Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lolitai Losandželosā ir rīts, man Rīgā vēls vakars, un mēs runājamies Zoom platformā. Holivuda un prestižās balvas viņai nav sagrozījušas galvu, Lolita ir vienkārša un atsaucīga, un viņā nejūt ne piliena augstprātības.
– Pirms sarunas ieskatījos jūsu feisbuka profilā – pēdējās dienās tas pilns ar ierakstiem par Latvijas hokejistiem! Taču mums ar Ameriku ir milzīga laika starpība – kā jūs varējāt sekot spēlēm?
– Es sekoju tviterī un skatījos spēļu atkārtojumus. Četros no rīta pamodos – jāskatās, kas pa to laiku noticis hokejā! Mūsu hokejisti cīnījās ar tādu sirdsdegsmi, un mani aizkustina, kā tas iedvesmojis visu Latviju. Liels prieks.
– Jūsu vīrs Marks mīlestības dēļ iemācījās latviešu valodu, tomēr viņš ir amerikānis. Vai viņš nejutās jocīgi, kad Latvija spēlēja pret ASV?
– Parasti mēs neesam lieli hokeja fani. Marks fano par beisbolu, tāpēc es arī esmu kļuvusi par beisbola fani, un, kad pie mums ciemojās Zigmars Liepiņš ar Mirdzu Zīveri, viņiem arī mūsu mājās bija jāklausās par Losandželosas Dodgers!
Hokeju mēs skatījāmies tikai Latvijas komandas dēļ, un es domāju, ka Marks par Amerikas zaudējumu spēlē daudz nepārdzīvoja.
Manas māsasmeitas vīrs gan ir liels hokeja fans, viņš nāk no Kanādas, un viņam droši vien bija grūti skatīties Kanādas un Latvijas spēli. Bet man visas šīs spēles bija kā burvīgs sapnis.
– Jums bijis fantastisks laiks. Pirms gada aprīlī stāvējāt uz skatuves ar tikko saņemtu prestižo Grammy balvu. Pēc tam Dvēseļu puteņa mūzika iekļuva Oskara īsajā sarakstā.
– Grammy balva pagājušajā gadā man bija ļoti liels notikums. Tagad ir cerības, ka Oskara īsajā sarakstā iekļūs režisora Daniela Kreicberga animācijas īsfilma Tahlequah the Whale: A Dance of Grief, kurai mūziku ierakstījām Latvijā. Vēl daudz par to nevaru stāstīt, bet drīz mums kopā ar dažiem kolēģiem iznāks jauna animācijas filma. Un mans skaņdarbs tikko skanēja skaistā koncertā, kas iepriekš bija pārcelts pandēmijas dēļ. To izpildīja ļoti labs vietējais koris, un šajā ziņā esmu izlutināta, jo Latvijas kori ir pasaulē labākie.
Ļoti labas ziņas ir tās, ka augustā mēs gaidām savu pirmo mazbērniņu! Manai meitai Aijai būs meitiņa, un es esmu simtprocentīgi gatava būt omīte. Varēšu to mazo bērniņu mazliet palutināt un pēc tam dot atpakaļ mammai! (Smejas.)
– Jūs esat tik tuva gan ar meitām, dvīnēm Ilzi un Aiju, gan ar vecāko dēlu Andri. Kā jums izdodas saglabāt tādu tuvību ar jau pieaugušiem bērniem?
– Tas ir svarīgi! Bērni pieaug, tagad visiem jau pāri 30 gadiem, un tad nāk posms, kad tās dziļās sarunas ir retākas, bet vajadzīgas parastas tikšanās, kur nav jārunā par sarežģītām lietām vai jāmēģina kaut ko iemācīt, bet var vienkārši pabūt kopā. Kaut vai paskatīties televīzijas šovu vai basketbola spēli, vai aiziet pastaigāties! Ir tik jauki, kad bērni ir pieauguši un mūsu attiecības veidojas vēl tuvākas.
Tikko Ilzīte ar savu draugu mums ar Marku uzdāvināja biļetes uz teātri, un mēs kopā aizgājām uz izrādi un vakariņās. Un Aija, kura spēlē mežragu, pirms sava koncerta vienkārši ienāca pie manis, pagatavoju kaut ko paēst, un mēs parunājāmies. Andris daudz ceļo ar savu ansambli Moonchild, bet, kad nav kādā tālā pasaules stūrī, bieži atbrauc pie mums.
– Mēs, koristi, Dziesmusvētkiem mācāmies jūsu dziesmu Augšup dzīvība skan. Tas nebūs vienīgais jūsu skaņdarbs šajos svētkos?
– Savas dziesmas vārdu autori Rasu Bugavičūti-Pēci es dzīvē pat vēl neesmu satikusi un ļoti gaidu mūsu satikšanos! Romāns Vanags, kurš mani uzrunāja šo dziesmu uzrakstīt, pat bija atbraucis pie manis uz Losandželosu, es spēlēju priekšā, un viņš dziedāja. Sākumā biju uztraukusies – nez kā būs? Bet pēc tam prāts kļuva mierīgs, jo viņam ļoti patika. Dziesmu vēl pārskatīja arī diriģentes Aira Birziņa un Agita Ikauniece – no šīm notīm mācās tūkstošiem cilvēku, tāpēc dažas vietas bija jāpārveido vienkāršāk.
Svētku koncertā man pašai būs šim skaņdarbam jāspēlē klavieres, un biju mazliet satraukusies par to, ko ģērbt mugurā!
Tad kostīmu māksliniece Evija Dāboliņa piedāvāja kaut ko uzšūt, un šī būs pirmā reize, kad tērps tiek šūts īpaši man!
Man bija jāuzraksta arī instrumentālais ievads, kas koncertā skanēs, uznākot senioru un jauniešu koriem. Bet pats pirmais no maniem darbiem skanēs pūtēju orķestru koncertā – tas būs fināla skaņdarbs Pāri laikiem. Nevaru vien sagaidīt, kad dzirdēšu, kā to spēlē pusotra tūkstoša pūtēju!
– Jūs nākat no Ritmaņu ģimenes, kura ļoti rūpējusies par latviskumu trimdā. Kādi ir paši pirmie Dziesmusvētki, ko atceraties no bērnības?
– Pie mums regulāri tiek rīkoti gan Vispārējie Amerikas latviešu dziesmusvētki, gan Rietumkrasta latviešu dziesmusvētki. Visus tos gadus, kad Latvija bija okupēta, mūsu kulturālā dzīve bija ne tikai tāda padziedāšana prieka pēc – to darījām, lai turpinātu latviešu kultūru un tradīcijas ārpus Latvijas, lai neļautu tautas garam iznīkt. Mums šie dziesmusvētki bija ļoti nozīmīgi. Un ir joprojām, bet citādā veidā, jo Latvija tagad ir neatkarīga. Mums ģimenē latviskums bija ieaudzināts, mans tētis to sauca par asinsbalsi. Bet diasporā – agrāk bija trimda, bet tagad diaspora – ir daudz ģimeņu, kur katram vecākam ir sava tautība. Mans vīrs Marks ir amerikānis, bet iemācījies latviski, mūsu bērni ir amerikāņi un latvieši, bet latviešu asinsbalss viņus ļoti velk uz latviešu lietām – dziedot Pūt, vējiņi!, uzmetas zosāda un birst asaras. Tas ir kaut kas ļoti dziļš, kas nāk no mūsu senčiem.
Manos pirmajos dziesmu svētkos oficiāli biju jaunākā dziedātāja – man bija desmit gadi, bet es dziedāju kopkorī, nevis bērnu korī. Latvijā mani pirmie Dziesmusvētki bija 1990. gadā klausītāju rindās, īsi pēc tam, kad bijām apbraukājuši Latvijas pilsētas ar savu dziesmuspēli Tas vakars piektdienā. (Dziesmuspēlei vārdus sarakstījis Andris Ritmanis, mūziku komponējusi Lolita, bet režisore bija Lolitas māsa Brigita – aut.) Tas bija neticams laiks! Bija kaut kas neaptverami spēcīgs, kad koris dziedāja Saule, pērkons, Daugava un virs Mežaparka estrādes plīvoja Latvijas karogs.
Es jūtu, ka arī šāgada Dziesmusvētki būs ļoti nozīmīgi – ne tikai ar to, ka ir svētku 150. gadadiena, bet arī saistībā ar visu, kas notiek pasaulē, arī Ukrainā. Ir ļoti spēcīga tā kulturālā apziņa, kas liek nākt kopā un svinēt mūsu latvisko mantojumu.
– Ģeogrāfiski karš Ukrainā no ASV ir visai tālu. Kā jūs Amerikā to izjūtat?
– Nevaru pateikt, kā jūtas amerikānis, jo es esmu ne tikai amerikāniete, bet arī latviete, tāpēc jūtu, cik tas ir tuvu Latvijai. Pirms tam nespēju iedomāties, ka Eiropu var skart tāds karš! Pirmajos mēnešos cilvēki Amerikā par to ļoti daudz runāja, diezgan plaši atbalstīja Ukrainu, bija daudz labdarības sūtījumu. Ar laiku – es negribu teikt, ka pierod, bet vairs katru dienu par to ziņās nerunā. Bet daudz jādomā par to, ka tik daudzi vairs neprot spriest patstāvīgi. Negribu daudz runāt par politiku, tomēr pie mums notiek liela šķelšanās, un es nezinu, vai pārējai pasaulei ASV vēl liekas tā sapņu zeme. Es mīlu Latviju un mīlu Ameriku, bet cilvēki šeit, Amerikā, ir noguruši un vairs nezina, kā cīnīties par to, kas ir pareizs un taisnīgs. Daudzi ir ieslēgušies internetā un ļoti maz laika atlicina, lai satiktos un parunātos. Varbūt tāpēc tik svarīgi ir Dziesmusvētki un šīs lieliskās hokeja spēles, jo tur cilvēki var būt kopā, kaut ko piedzīvot, izraudāties, priecāties, ļauties sajūsmai un dzīvot, būt tajā mirklī.
– Jūs ar Marku maijā svinējāt savas laulības gadadienu. Cik ilgi jau esat kopā?
– Laulībā esam 34 gadus, bet kopā jau ilgāk – sākām saieties uzreiz pēc tam, kad pabeidzu vidusskolu. Pirmajos gados vēl nebijām tik nopietni, bet jau tad tik dziļi mīlējām viens otru, ka bijām sarunājuši kaut kad precēties. Tad beidzot Marks mani pārsteidza ar gredzenu, un 1989. gada 27. maijā mēs Havaju salās salaulājāmies.
Man ļoti svarīgi, ka man ir cilvēks, kurš liek justies tā, ka esmu labāka sevis versija. Es Marku ļoti cienu, Marks mani atbalsta, es viņu atbalstu, un mums daudz ko patīk darīt kopā, patīk ceļot, patīk iet uz kino – mēs esam labs pāris. Mani vecāki bija precējušies 74 gadus, un man tas bija labs paraugs. Tu mīli vienu cilvēku, un jūsu dzīves savijas kopā. Bet es nekad nezaudēju sapratni, ka laulība arī jākopj, nevar visu pieņemt kā pašsaprotamu.
Laulībā viena no vissvarīgākajām lietām ir nekreņķēties par sīkumiem un neaizrādīt par to, kas ir nesvarīgs.
Piemēram, ja vienam patīk tīrāka māja, bet otram nepatīk, ka viss vienmēr jānoliek vietā, tās ir nesvarīgas lietas. Bet par svarīgām lietām vienmēr jāatrod laiks parunāties. Un vienmēr jāatlicina laiks romantikai. Romantika mainās, mūsu vecumā tā vairs nav tāda pati kā 19 gadu vecumā – sajūtas, kā tie tauriņi lido, mainās un kļūst dziļākas. Ir svarīgi to kopt. Reizēm man jābrīnās – kāpēc daži cilvēki tik viegli kļūst ļauni pret savu vistuvāko? Vajag veltīt laiku un godināt to, kāpēc jūs esat kopā kā pāris. Un, ja ir problēmas, tad jāmeklē palīdzība. Mums ar Marku arī bijušas sešas sesijas ar terapeitu – tas bija posms, kad īsti nemācējām tikt galā attiecībās ar saviem vecākiem. Pie mums kādu laiku dzīvoja Marka tēvs, un man bija grūti pieņemt viņa attiecības ar Marku. Viņš bija ģeniāls mūziķis, bet bija atstājis savu sievu un mazos dēlus un nebija klāt, kad Marks auga. Es viņu salīdzināju ar savu tēvu, kurš vienmēr bija klāt un mūs atbalstīja. Tad man bija jāiemācās pieņemt, ka Marka attiecības ar tēvu ir citādas, un jāsaprot, cik nepareizi to salīdzināt. Tas ir tikai viens piemērs.
Tagad mēs ar Marku domājam, kādi būsim kā vecvecāki, – tas būs interesanti. Es domāju, ka laulība ir fantastisks piedzīvojums!
– Kad intervēju jūs pirms dažiem gadiem, skumāt, jo nesen mūžībā bija devies jūsu tētis. Tagad pie viņa aizgājusi jūsu mamma…
– Mammiņa nodzīvoja vēl vairākus gadus pēc tēta aiziešanas. Par viņu rūpējās mana māsa Brigita, bet šad tad mamma uz dažām nedēļām palika mūsu mājās, un man šis laiks ar mammu bija ļoti svētīgs. Es biju tēta meita, un mammiņu vairāk iepazinu, kad tēta vairs nebija. Mums ar mammu bija garas sarunas. Visu laiku tētis vienmēr bija numur viens, un mamma viņu atbalstīja. Bet patiesībā mammiņa bija tā, kas visu turēja kopā, un, ja viņa nebija priecīga, tad tētis arī nebija priecīgs. Tagad mēs esam vēl tuvāki ar māsu Brigitu un brāli Albertu.
Pēdējā gadā mammai bija jau 97 gadi, un viņa daudz gulēja. Kad pamodās, mēs kaut ko kopā padarījām. Reiz, kad aicināju viņu pastaigāties, mammiņa atbildēja: «Es jau izstaigājos, biju pastaigā pa Mežaparku!» Tas bija aizkustinoši, un es neteicu, ka viņa nevarēja būt Mežaparkā, jo ir Kalifornijā. Reizēm jutu, ka viņa jau pa pusei ir kaut kur projām no mums. Pagājušajā gadā abu vecāku pelnus apbedījām Meža kapos. Ieva Akuratere dziedāja, Andris spēlēja trompeti, Aija ar savu vīru spēlēja mežragu un trompeti, un tad mēs visi dziedājām, un putniņi dziedāja.
Kopš mammiņa aizgājusi, es dažreiz viņu jūtu – caur kādu mākoni, kādu putniņu.
Mammai ļoti patika kaktusi, un, kad uzziedēja kaktuss, es nodomāju – mammiņa sūta sveicienus. Un kādreiz domāju: kaut varētu vēl kādreiz ar viņu parunāties…
– Novembrī jums palika 60. Ko sev uzdāvinājāt dzimšanas dienā?
– Kopā ar vīru, mūsu trim bērniem un viņu otrajām pusītēm trīs nedēļas pavadījām Itālijā – tā bija mana lielākā dāvana, ka varējām pabūt visi kopā!
– Tas ir skaists vecums. Bet vai savā ziņā 60 gadi sievietei neiezīmē arī kādu robežu?
– Diemžēl tā ir robeža, bet man tas nepatīk, jo esmu aktīva sieviešu tiesību aizstāve. Savu vecumu cenšos pieņemt kā pašsaprotamu, bet zinu, ka daudzas sievietes to slēpj, jo baidās pazaudēt darbu. Es saprotu – ir jādod iespējas jaunākiem cilvēkiem! Bet tad es domāju: OK, man ir 60 gadu, taču mana mammiņa nodzīvoja līdz 97! Vai tas nozīmē, ka, ja es nodzīvotu tik ilgi, man 37 gadus būtu tikai jāada zeķes? Es nemaz neprotu adīt! Ir citas lietas, ko es gribu darīt, es jūtos pieredzējusi, man ir daudz enerģijas. Pamazām jau šajā jomā kļūst labāk, tomēr eidžisms pastāv, īpaši Holivudā, un aktrisēm tas ir pavisam grūti. Katra no jūsu lasītājām var sev pajautāt: ko es domāju par sešdesmitgadīgu sievieti, kura grib sākt jaunu darbu? Varbūt viņai labāk iet pensijā? Bet kāpēc citāda attieksme ir pret sešdesmitgadīgiem vīriešiem? Pēc demogrāfijas datiem pašlaik sabiedrībā ir daudz sieviešu manā vecumā, un mums ir interesanti skatīties filmas un izrādes, kur redzam interesantas sievietes, spēcīgas biznesa sievietes, komponistes, prezidentes.
Reizi nedēļā es universitātē pasniedzu jaunajiem komponistiem. Man ļoti patīk strādāt ar jauniem cilvēkiem, un es varu kaut ko iemācīt ne tikai par mūziku, bet arī par dzīvi. Es uzskatu – radošam cilvēkam nav sevi jānonāvē ar zālēm un negulētām naktīm un nav sevi simtprocentīgi jāatdod mākslai! Ir tāds teiciens kill yourself for your work (nogalini sevi sava darba dēļ – aut.) – bet dzīvē tā nav! Jo tu vari būt disciplinēts cilvēks, laba māte vai tēvs un laba sieva vai vīrs un vienlaikus būt spēcīgs mākslinieks. Dzīvē svarīgs ir līdzsvars, tāpēc vajag interesēties arī par citām dzīves jomām. Ja es runāju tikai par mūziku, tas ir ļoti garlaicīgi, es labāk runāju par kaut ko citu!
