Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Maize pirmajā vietā
Ja jārunā pavisam atklāti, pirms ierašanās Andalūzijā es neko daudz par klasisko spāņu virtuvi nezināju. Protams, savu iepriekšējo ceļojumu laikā Barselonā un Madridē biju redzējusi paeljas, čurros un vēl šo to, taču tas, ko paši spāņi ēd ikdienā, man bija noslēpums.
Zināju, ka pie tortiljas jeb ar kartupeļiem pildītas omletes var tikt gandrīz uz katra stūra. Taču tas nav ēdiens, kas spāņu sirdīm liktu iepukstēties straujāk un kuru viņi izvēlētos brokastīs. Par auzu putru šeit var aizmirst; pat veikalos pārslas mēdz būt noliktas vistālākajā stūrī.
Tipiskā spāņu kafejnīcā ēdienkartes galvgalī noteikti būs atrodama baltmaize visdažādākajos izpildījumos. Gan kā pildītas bagetes, sauktas par bocadillos, gan reģionam raksturīgās apaļmaizītes molletes, gan arī flautas, jo tās pēc formas un izmēra tiešām atgādina tāda paša nosaukuma mūzikas instrumentus. Neiztikt arī bez grauzdiņiem (tostadas), kurus pašā tradicionālākajā variantā pasniedz vien ar tomātu biezeni un olīveļļu vai šķiņķi (catalana), taču spāņi tikpat labi varētu starp divām maizītēm ielikt tortilju un majonēzē slacītus salātus. Galvenais, ka ir maize un tā ir balta, jo uz pilngraudu ēdieniem te tik bieži var necerēt.
Starp cūku kājām un pārstrādātiem dārzeņiem
Tā kā uz Spāniju devos jau kā pieredzējusi veģetāriete, zināju, ka viņu izslavētais kaltētais cūkgaļas šķiņķis hamons (jamón), daudzējādi pagatavotās zivis un svaigās jūras veltes man ies secen. Andalūzieši gaļu tiešām mīl. To var redzēt kaut vai lielveikalos, kur nevienam citam produktam (ja nu vienīgi vēl zivīm) nav atvēlētas tik lielas vitrīnas kā dažādiem gaļas izstrādājumiem un nogatavinātām cūkas kājām. Arī restorāni mēdz cits ar citu sacensties gaļas veidu dažādības ziņā.
Tomēr liels bija mans prieks, kad mana spāņu paziņa pastāstīja, ka Andalūzijā ir arī daži tradicionāli dārzeņu ēdieni. Viens no tiem ir baklažāni medus apvalkā. Sākumā biju ļoti skeptiski noskaņota attiecībā uz šādu garšu kombināciju, taču velti. Šķīvi, kuru ar draudzeni paņēmām kā vienu no tapām (uzkodām), es beigās notīrīju viena pati. Grūti aprakstīt, kam līdzinās medus baklažāni, taču skaidrs ir viens – tie garšo daudz labāk, nekā izklausās, un ir vienkārši jāpamēģina.
Kopumā gan nav tā, ka spāņi ļoti aizrautos ar veģetāriem ēdieniem. Nereti pie tādiem veikalos tiek pieskaitītas arī sviestmaizes ar tunci, bet dažādus dārzeņus viņi mīl iesprostot konservu burkās, panējumā vai mērcēs. Taču kārt zobus vadzī man nevajadzēja ne mirkli, galvenokārt pateicoties tortiljai, sulīgajiem augļiem un zupām. Jā, līdztekus mums jau pazīstamajai gaspačo spāņi ir iecienījuši arī salmoreho (salmorejo). To varētu dēvēt par gaspačo gaišāko un tumīgāko māsu, jo vienīgā salmoreho atšķirība ir izšķīdinātās baltmaizes daudzums. Turklāt abas zupas ir pieejamas ļoti ērtā iepakojumā – pudelēs, jo, kā izrādās, spāņi tās ir paraduši dzert, nevis smalstīt ar karotēm.
Jo saldā nekad nevar būt par daudz
Īsta maltīte nav iedomājama bez saldēdiena, un spāņi ar desertiem nejokojas. Tie ir pieejami visur un lielos apmēros. Pat mums tik labi zināmās austiņas (palmeras) šeit ir grūti noturamas vienā rokā un mēdz būt izmērcētas baltā vai tumšā šokolādē, bet fritēto mīklas cepumu churros porcija ir viegli sadalāma vismaz uz divi.
Kā daudz kur, arī te šokolāde ir īstā cieņā. To labprāt uzber pa virsu kapučīno, savukārt karstajā variantā pasniedz tik biezu, ka jāņem talkā karote. Tikai nez kāpēc šokolādes konfektes gan veikalā uz svara vai iepakojumos praktiski nav dabūjamas. To vietā ir atrodami biezi, apaļi un ļoti drupeni miltu izstrādājumi (polvorón), kas ietīti kā konfektes, bet vairāk atgādina cepumus un ir tik sausi, ka mute līp kopā.
Vēl palūkojoties tradicionālo saldumu virzienā, noteikti nevar palaist garām turonu (turrón) – nugas tipa tāfelītes, kas pildītas ar dažādiem riekstiem, it īpaši mandelēm, un dažkārt arī augļu želeju. Turons ir īpaši izplatīts ap Ziemassvētku laiku, kad tā kastītes pārpludina veikalu plauktus un ejas, bet tāpat nopērkams ikdienā. Turklāt, ja paveicas nokļūt specializētā turona veikalā, no degustācijas neizbēgt.
Nogaršo jebkuras tautas virtuvi!
Lai gan Andalūzijā mājokļa meklējumos un citu sadzīvisku jautājumu risināšanā spāņu valoda ir vitāli nepieciešama, tas nenozīmē, ka arī ēdienu izvēle te aprobežotos tikai ar vietējiem gardumiem. Patiesībā spāņi nav nemaz tik noslēgti, un viņi itin labi pieņem arī aizgūtus ēdienus.
Viens no maniem pirmajiem pārsteigumiem bija lielveikalu un ēstuvju piedāvājumā ieraudzīt ensalada rusa (tulk. no spāņu val. – krievu salāti), kas nebija vis klasiskais rasols, bet gan kaut kāds mistrojums ar tunci. Tāpat savā mazajā pilsētelē, kas iedzīvotāju skaita ziņā līdzinās Rēzeknei, varēju atrast amerikāņu, itāļu, japāņu, marokāņu, argentīniešu, taizemiešu, vācu, zviedru un citu tautu virtuvju gardumus, jo ārzemnieku te netrūkst. Bet kādā skaistā dienā pēcpusdienas desertu Kāruma sieriņa veidolā dabūja piemājas ukraiņu veikaliņā.
Iespējams, iepriekšējie apraksti var radīt iespaidu, ka spāņi ar pilnvērtīgu uzturu ir uz jūs, tomēr šeit netrūkst tādu kafejnīcu un restorānu, kas gatavo veselīgus ēdienus, kā dažādas biezsulas, smūtiju bļodas, svaigēdāju desertus u. c. Tieši meklējot šādu ēstuvi, kas tiklab piedāvātu arī kafiju ar augu pienu, es uzdūros latvietim pavisam netālu no Marveljas centra (Rīgas balzama pudeles svečturu vietā visu pateica priekšā). Un tā nebija pirmā reize, kad dzirdēju latviešu valodu vai, pasūtot ēdienu, varēju necensties lauzīties spāniski. Te vietas pietiek visiem un katrs var atrast ko savai sirdij tīkamu.
