Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Par Sīpolu ceļu Igaunijas dienvidos pie Peipusa ezera garāmejot redzēju kādas paziņas ierakstos sociālajos tīklos, bet nešķita, ka dārzeņu virtenes būtu tas, kas varētu mani pievilināt. Tā gadās, kad informācija ir fragmentāra, jo patiesībā Sīpolu ceļš nav šo dārzeņu buntes rudenī un viena iela cauri trim maziem ciematiem pie Peipusa, tas ir vesels reģions ar patiešām īpašu vēsturi un plašu piedāvājumu.
Mierīgam ceļojumam pietiks ar divām dienām, bet labāk nedēļas vidū, jo daudzas vietas pirmdienā un otrdienā ir slēgtas. Lai gan – arī ar vienu dienu pietiek un arī nedēļas nogalē var braukt, nemaz tik biezs Sīpolu ceļā nebija arī sestdienā.
Sīpolu ceļa (igauniski – Sibulatee) vēsture savijusies no trim pavedieniem – krievu vecticībnieku, vācbaltu un igauņu zemnieku. Bēgot no represijām, pēc baznīcas reformas Krievijā 17. gadsimtā krievu vecticībnieki pārcēlās uz klusu nomali Peipusa (Krievijā – Čudas) ezera krastā, lai, nevienam netraucējot, varētu piekopt savu ticību un dzīvi. Viņu apdzīvotie ciematiņi Kolkja, Kasepē un Varnja saglabājušies gandrīz bez izmaiņām – pat skarbie padomju laiki tos, izskatās, likuši mierā. Vienkāršas viena vai divu stāvu koka vai sarkano ķieģeļu mājas ar mazām verandiņām, mazas koka baznīcas un raksturīgie granītā kaltie kapu krusti.
Citi lasa
Starp citu – Peipusa vecticībnieki bijuši tik meistarīgi mūrētāji, ka viņus nolīga pat namu būvētāji Rīgā.
Protams, šeit bija arī padomju rūpniecības uzņēmumi, saistīti ar zvejniecību Peipusa ezerā, bet tie kaut kā neizķēmo apkārtni, un Peipusa zvejniecības osta tagad ir atjaunota un modernizēta, nokrāsota kliedzošā zili dzeltenā tonī, kas gan kontrastē ar vispārējo krāsu gammu.
Tiesa, cilvēki, kas ierīkojuši viesu mājas un pārējos apskates objektus, paši nemaz nav vecticībnieki, viņi vienkārši iemīlējās šajā krastā un pārcēlās šurp no Tartu vai pat Tallinas. Te nesatiksiet bārdainus popus vai melnā tērptas grumbainas večiņas, tomēr vecticībnieku gars ir gaumīgi saglabāts ēkās, interjerā, vēstures stāstījumos un tradīcijās. Arī gastronomiskās. Ar cigoriņu kafiju un ugunspuķes tēju jeb Ivan-čai latviešus nepārsteigt, bet ar sīpolu tēju vai labu sīpolu pīrāgu gan, turklāt tam visam līdz nāk sirsnīgs prieks ar visu to pacienāt un pastāstīt.
Man patiešām nebija ne nojausmas, ka vecticībniekiem labais dzīvnieks ir suns, kurš aizgaiņā nešķīsteni kaķi, tāpēc Pepusa tūrisma centrā pie ieejas viesus sagaida čuguna suns, kas senlaikos tika izmantots, ja pa rokai nebija dzīva četrkājainā sarga. Es kā kaķa īpašniece gan iekšēji sabozos – nu kā var būt minka slikts?
Rozā mājas saimnieki, sirsnīgā Kairi Gissone un jautrais Heiki Pildma, šo 1893. gadā celto ēku iegādājās pirms 11 gadiem un uz katru nākamo vasaru cenšas atklāt jaunu ekspozīciju. Šogad tā ir drukātava, kurā stāv svaiga Gūtenberga iespiedmašīnas replika. Iepriekš izveidota cigoriņu kaltēšanas krāsns un darbnīca, kurā pēc senas un unikālas metodes var apdrukāt audumu. Mēģināju strīdēties, ka madarošana arī pie mums ir zināma lieta, bet klātienē izrādījās, ka šī ir pavisam citāda tehnika. Heiki teic, ka šogad apmeklētāju, saprotams ir daudz mazāk, nav autobusu ar grupām no Vācijas un Somijas, vasara ir diezgan mierīga. No Latvijas bijuši 34 tūristi.
Tas, no kā Sīpolu ceļš ieguvis savu nosaukumu – sīpols – patiesībā nemaz nav tik ļoti redzams, iespējams, tāpēc, ka dārzi šajos ciematos slēpjas aiz mājām. Paraugsaimniecība, kurā tūristiem izrāda patiešām neparasto un unikālo sīpolu stādīšanas veidu tā saucamajās gultās, ir pie Kostjas. Saimnieks Konstantīns Avvo ir viens no retajiem, kurš saziņai izvēlas krievu, ne angļu valodu.
Izmantojot auglīgo ezera gultni, piekrastes iedzīvotāji savulaik sāka sīpolus (un arī bietes) stādīt nevis vienā rindā dobēs, bet tādos kā paaugstinājumos.
Tā esot vieglāk kopt un ravēt, turklāt nezāles met starp dobēm, kur tās uzreiz kļūst par kompostu. Kad raža novākta, gultas izārda un pavasarī veido jaunas – tā augsne samaisās ar kompostu un atkal ir auglīga. Un tā uz riņķi vien.
Viena sīpola dzīves cikls ir četri gadi: pirmajā gadā sīpolam liek ziedēt, lai savāktu sēklas, otrajā un trešajā audzē, un tikai ceturtajā tas ir pa īstam gatavs, smaržīgs, salds, kādam jābūt kārtīgam Peipusa sīpolam. Kostja nicīgi noteic, ka tie, kas ievesti no Polijas, jau vispār neesot nekādi sīpoli…
Sīpolu ceļa kulturālā dominante ir nelielā Voronja galerija Varnjā, ko izveidojuši Rauls Oreškins un Kaili Kaska, abi ar mākslu saistīti cilvēki, galerijas īpašnieki Tartu. Stāsts tradicionāls – Rauls ar Kaili nopirka vecu, bēdīgā stāvoklī esošu māju, kurā pavadīt vasaras. Nu ko tad tā vienkārši dzīvos, uztaisīs mākslas galeriju vienā mājas daļā, ko īsti nesanāk atjaunot, apkurināt un apdzīvot. Tā pamazām, pamazām, un Voronja jau kļuvusi par visā Igaunijā zināmu radošo vietu. Izstāžu veidošanā iesaistās zināmi kuratori; piemēram, šā gada ekspozīcijas tēma ir atriebība.
Nākamgad izstādes kuratori būs nevis mākslas eksperti, bet igauņu zinātnieki, ģenētiķis un gudro materiālu pētniece Bostonas universitātē.
Galerijas īpašnieki paši ir ļoti ieintriģēti, kāds tad būs šo neparasto kuratoru garadarbs.
“Mūsu galeriju apmeklē bļitkotāju sievas, kuras vasarā brauc skatīties, kur tad viņu vīri ziemā pazūd,” smejas Rauls. Šobrīd viņi dārzā sakopj platību skulptūru izstādei un Kaili krāso lapeni, kurā varētu notikt nelielas performances un koncerti. Toties kādi te ir bērnu rotaļu stūrīši! Vēl viena viņu firmas zīme ir vafeles, kas tiek ceptas vecā padomju laiku vafeļu pannā. Jums tāda ir saglabājusies?
Teju pusi dienas centos noskaidrot, kas ir tā zivs, ko vietējie tur augstā godā un par ko Igaunijā ārkārtīgi populārais vecticībnieku rakstnieks Pāvels Voruņins sarakstījis pat bērnu grāmatas. Interneta tulkotāji izmeta visādas smieklīgas versijas, kam ar ūdeņu iedzīvotājiem vispār nekā kopīga, līdz mazā zivju bodītē pie sienas bija milzu plakāts ar dažādām zivīm. Tadaaaa – repsis!
Saimniece Irina cienā ar nupat no kūpinātavas izņemtajām, vēl karstajām un sulīgajām zivtiņām, un sūkstās, ka šogad ezerā repšu ir mazāk, tāpēc šogad tie ir dārgāki. Tos ļauts zvejot no Jāņiem līdz augusta sākumam – tā kā, ja gribat nobaudīt labāko repsi pasaulē, pasteidzieties! Irina ar vīru Alekseju esot repšu fani, un cenšas tos pagarsot visur, kur nu šī sudrabotā zivs dzīvo un tiek gatavota. Esot ēduši arī Latvijā, bet nekur tik trekna un liela kā Peipusā tā neesot. Nevaru salīdzināt, tāpēc Irinai un Aleksejam ticu uz vārda.
Sīpolu ceļa tūrisma informācija liecina, ka apkārtnē ir gana naktsmāju, ja negribas doties uz 40 km attālo Tartu. Glaunākām naktīm piedāvājumā ir Alatskivi pils, bet romantiskām un attālinātām – par naktsmājām pārtaisīti kuģīši Peipusa krastā. Dušas un labierīcību tajos nav, toties svaigs gaiss, ērta guļvieta aiz mežģīņu aizkariņiem un pašiem savs saulriets un saullēkts logu ekrānā.
Vienu gan ieteikšu no sirds – ja esat no tiem, kuri odiem šķiet saldi, un gribat mierīgu nakti, noderēs kāda no anti-moskito aplikācijām. Jo šo knišļu ezera apkārtnē ir melnais tūkstotis.
Es aktivizēju pat divas un gulēju laimīgā miegā, jo neviens ods i ne tuvu nepielidoja, lai gan pie loga šie sarīkoja tādu koncertu, ka no sīkšanas trokšņa pat uzmodos.
Kas attiecas uz gastronomisko pusi, lielākoties uzsvars tiek likts uz vietējiem un sezonālajiem produktiem, tāpat kā pie mums. Eksotikai jau pieminētā sīpolu tēja un pīrāgi, un ja gribas pavisam sajusties kā pie vecticībniekiem – patvāra rituāls pie Herlingas Mesi viņas viesu mājā, kurā ir tās jaukās laivu mājiņas, bet kopumā – visur būs latvietim zināmas garšas. Dārzeņi, ļoti daudz izmantots Peipusa piedāvājums – zivis, daudzi paši cep maizi un kūkas.
Atsevišķu apmeklējumu noteikti ir pelnījusi vietējā pērle, turklāt vārda vistiešākajā nozīmē – Alatskivi pils. Vienīgā baltā muiža visā Igaunijā, kas pirms deviņiem gadiem tikusi atjaunota. Šur tur gan apmetums jau plaisā un krīt nost, bet vietējie smejas, ka arī vecu kundzi ar pūderi neizlabosi, grumbas tikpat būs redzamas.
Par muižu interesants stāsts – kad barona jaunā sieva pirmoreiz ieraudzījusi 17 gadsimtā celto Nolkenu muižu, viņa neviļus izsaukusies: Tik maza? Barons Arveds van Nolkens uzreiz sācis celt esošo ēku, par piemēru ņemot Belmoralas pili.
Protams, Alatskivi nav tik liela un grezna kā karaliskā rezidence Skotijā, arī no mūsu Rundāles stipri atpaliek, bet simpātiska un vietējiem mērogiem itin iespaidīga.
Muižas pagrabā, kur bija dažādas saimniecības palīgtelpas, tagad iekārtota izstāde par baltvācu muižām Tartu apkaimē un, godīgi sakot, biju pārsteigta, cik to bijis daudz – ap trim simtiem. Protams, lielākā daļa gājušas zudumā, liela daļa no palikušajām ir drausmīgā stāvoklī, bet dažām ir paveicies un tās sagaidījušas 21. gadsimtu.
Personiskais atklājums bija vietējie vīni, ko taisa viena no Alatskivi pils pētniecēm un vēsturniecēm Killi Musta. Liekot lietā savu pārtikas un vīna tehnoloģijas izglītību, viņa sapārojusi ogas un augļus, līdz ar to vīns ir kompleksāks un bagātāks par ierastajiem mājas vīniem. Dzirkstošais rozā rabarberu un zemeņu vīns, kas pirmais pazūdot no plauktiem, ābolu-cidoniju deserta vīns vai nopietnais aroniju vīns, un pat vīnogu vīns, kas radīts no Igaunijas Dabaszinātņu universitātes siltumnīcā nobriedušām ogām. Un katram savs stāsts.
Sīpolu ceļš ir vēl daudz kas vairāk, bet tad tur jāpavada ilgāks atvaļinājums nekā divas dienas. Vai arī var atgriezties vairākkārt, piemēram, uz Sīpolu ceļa bufetes dienu septembrī, kad visa maršruta garumā restorāni, kafejnīcas, ēstuvītes un iedzīvotāji uz ielas piedāvā noprovēt dažādus paštaisītus gardumus. Vai arī sīpolu ražas laikā, kad goda vietā uz katra stūra ir resnās, zeltainās virtenes. Visādā ziņā – sekojiet raibajai Sibulatee ceļazīmei!
