Man liekas, 7. februārī atklātā Līgas Purmales personālizstāde Pagājušo prieku dārzs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir vieta, kur klīst starp gleznām un justies laimīgai. Vasaras pļavu miglas, maigas ziemas miglas, mežs un mierpilnas istabas, šķietami nejauši dzīves mirkļi, stāsti no senākas un nesenākas vēstures, portreti un neparastu nozīmīgumu ieguvusi fotonegatīvu aizspogulija no gleznotājas fotonegatīvu perioda – viss te šķiet ieguvis mums nezināmu, bet skaidru jēgu un piepildījumu.
Līga Purmale kopā ar vīru gleznotāju Miervaldi Poli, dzīvo visai noslēgtu dzīvi savā mājā kaut kur Kurzemes mežos un ir viena no mūsu noslēpumainākajām gleznotājām.
Tik noslēpumaina, ka ne vien atsakās no visām intervijām, bet neieradās pat uz savas izstādes atklāšanu.
Viņas dzīvi varam minēt no gleznām – kāds dubulportrtets ar vīru, vēl viens šķietami nejaušs dubultportrets kādas lielas pilsētas bārā, kāda Līgas pašas seja. Gleznas stāsta par pusgadsimtu gleznotājas dzīvē.