Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Aristokrātu jūdze siera metropolē Rokiškos
Rokiški ir neliela, bet rosīga pilsēta Lietuvas ziemeļaustrumos pie Subates, un tās iedzīvotāji, šķiet, stundām var runāt par… sieru.
Kad bija jāizvēlas, ko pilsētā ražot – alu vai sieru, Rokiški palika pie pēdējā. Un ne jau tāpēc, ka turieniešiem alus neietu pie sirds, vienkārši vietējais ūdens satur pārāk daudz dzelzs un miestiņa taisīšanai tāds neder. Cita lieta – siers! Padomju laikos pilnīgi viss Rokiškos saražotais siers tika sūtīts un Maskavu un Ļeņingradu, paši sieru redzēja tikai tik, cik pārmeta pāri rūpnīcas sētai. Jā, nozaga…
Šodien situācija, saprotams, ir mainījusies, Rokišku sieru vai iegādāties ikviens un cik vien gribas, turklāt ne tikai leišos, Baltijā un Eiropā, bet arī pāri okeānam un Tālajos Austrumos. Kopumā Rokišku sieru eksportē uz vairāk nekā 30 valstīm.
Rokišku siera degustācijas nenotiek rūpnīcā, jo tā paģērē sanitārās normas. Mēs sieru nobaudījām Rokišku muižā, kuras stāsts ir senāks un dramatiskāks par siera rūpalu. Greznā muiža atrodas nelielā uzkalnā, un tai tieši pretī atrodas grāfu Tīzenhauzu 1905. gadā uzceltā Sv. Mateja baznīca. Savukārt no baznīcas, taisnās alejas galā ir muiža. Tā nu grāfi un grāfienes brauca pa šo perfekto jūdzi uz dievkalpojumiem, līdz izveidojās Lietuvas valsts un neatkarību lietuvieši Rokiškos atzīmēja ar savu Brīvības pieminekli – uzceļot to tieši šajā jūdzē. Īsti nav zināms oficiālais viedoklis, kāpēc šī jūdze tika pārrauta, bet izskatās, ka lietuvieši ar saviem aristokrātiem īsti mierā nebija, neskatoties uz skaisto baznīcu.
Neogotikas stilā celtā baznīca slavina savus cēlājus, Tīzenhauzus. Vistuvāk altārim stāv divi tēli – pirmais un pēdējais Tīzenhauzs Baltijā. Pirmais – krustneša bruņās un Reinolds Tīzenhauzs – pēdējais savas dzimtas vīriešu kārtas pārstāvis un uzvārda nesējs. Baznīcas iekārtošanā tika aicināti labākie meistari no visas Eiropas – bronzā veidotais centrālai altāris ir franču skulptora Puselnje-Rusāna darbs, abus Tīzenhauzus radījis austriešu skulptors Oto Kēnigs, dzelzs vārtus un sētu kalis meistars no Latvijas Jozefs Štadtlers, kokgriezumus veidojuši tolaik slaveno beļģu meistaru brāļu Gojeru darbnīcā.
Rokišku muižā, kuras vēsture aizsākusies 1499. gadā, bet pašreizējā mūra ēka uzbūvēta 19. gadsimta sākumā. To paveica Tīzenhauzu dzimta, kurai Rokišku muiža piederēja no 1715. gada līdz pašām Lietuvas neatkarības beigām. Tīzenhauziem ir gar un interesanta vēsture – tie ir viena no senākajām bruņinieku dzimtām ne tikai Baltijā, bet arī Vācijā. Dzimtas izcelsme gan precīzi nav zināma, tiek minēta gan Holšteina, gan Vestfālija. Baltijā Tīzenhauzi ieradās kā krustneši, 12. un 13. gadsimta mijā. Livonijas ordenī Tīzenhauzi ieņēma vadošus militārus un administratīvus amatus, piedalījās karā pret Lietuvu un par to tika atalgoti arī ar zemes īpašumiem.
Muižas ēka ir pamatīgi atjaunota un iekārtota atbilstoši pēdējo īpašnieku laikmetam. Apskatāmi daudzi Tīzenhauzu dzimtai piederējuši priekšmeti, dokumenti, attiecīgi iekārtotas vairākas telpas – virtuve, kabinets, koncertzāle, ziemas dārzs. Mūsu viesošanās laikā muižā bija apskatāma slavenā modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva ierīkotā bērnu apģērbu izstāde.
Ievērības cienīga ir arī izstāde vienā no muižas palīgēkām – tur rāmi baltās telpās izstādīti vairāk nekā tūkstotis neparastā lietuviešu tautas mākslinieka Ļongina Šepkas (1907–1985) darbi.
Jaunībā kļuvis par kautiņa upuri ar galvas traumu, Ļongins Šepka kādu laiku pavadīja psihiatriskajā slimnīca, bet pēc 40 gadu vecuma sajuta sevī Dieva dzirksti un sāka nodarboties ar kokgriešanu. Sākotnēji visi Šepkas darbi bija ar reliģisku ievirzi kā pateicība Visaugstākajam par doto talantu, tad ar laiku viņš pievērsās dabas tēmām, bet mūža nogalē ainas kļuva filozofiskas. Naivi, bet neparasti graciozi un izjusti darbi!
