Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Uzziņa
Jaunā Rīgas teātra daudzsēriju mākslas filmas Aģentūra 10 sērijas, kuras par 50 eiro var iegādāties internetā, pirmizrādi piedzīvoja 27. novembrī. Filmas scenārija autori ir režisors Alvis Hermanis, teātra aktieri un rakstnieks Jānis Joņevs. Seriāls tapis pavasara pandēmijas laikā. Nedēļu pirms pirmizrādes filmu iepriekšpārdošanā varēja iegādāties par 40 eiro, nu filmas cena ir 50 eiro. Aģentūra pirkta ne tikai Latvijā, bet arī Austrālijā, Jaunzēlandē. Amerikā, Kanāda, Ēģiptē, Japānā.
Rada nākotnes prieku
«Pabeigusi darbu pie romāna, pēc dienas darbiem es veldzējos filmā Aģentūra. Tur ir ironija, groteska, viedums, vieglums un skumjas reizē. Daudz par mums šajā laikā – stāsts par īstajām vērtībām, kas noslēptas aiz spēles prieka un sajūtas, ka tas, iespējams, vairs neatgriezīsies. Viendienīši plosās, apelēdami, ka šis ir stāsts par pagātnes nostalģiju. Bet tieši tā, dīvainā kārtā, mūs glābj šajā laikā. Atmiņas, filmas, izrādes, koncerti. Tas nenozīmē, ka nebūs vēl. Būs. Pagātnes nostalģija gudram cilvēkam rāda nākotnes prieku. Paldies,» gandarījumu par filmu neslēpa rakstniece Nora Ikstena.
Tieku turēta idiotos
«Visu cieņu par cenšanos un karantīnas tukšā laika aizpildīšanu visiem, kas iesaistījās jaunā seriāla veidošanā, taču man nav saprotams, ko un kāpēc Jaunais Rīgas teātris gribēja ar to visu pateikt. Darīt kaut ko tikai, lai kaut ko darītu? Var arī tā. Bet es ļoti ticu, ka teātris ir spējīgs uz ko daudz labāku. Manuprāt, jebkura filma primāri pastāv stāsta dēļ. Nav stāsta, nav arī filmas.
Aģentūras gadījumā ir sajūta, ka stāsts tika rauts un meklēts jau procesa gaitā.
Es to redzu kā haltūru. Kā necenšanos. Kā apvainojumu, ka es kā skatītāja tieku turēta idiotos. Viss, kas radīts, ir tāds kā speciāls. Neīsts. Klišeju klišejas, un neticu es tādai reklāmvidei, kur reklāmas aģentūras sekretāre 2020. gadā valkā mini svārkus un špiļkas, bet darbinieki visu dienu tukši lūr monitoros un varbūt vēl iedzer kafiju vai alu. Visi kaut kā mokās. Un pats stulbākais, ka finālā mokos arī es, par saviem 50 eiro gaidot kādu cerību no sērijas uz sēriju. Un, kā nav, tā arī nav. Atvainojiet, draugi, bet šoreiz nu tiešām nepaķēra,» paziņoja kanāla STV Pirmā! šova Sapņu ķērājas dalībniece Grēta Peide.
Vismaz aktieriem kāds honorārs
«Samocīti, neīsti, haltūra. Jaunās aktrises ar vieniem un tiem pašiem sejas vaibstiem, ar it kā nesaprastu dialogu neatkarīgi no sarunas. Bet, iespējams, viņas tiešām nesaprata, ko tur pašas dara un kas tur beigās būs. Vecie aktieri paši sev izdomāja, kur piedurties, un viņiem kaut kā aizgāja. Jau no trešās sērijas nenormāli uz nerviem krita policista «interesanti!» Nokaitināja. Labi, atzīšu, reizes četras pa visām sērijām iesmējos. Mans mierinājums – vismaz aktieriem kāds honorārs,» atzīst dīdžejs Jānis Spinga.
Tā nav komiksu pasaule!
«Kritizēt Hermani šobrīd jau kļūst stilīgi, taču nedomāju, ka tas ir labs veids, kā izcelties. Ir jāatceras, ka filmas radīšanai nebija vairāku gadu – tas notika vienā vasarā. Filma ir oriģināldarbs ar absolūti adekvātu samaksu,» jūsmo bijušais Dailes teātra aktieris Ivars Auziņš.
«Filma ir labs atgādinājums par kultūrvērtībām. Man patika melnbaltais kadrs, kurā atradu daudz skaistu atsauču gan uz vecajiem labajiem 60. gadiem un film noir žanra filmām, gan uz Antona Korbīna kodinātajām fotogrāfijām.
Filmā ir skaisti un labi citāti par tiem laikiem, kad māksla šķietami bija vērtība.
Bonuss ir filmā ieļautie topošie aktieri – Latvijas Kultūras akadēmijas Jaunā Rīgas teātra studijas 3. kursa studenti. Manuprāt, lieliski ir studentu monologi. Tie ir gari un skaisti kā vecajos labajos kino, kas no skatītāja prasa pacietību. Tā nav mūsdienu komiksu pasaule – kaut kas virspusējs un plakans,» atzīst Auziņš. Viņš neslēpj – viena no filmas aktrisēm ir arī viņa meita Telma. «Tas ir viņas pirmais lielais darbs teātrī, un ļoti novērtēju, ka režisors viņai deva šādu iespēju. Hermanis atļāva studentiem pieslēgties filmai, radot pašiem savus tēlus, režisors tos akceptēja un integrēja filmā.»
