Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirms diviem gadiem uz Rīgu ciemos atbrauca klasesbiedrs, kas jau sen Šveicē ir spics programmētājs ar glaunu mersedesu. Bauda un temps, ar kādu viņš malkoja pašmāju amatalu skābeni rūgtos brūvējumus, īpaši neatpalika no internetā redzētajām ātrdzeršanas sacensībām.
«Pie jums tādu aliņu tiešām nav?» pārsteigts jautāju un saņēmu noraidošu atbildi. Kad gadu vēlāk viesojos pie viņa, klasesbiedrs ar lepnumu vietējā veikaliņā izrādīja pamatīgu craftbeer stendu – gada laikā Šveicē craftbeer bizness praktiski no nulles bija izaudzis līdz milzu izvēlei. Šveiciešiem ar naudu ir senas un tuvas attiecības, franku garšu saoda veikalnieki, kas alus gurmānu garšu kārpiņām piedāvāja visdažādākā rūgtuma un skābuma skalas miestiņu.
Šmigas feinšmekeru topu dzirnās
Internets, droni, papīrmalka – iespējams, Latvijas vārdu un ekonomiku nākotnē pacels tieši pasaules alus revolūcija, kuras ātrvilciena vagonā tautieši paspējuši ielēkt. Mūsdienās daudz ko nosaka atsauksmes internetā. Ar tām var nogremdēt vai pacelt jebkuru preci.
Vienā no populārākajām alus garšotāju un vērtētāju topa lapām RateBeer.com no Latvijas parādās 50 ali, taču vērtējumi kopumā ir viduvēji, gandrīz labi. Pirmajā vietā ar 3,69 no 5 zvaigznēm ierindojas Labieša Lenteņu kāvējs, kuru liela daļa no atsauksmi atstājušajiem alus baudītājiem garšojuši tieši festivālos.
Alus recenzentu skrupulozumu var apbrīnot – ar kādu degsmi un izteiksmes līdzekļiem tie apraksta šmigu!
Lietotājs no Dānijas fonefan, kurš kopš 2006. gada esot apmeklējis 7258 (!) darītavas 128 pasaules valstīs, par Lenteņu kāvēju raksta šādi:
«Skaidra, tumši melni brūna krāsa ar pamatīgu, krēmīgu nokrāsu, kas paliek uz glāzes pēc iemalkošanas, un pamatīgām smilškrāsas putām. Aromātā jūtams mēreni sāļš grauzdēts, tumšs iesals, vidēji smaga vai smaga apiņu, citrusu, greipfrūtu, lakricas garša.» Pārējie recenzenti neatpaliek savā alus garšas aprakstīšanas precizitātē.
Tā vien šķiet, ka recenzentiem latviešu jaunalus garšo, bet… ne līdz galam. Ir, kur augt! Nākamās trīs topa vietas ieņem Malduguns brūvētava ar aliņiem Tumšā puse, Melnais kaķis un Lauvas pacietība. Salīdzinoši – Aldara Porteris Latvijas topā ir 26. vietā. Pirmās pozīcijas stabili ieņem amatalus ražotāji.
Protams, recenzijas raksta salīdzinoši neliela alus dzērēju daļa, kas industriālā alus brūvētājiem vismaz pagaidām ļauj pārlieku neiespringt, lai gan daudzi flagmaņi cenšas savu sterilizēto alkoholu pabāzt zem amatalus etiķetes vismaz ar frīkainajiem nosaukumiem vai košiem zīmējumiem. Rate Beer atrodamas recenzijas par alu pat no Austrumtimoras (vērtējums 1,9 no 5), analizētas 23 irāņu bezalkoholiskā alus šķirnes, divi bezalkoholiskie aliņi no Irākas (vidējais vērtējums 2,3) un citi brīnumi.
Topā visaugstāk uzšāvuši amerikāņi, viņu gardākais alus snobu pasaulē novērtēts ar 4 zvaigznēm.
Itāļu brūnace Igaunijas sniegā
Brūvētāju pasaule ir maza, taču dzērēji – lojāli un salīdzinoši pārtikuši. Tie nav mikrorajona lielveikala rindā smakojoši strādnieki, kas litrīgos apinīšus bikli maskē ar batonu un konserviem. Drīzāk kraftalus dzērējs ir pārticis, inteliģents, sociāls radījums.
Vēlamā atribūtika ir bārda vai vismaz uzskrullētas ūsas, tiesa, starp kraftalus baudītājiem ir arī smalkas blondīnes un uzvalkoti juristi. Salkano kokteiļu, aperolšpricu un rozā vīnu pārņemtajā meinstrīmā rūgtais apinītis ir kā veldzējoša ēna karstā dienā. Tam visam klāt nāk dzīvesveids – alternatīvā mūzika, tetovējumi, stilīgas džinsu vestītes ar pagrīdes grupu uzšuvēm un jēgeru cepures ar senlaicīgām piespraudītēm.
Kraftalus nav vienkāršs dzeramais vai no kājām gāzējs, bet statusa simbols.
Mājalus dzērēji lielākoties ir pārsteidzoši miermīlīgi. Un to var labi redzēt kraftalus festivālos, teju vai rituālā sanākšanā, alus festivālos. Ieejas maksa parasti ir augsta – Rīgā notikušajā burziņā bija jāšķiras no 50 eiro. Pirms šausmās sākt vaimanas par to, cik viss dārgs, jāatceras, ka par šo naudas summu klients saņem aproci un glāzi, kas nozīmē, ka var dzert alu, cik vien lien vēderā, jo alus festivālu dalībnieki – brūveri – ir ieinteresēti savu mantu izdalīt pēc iespējas plašākam pūlim.
Svarīgs atribūts, ko saņem pie ieejas, ir A4 lapa, tāda kā alus karte, lai vairāku desmitu alus darītavu vidū var rūpīgi atzīmēt gan to, kurš alus smeķē labi, gan to, kura vieta ir vircas bedrē. Lielākā daļa apmeklētāju rūpīgi veic piezīmes. Daļai tas ir kā hobijs, daļai – darba instruments.
Patiešām – alus festivālos pulcējas ne tikai gardēži, bet arī krogu, restorānu, veikalu pārstāvji.
Un tieši alus festivāli var izrādīties loterijas biļete.
To spilgti apliecina igauņu darītavas Pohjala stāsts. Tā dibināta 2014. gadā, bet nu alus meistari ievākušies piecas reizes lielākā rūpnīcā. Alu eksportē uz 32 valstīm! Lielākais tirgus ir Somija un Francija. Viens no svaigākajiem produktiem ir konjaka mucās 5–6 mēnešus noturēts tumšais alus.
Igauņi izsituši sev sadarbības līgumu ar lielu Francijas krogu ķēdi, kas tirgo ziemeļnieku aliņu 15 bāros. «Mēs viņus satikām kādā alus festivālā Eiropā, viņiem ļoti patika mūsu produkcija, un viņi vēlējās apskatīt brūvētavu. Tagad mūsu produkcija ir visos viņu krogos!» lepojas apaļīgais soms Samu, kurš jau piecus gadus dzīvo un strādā Igaunijā.
«Kad brūvētavu nodibināja, nebija daudz cilvēku, kas ko jēgtu no craftbeer industrijas. Mūsu meistars ir no Skotijas, strādājis Brewdog ražotnē,» stāsta Samu. Igauņi pārvilināja skotu meistaru pie sevis. Laika gaitā komandai pievienojās angļi, austrālietis un brūnacaina itāļu madāma.
Alus festivāla laikā viņa piesaistīja apkārtējo uzmanību, jo bija teju vienīgā daiļā dzimuma pārstāve zem 30 gadu sliekšņa, turklāt papildus biklajam smaidam un milzu kastaņbrūnajām acīm viņa pie spaikotās džinsa jaciņas bija pielīmējusi uzlīmi, kas krieviski vēstīja: atkal pierijies? Kā muzeja eksponātu viņu fotografēt steidza viegli iereibušie festivāla apmeklētāji.
Džūlija krieviski nerunā, bet angļu mēlē izstāstīja, ka viņai ir alerģija no sulfītiem, tādēļ vīnu dzert nedrīkst, atliek vien slāpes remdēt ar alu. Tas garšoja tik labi, ka meitene nolēma apgūt alus brūvēšanu, divus gadus to studēja Itālijā, līdz kādu dienu veikaliņā nopirka igauņu alu, pagaršoja un saprata – pietiks niekoties ar itāļu čuruzāli, laiks doties apgūt alus mākslu uz ziemeļiem.
«Šis ir mans profesors,» Džūlija norāda uz apaļīgo vīreli hūdijā un brillēm melnā rāmī. Viņas e-pasts par vēlmi stažēties tika ņemts vērā, un triju mēnešu laikā brūnacainā itāliete no nulles tika līdz savas pirmās alus šķirnes izlološanai.
Nevajag sarežģīt!
«Ja gribat tirgot alu vāciešiem, taisiet to dzeramu! Nevajag trakot ar apiņiem, skābumu. Vienkāršība, bet ar odziņu!» saka vācu brūža Frau Gruber dūšīgais ielējējs Domeniks, kuram blondie mati krīt uz acīm, kad tās saspringti šaudās no vienas rokas satvertā alus krāna uz otrā rokā turēto glāzi. Ir nepieciešama meistarība, pat lai pareizi ielietu sarūgušo un dzīvelīgo alu tā, lai tas nepārskrien pāri glāzei malai.
Vēl jo lielāka māksla ir saražot tādu amatalu, kas ir dzerams vairāk nekā vienreiz mūžā.
Vāciešiem patiešām stilā ir lager tipa ali – vienkārši, nesamāksloti, dzerami. Kamēr Baltijā alus meistari aizvien cenšas pārsteigt ar stiprām garšas niansēm un maksimālu piesātinājumu, fričiem modē atgriežas daudzdzeramie ali. Un ne velti šķirnei dots lakoniskais nosaukums 24/7: dzer kaut visu diennakti, galvenais – nopērc kasti un nāc pakaļ otrai.
Čigānu darītavas un soda naudas
Ģērbies melnā, ar tumšu vaigubārdu un zēnīgi melnu naģeni alu festivālā lej labietis Jurģis: «Tā ir Šveice, kurai ļoti patīk mūsu alus. Bet viena no topa valstīm, kurā esam pieprasīti, ir Lietuva! Viņi ļoti daudz ņem mūsu alu. Protams, esam Norvēģijā, Zviedrijā, būsim Igaunijā. Un tagad konteineru aizsūtījām uz ASV, abi priekšnieki aizbrauca uz Ņujorku. Viņi pārdod mūsu alu tur. Esam citā kontinentā! Ceram tikt arī Vācijā, Polijā.»
«Mūsu mērķis? Iekarot pasauli!» nosmej Malduguns Krišjānis, kurš savu firmu reklamē, valkājot alus etiķetes veidā apdrukātu džemperi. Pagaidām šī darītava laužas pašmāju lielveikalu plauktos.
«Aizvien esam mazajā statusā. Jāsaprot, ka katram ražotājam ir dažādi apjomi. Protams, ir slieksnis. Piemēram, Valmiermuiža ir visos Rimi, bet viņiem ir pavisam cita veida līgums, apjomi, soda naudas.» Pie pēdējās frāzes es pieķeros un turpinu tincināt, lai gan jūtams, ka par to publiski mazie alus ražotāji īsti negrib stāstīt. Bet fakts paliek fakts – ja esi atrotījis piedurknes cīņā par alusdzērēju naudas maciņiem, jebkurš sevi cienošs lielveikalnieks priekšā noliks līgumu ar dažādām viltībām, tostarp soda sankcijām par laikā nepiegādātu preci. Un te nevarēs attaisnoties ar to, ka iekārta noplīsa, pa vidu bija brīvdienas vai laukos kartupeļu talka. Strādā vai maksā ragā!
Lielākās problēmas, ar ko saskaras mazie brūvētāji, ir ražošanas telpas. Vari ierīkot brūzi īrētā angārā un attapties ar uzteikumu no īpašnieku puses, mēneša laikā savāc mantiņas un meklē citu vietu. Arī labas iekārtas maksā bargu naudu. Tādēļ pasaulē un arī Latvijā populāras ir tā sauktās čigānu darītavas – tām savu telpu nemaz nav! Un, izrādās, kādu laiku tīri labi var iztikt, brūvējot alu sadraudzības darītavās.
Tomēr jebkuram sevi cienošam entuziastam ir āķis lūpā un vēlme izcīnīt savu vietu zem saules.
Nākamā lieta: finanses. Daži cītīgi krāj naudu, aizņemas no ģimenes un draugiem, citi veido biznesa plānus un dodas uz banku. Aptaujājot Latvijas amatalus ražotājus par to, cik tad izmaksā brūvēšanas biznesa sākšana, saņēmu pārsteidzoši atšķirīgas atbildes. Sākot no iedrošinājuma, ka bizness sācies ar pārdesmit eiro, youtube pamācībām un trim spaiņiem virtuvē, līdz tekstam «bez 50 000 eiro vispār nav vērts sākt». Katram savs piegājiens!
Ja vēl pagaidām par konkurenci Latvijā kraftalus ražotāji izsakās pozitīvi, uztverot to kā motivējošu un kopienu radošu aspektu, citviet Eiropā jūtama asins smaka. Alus revolūcija – tā 15 gadu ilgo procesu savā valstī sauc dāņi. No 13 brūvētavām skaits izaudzis līdz 200.
Taču, kā mēdz teikt, revolūcija apēd savus bērnus. Biznesa vides likumi ir skarbi. Nespēj pielāgoties? Tiec izslēgts no spēles.
«Esam nonākuši tik tālu, ka konkurence starp brūvētavām ir ļoti smaga. Ir pārāk daudz darītavu, mājražotāju alus burtiski pārplūdina pasauli. Dānijai ir jāsaprot – mēs visi nevarēsim izdzīvot,» drūmi nosaka darītavas Amager pārstāvis Henriks, brangs vīrs ar sirmu bārdu un zaļu džemperi, gados virs 40.
Viņš gan lepojas, ka Amager atzīts par labāko dāņu miestiņu 2018. gadā 2500 alu konkurencē, taču ilgi dusēt uz lauriem nevar atļauties neviens – jāseko trendiem, jāmeklē klienti un jāpaplašinās.
