Rīga +10°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Jāņu vainaga nozīme latviešu tautas tradīcijās
«Vainags ir sievas un meitas gods. Kāds vainags, tāda pinēja! Ja vainags krīt lejā uz kaklu, tad arī pinēja ir tāda, kas krīt citam ap kaklu, pati nevar uz saviem kātiem noturēties! Ja vainags ir nožmiegts ar auklu, tad arī pati tāda, kas tikai nožmiedz, dabīgi neturas kopā. Ja vainags ir kupls, tad ir kupla saimniece, ja smags – tāda arī saimniece, ar smagu gaitu, roku, valodiņu. Nesaraujams vainags – tāda arī kārtīga sieva! No vienveidīgām puķēm pīts vainags uzrāda nabadzību. Tur takš nekā nav!
Vienas vienīgas margrietiņas – meita tālāk par margrietiņu lauku nemaz nav bijusi! Vai arī tikai rudzupuķes – tas ir nabadzīgs vainags, nav daudzveidības.
Vainagam jābūt bagātam, lai tajā iekšā ir zieds zieda galā. Mūsdienās – ja meita tālāk par sētu nav bijusi, tad vainags ir tikai no pujenēm un rozēm.»
Kas ar tradīciju, ka pērnā gada Jāņu vainagu sadedzina ugunskurā?
«Ne vienmēr ir jāsaglabā vainags no pagājušā gada. Es tā nedaru. Nav pareizi vai nepareizi, katrs cilvēks piedalās savā dzīvē ar savu saprašanu, vērtību, vajadzību. Man patīk, ka vainagu pielieto. Uzpin skaistu zāļu vainagu, izrotā māju, vārtus, sevi, bet ziemas laikā šo vainagu vajag pielietot, tajā iekšā ir vasaras spēks! Varbūt kādā grūtā brīdī, kad mazāk veselības, spēka, gribas uzmundrināt prātu, miesu, garu, pirms zīmīga darba – tad var vainaga ziedu vannā ieiet. Var lietot vainaga novārījumu, mazu bērniņu var tādā vannā mazgāt, grūtnieci.
Vasaras saulgriežu augu smaržu kūre iet caur nervu sistēmu – uzreiz labums veselībai!
Ja to vainagu ir daudz, padomā, cik daudz skaistu veselības dienu var uztaisīt! Protams, ja ir tikai viens vienīgs vainags, tad cilvēkam tā ir žēl, un tā nu tas uz nagliņas karājas līdz nākošajiem Jāņiem. Kur tad grūdīs? Ugunskurā. Es ugunī ziedojumam veco pērno vainagu nelieku, ziedoju dzīvus ziedus. Zieds, ziedojums ir mīlestības devums, kā es mīlestībā varu dot to, ko pašam nevajag?»
Kā vislabāk apgūt ārstniecisko augu un zālīšu zinības?
«Jāņi ir ar rituāliem stiprākais laiks, kas ir saglabājies mūsu tradīcijā. Cilvēkam ir jāpazīst ārstniecības augi, bet tos pazīt jāsāk ar tiem, kas ir indīgi. Vispirms vajag noskaidrot, kas ir indīgs, lai nepieķērnā māgu, lai neapskādē veselību. Kā mūsdienu cilvēkam sākt? Ir jāiet pļavā – jebkurā. Mūsdienu cilvēkam ir moderna lieta, ko sauc par telefonu. Tajā tu vari atrast tādu lietu kā lietotni Pl@ntNet. Ieliec to savā telefonā! Ja gribi uzzināt kaut ko par augu – ieslēdz kameru, nofotografē to un redzēsi, kas tas ir! Protams, ir arī grāmatas, ir cilvēki, pie kuriem var mācīties. Vajag tikai pavisam nedaudz iedvesmai. Nevajag visu un uzreiz.»
Kā pilsētniekam iemīlēt Jāņu tradīcijas?
Ko darīt, ja tāds pilsētnieks ir tālu no tradīcijām, varbūt vispār negribas pat līgot? Tomēr – līgot. Paskaties, kas notiek apkārt. Vējš iešūpina, iekustina, un dabā viss sāk līgoties. Tā arī šūpoles atvelk, palaiž, un tās sāk līgoties. Cilvēkam ir jādabū šī līgošanās sajūta. Sāc ar balsi. Nodziedi – līgo… (dzied). Dzirdi, kā aizgāja balss tilts pāri?! Pieliec paceltu roku klāt – tu jau vari līgot ar augumu! Var līgot ar melodiju, augumu, kustību, ar domu.
Sākam no nekā, no mazumiņa. Tad – cik ilgi dungosi? Gribas taču vēl kaut ko, gribas dzīvi bagātāku! Un sākas dziedāšana! No – uz, no – uz… Kā galotne līgo, kā rudzu lauks līgo, kā skaņa līgo pār ezeru, kā vilnis līgo, kā laiva viļņos. Dabūt savā miesā šo sajūtu! Un būs svētki! Tāpēc man pat nevajag iziet obligāti ārā, bet, izejot ārā, es to varu ātrāk dabūt, jo, saplūstot ar dabu, kas līgo, es ieplūstu līgošanas kustībā, un viss visapkārt mani kustina un līgo.
Svētku gaidīšana ir visgarākais svētku laiks, tāpēc vajag svinēt arī gaidīšanu.
Līgošanā svarīgi savvaļas ziedi, ne pujenes un jasmīni. Dabūt greznumu tai sīkumā – madarā, rasas podiņā. Noreibt! Līgošanu veicina reibšana – noreibsti! No kā – no sirdsmīļas bučas, no brīvības, svaiga gaisa, vēja. Ļauj lai vējš plandī matus un brunčus, nost no visa saspīlētā! Ārā no pilsētas kostīmiņa un smalkās apakšveļas – vajagot noreibt plandoši garajā kleitā no šīs brīvībā tikšanas un skurbšanas! Līgo!»
