklāt tāds, kas maksā ne gluži trīs kapeikas.
Jau daudzus gadus man pieder kolosāls zirdziņš, šodien arī izjājām, novembrī vēl gribu paspēt piedalīties sacensībās. Protams, kad sāku, nedomāju, ka tas nonāks tik tālu, bet – patrenējies, ir treneris, un tā lēnam tas ievelk. Šovasar ieguvu otro vietu Jātnieku federācijas kausu iejādē amatieriem. Ar to milzu kausu padusē lēkšoju goda apli Kleistos un domāju: johaidī, cik tālu vari aiziet! To tiešām negaidīju!
Man kā kostīmu māksliniecei ļoti patīk jātnieku sacensību forma – baltas bikses, žaketīte, cimdiņi – viss ļoti izsmalcināts, īpaši iejādē, un to nevar valkāt treniņos stallī, vienīgais, kur to visu var vilkt, ir sacensības. Tātad, lai es visu šo smukumu varētu uzvilkt, man ir jāizkārpās līdz sacensībām. Un tagad pilnīgi legāli drīkstu vilkt baltās bikses un visu to smukumu un performēt. Zirgu nopirku 2009. gadā, ļoti mērķtiecīgi izvēlējos šķirni – dāņu Knabstrupper, kas izskatās kā dalmācietis – arī šie suņi man ļoti patīk.
Vai tiešām ir tā, kā saka: aizbrauc pie zirga, un viss ikdienas stress izzūd?
Esmu Ercena kluba biedre, un tur ir ļoti daudz mana vecuma un vecāku dāmu – tieši tāpēc, ka nodarbošanās ar zirgiem kolosāli papildina dzīvi. Mums tur ir sava pasaule, savas sarunas, problēmas un ņemšanās. Treniņš ar treneri aizņem stundu, pirms tam vēl jāiesildās, izejam kādu līkumu pa mežu vai uz jūru. Jāšanai vajadzīga diezgan pamatīga fiziska sagatavotība, neatlaidība, un beigu galā – kas ir ļoti neticami – tam ir rezultāts. Ir bijis tā, ka nav spēka, liekas – jāmet miers, tik bezjēdzīgi, nekas nesanāk… Tā justies ir normāli, visiem jātniekiem tā mēdz būt. Tad apgriezies ap savu asi, pēc trim dienām uzkāp vēlreiz zirga mugurā, un viss sanāk. Jāšana ir kolosāla nodarbe, kas sakārto emocionālo un fizisko pasauli.
Tu arī frizējot draugu suņus. Kam tev tas viss – zirgi, suņi? Pieņemu, ka, veidojot kostīmus izrādēm, esi gana aizņemta.
Vēl es daudzus gadus Francijas kultūras centrā mācījos franču valodu – tam nebija iemesla, tas bija mans sapnis. Ko es gribu sasniegt? Gribu smuki runāt franciski. Protams, nu jau daudz esmu aizmirsusi, bet mazliet parunāt varu. Iztēlojos, kā gribu, lai būtu, un realizēju to. Dzīve gan ir drusku par īsu, lai izdarītu visu, kas interesē. Zinu, ka šajā dzīvē visu nepaspēšu, tāpēc man jau ir plāns nākamajai dzīvei. Bet mēģinu paspēt to, ko te vēl varētu, un neizniekot to, kas ir, – tas jau būtu labi.
Tu esi atzīta, pieprasīta kostīmu māksliniece, un tev nekad neesot bijis pat domu par citu profesiju.
Es jau neko citu tik labi nemāku… Daru īsto lietu. Banāli izklausās, bet es kaifoju par to, ko daru. Man ļoti patīk, ja izdomāju kādu interesantu paņēmienu un varu to īstenot līdz galam, tas man tiešām rada kaifu. Pat ja tā ir trīssimt piecdesmit devītā izrāde.
Šo gadu laikā ir bijis arī tā, ka nejūti materiālu un neredzi, kādi varētu būt izrādes tērpi?
Jā, ir tā bijis, un tad esmu atteikusies no iestudējuma. Teātrī labāk ir neuztaisīt izrādi vispār, nekā uztaisīt slikti. Jo tevi vērtēs pēc jaunākā darba. Ja uztaisīsi slikti, reitings kritīsies. Bet tās sliedes nav tik taisnas – teātris ir ļoti kustīga, mainīga forma, arī panākumi ne vienmēr palīdz iet tālāk. Vienmēr tiek meklēts kas jauns, kas nebijis.
Bet ja nav saprašanās ar režisoru vai ja nav iedvesmas veidot tērpus?
Darbs teātrī nav stāsts par iedvesmu – dari to, ko konkrētā situācija prasa, un ar manu iedvesmu tam maz sakara. Svarīgāk saprast situāciju, novērtēt vizuālo vajadzību un maksimāli iztēloties, kā būtu labāk. Lasīt. Domāt.
Iedvesma ir neuzticams partneris.
Mums, latvietēm, bieži šķiet, ka mums ir laba gaume. Ko par to saki?
Nezinu, man ir ļoti slikta gaume. Es nekad sevi nepiedāvātu kā labas gaumes speciālisti. Bet teātrī nemaz nevajag absolūti labu gaumi – teātrī bieži vien vajag nelabu gaumi. Tēla veidošanai laba gaume ir kas ļoti vienveidīgs. Un stils ne obligāti ir laba gaume. Bet es par šīm lietām galvu nelauzu. Cilvēkiem jābūt dažādiem, drīkst vilkt visārprātīgākās lietas, un, lūdzu, staigājiet, kādi vien jūs vēlaties! Ejot pa Rīgas centru, redzu jauniešus nokrāsotiem deguniem, nesen redzēju puišus garās kleitās – tas ir interesanti. Bet laba gaume – tas ir boring – garlaicīgi!
Tu zinot trīs gadus uz priekšu, pie kādām izrādēm strādāsi. Tas dod mieru?
Noteikti! Varu laikus plānot. Lielo prāmi esmu pagriezusi uz Valmieras pusi, bet pašlaik paralēli strādāju arī pie iestudējuma Operā. Valmieras piedāvājums bija ļoti labs, šo vietu teātris radīja man. Valmieras teātris šobrīd ir uz viļņa, jauni, enerģiski aktieri, un atkal – iespēju vajag izbaudīt!
Mana sajūta par tevi ir – diezgan liela vientuļniece. Kļūdos vai taisnība?
Absolūta taisnība! Man ļoti patīk būt tukšumā un klusumā. Izbaudu, ja, esot vienatnē, beidzot nekas netraucē padomāt. Tas ir tik forši!
Labāko draudzeņu Sex and the City stilā tev nav?
Nevienas. Tādas sieviešu sarunas man šķiet kaut kas šausmīgs.
Tu sieviešu draudzībā saskati konkurenci? Bet varbūt tajā ir arī atbalsts un drošība?
Nepaļautos uz ko tādu. Nē.
Man tādu draugu nekad nav bijis.
Draudzība arī prasa ieguldījumu – laiku un darbu. Mans fokuss vienmēr bijis kur citur.
Kas ir tavs tuvākais cilvēks, kam izstāstīt priekus un bēdas?
Man pietiek ar vīru. Ja nu vispār kādu tam vajag. (Ilzes vīrs ir producents, žurnālists un režisors Pauls Timrots – aut.)
Vai vīrs vispār ir draugs?
Nu, arī ne. Bet, ja ir kas svarīgs, ar ko padalīties, Pauls būtu vienīgais, kam es kādu noslēpumu pateiktu. Ja vajag ar kādu parunāt, tad ar Paulu. Man nav cita cilvēka, ar ko parunāt.
Vidē, kur strādāju un apgrozos, man nekad nav bijis nevienas tuvas sievietes – nepārklājas ne intereses, ne vajadzības. Es nezinu, ko ar sievietēm lai runā. Reizi piecos gados jau aizeju vakariņās ar kādu, piemēram, ar Lauru Grozu, iedzeram un pamuldam – par visu, kas līdz tam ir noticis. Bet neesam nekādas labākās draudzenes. Mums ar Paulu ir ļoti neliels draugu loks – gan vīrieši, gan sievietes –, kurā izrunājam dziļas tēmas, un man tas ļoti patīk. Bet tas nav mans sieviešu draudzeņu koncepts.
Tu no citām atšķiries ne tikai ar attieksmi pret sieviešu draudzību – tev joprojām ir podziņu telefons, tu neesi nevienā no sociālajiem tīkliem…
Mana dzīve ir ļoti piepildīta, nevajag neko papildus. Sociālajos tīklos par sevi var izlasīt arī to, ko nevēlies, un zinu, ka man nav imunitātes – esmu ļoti atvērta, netolerēju nekādus viedokļus par sevi – ne kritiskus, ne nekritiskus.
Varat domāt un rakstīt sociālajos tīklos, ko vēlaties, es to vienkārši neuzzināšu – ne labu, ne sliktu.
Tavs iekšējais kodols ir diezgan trausls?
Jā. Tā ir aizsardzība. Bet domāju, ka esmu baigā knīpstanga.
Runājot ar tevi, brīžam rodas sajūta, ka esi sieviete no cita gadsimta.
Man pašai tā liekas! Esmu par vēlu piedzimusi. Domāju, ka pēdējais ideālais brīdis piedzimšanai būtu divdesmitā gadsimta sākums.
Skārienjutīgs telefons vai labākā draudzene – tā ir pašu cilvēku radīta vajadzība. Var taču palasīt grāmatu. Es izvēlos lasīt grāmatu. Vai ceļot.
Kur dzīvē knīpstangas sakodiens tev visvairāk bijis vajadzīgs?
Lai nesalūztu situācijās, kur man jau sen vajadzēja salūzt. Kad sāku strādāt, profesionāli mēģināju sevi pierādīt, bija sajūta – jādara, jādara, vēl nevar padoties. Bet nebūtu korekti sūdzēties, jo mana dzīve nav grūta. Redzu, ka ir cilvēki, kurus vajā slimības, nelaimes un nepatikšanas. Pat ja kaut kas tāds šajā vecumā nāktu, mana dzīve lielākoties ir nodzīvota komfortā.
Ir arī jāizbēdājas un skaisti jāizskumst. Vasaras sākumā ar mani fiziski un emocionāli notika negadījums. Tāds, ka viss, ko gribu darīt, ir – gulēt zemē un pat ne raudāt, bet brēkt. Tas bija rīta pusē, un uzreiz sāku domāt – man vēl tikšanas, vēl kaut kas jānopērk izrādei. Vienlaikus no pārdzīvojuma redze tāda, ka daļēji neredzu attēlu sev priekšā. Un jūtu – man vajag izbrēkties.
Izdarīju visas lietas, kas jāizdara, atbraucu mājās un tad no visas sirds palaidu vaļā raudienu.Riktīgi izbrēcu.
Privātajā dzīvē tev arī bijis jābūt knīpstangai?
Droši vien – jā. Lai izaudzinātu bērnus un būtu ģimene – jā.
Kad jūs ar Paulu satikāties, viņam jau bija dēls. Tev tajā laikā – tikai deviņpadsmit gadu. Kā tiki galā?
Nu skaidrs, ka no bērnu audzināšanas neko nesapratu. Un galā netiku, un arī nemaz nemēģināju. Par lietām, kur neko nevaru mainīt, nelauzu galvu.
Kas jūs abus jau vairāk nekā trīsdesmit gadus notur kopā?
Nesen bija gadījums: Pauls atnāk mājās, bet tur – drēbes izmētātas, saku: meklēju zeķes, bet nevarēju atrast un nolēmu – ai, labāk palasīšu grāmatu. Viņš to novērtēja kā pareizu rīcību. (Smiekli.) Vērtību sistēma mums ir ļoti līdzīga. Vienmēr ir labāk palasīt grāmatu, nevis meklēt zeķes, kuras nezin kur pazudušas. Necepties par sīkumiem. Mēs nestrīdamies.
Kādā intervijā tev jautāja, kāda nozīme attiecībās ir uzticībai, un tu atbildēji, ka viens otram dodat brīvību un ļaujat tajā katram darīt, ko gribas?
Jā. Un?
Tev nekad nav gribējies nedot Paulam brīvību?
Nē. Tas arī man ir ļoti svarīgi – mana personīgā brīvība. Un to es neatdošu nevienam. Neviens nevar noteikt, cikos man jābūt mājās vai kur iešu, ko darīšu.
Nevaru iedomāties, ka vīrs man prasītu: kur tu biji?
Kur gribēju, tur biju. Un viss. Bet mēs par to nerunājam, mūsu dzīve šādus jautājumus neuzdod. Tā bijis vienmēr, un tikai tāpēc varam komunicēt kopā. To jau esmu teikusi – nesaprotu, ko attiecībās tik ļoti var ņemties.
Tev šķiet, ka sievietes pārspīlē visu, kas saistās ar attiecībām?
Ļoti! Pirmkārt, nez kāpēc kopdzīve tiek tik ļoti glorificēta, liekas – nu tik ļoti, kaut pār manu līķi, lai tikai būtu. Pazīstu daudzus cilvēkus, kas dzīvo vieni, un nekas viņiem nekaiš.
Nesen ar Paulu ieejam kafejnīcā, un tur, vienpadsmitos no rīta, sēž dāmas, speciāli satikušās, šampi dzer, un Pauls saka: es tevi nevaru iztēloties šādā kompānijā. Es arī nevaru. Man tur nav ko darīt. Arī, kad man bija mazs bēbis – laikā, kad visas māmiņas sadodas rokās, lai runātu par pamperiem, nekad neesmu bijusi komūnā, kur runā par bērnu lietām. Bērns aug un izaug.
Tagad Ādamam jau divdesmit divi gadi. Domāju, viņā ir puse uz pusi no mums abiem, visas mūsu labākās īpašības. Lai gan redzam viņā arī tādas īpašības, ko mēs nepazīstam. Viņš mums ir citplanētietis labā nozīmē. Viljamam, vecākajam, ir trīsdesmit seši gadi. Pieaudzis cilvēks. Būtu forši mazbērnus sagaidīt.
Es ļoti gribu mazbērnus, sevišķi – neobligātā režīmā.
Pirms gadiem sešiem teici, ka kurpju tev tik daudz, ka pietiks līdz mūža galam. Nekas nav mainījies?
Nē, varbūt tikai kāds pāris nācis klāt. Esmu slinka un skopa, arī skopa mainīt savu garderobi. Pret mantām izturos ļoti skeptiski, esmu ļoti izvēlīga un maz pērku. Ikdiena tāda, ka gar acīm griežas lupatu lupatas. Man ir ļoti labi iemaukti zirgam. Un labi jāšanas zābaki. Tās mantas, kas man ir jāšanai – un to nav daudz, ir citā kategorijā nekā tās, ko lietoju ikdienā.
Tu kādreiz vari arī uzsist dūri galdā un sacīt: būs, kā es teicu?
Man patīk panākt to, ko vēlos, ar nepaceltu balsi. Tā ir liela nevarība – sist dūri galdā. Tas ir ļoti slikts paņēmiens. Ir jāpanāk savs bez balss pacelšanas. Nekomunicēju ar cilvēkiem, kuri atļaujas pacelt balsi, izvairos no viņiem. Mani tā nevar iespaidot, mēs vienkārši beigsim sadarbību. Un attiecībā uz mani neviens to arī nedara, jūt, ka tā nevar.
Sarunas sākumā teici, ka esi radījusi sev iespēju dzīvot tā, kā vēlies. Tas ir – kā?
Ja izstāstīšu, izklausīsies tik medus saldi un neticami. Tas ir kā šodien – celties vēlu, no rīta sekss, pēc tam kolosālas brokastis, tad iesēju burkānus, aizbraucu uz jāšanas treniņu… Pasakaini. Un vakarā es vēl pazīmēšu, to vajag izrādei.
Es strādāju pie tā, lai būtu laimīga, jo būt nelaimīgai nav interesanti. Nejūtos labi nelaimīga. Un tā ir izvēle – būt laimīgai. Nevajag akumulēt tās nelaimes. Tās ir tik un tā, un atrast tās nav grūti. Nevajag izniekot laiku. Netērēt bezjēdzīgiem strīdiem un niekiem – tas man liekas ļoti būtiski.
Cik svarīgi tev ir spēt piedot, ja kāds darījis pāri?
Domāju, svarīgi ir neiepērties tādā situācijā, kur tev var nodarīt pāri. Tad neesi nomenedžējis situāciju un radusies iespēja, ka kāds var darīt pāri. Arī man pašai reizēm sanāk nodarīt cilvēkiem pāri. Nejauši.
Pēc kā visvairāk ilgojies?
Es ļoti gribētu nomirt ar skaidru prātu un normālu fizisko formu. Tas ir tas, ko no sirds vēlos.
Biju domājusi – tuvākajā nākotnē.
Man šis gads ir fantastiski labs. Brīnišķīgs laiks manā dzīvē! Uzvarēju jāšanas sacensībās, mistiskā kārtā nofilmējos filmā – neticams piedāvājums! Laiku esmu pavadījusi tā, kā vēlos. Ir jānovērtē un jāizbauda tas, ka ir labi. Nesen runāju ar kādu cilvēku, kurš teica: vajag attīrīties, atcerēties, izmalt… Atbildēju: nē,
cilvēks drīkst arī būt vesels un laimīgs, nav obligāti jāpieņem, ka ar mani kaut kas nav kārtībā un kaut kas manī jāremontē.
Ar mani viss ir kārtībā. Brīnišķīga dabas dota dāvana cilvēkam – spēt aizmirst. Es to lietoju. Nevajag piecās paaudzēs ķeksēt ārā vecus notikumus, analizējot, kāpēc kaut kas nav tā, kā vajag.
