Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Brauksi viena?!
Šī nav pirmā reize, kad Lauma devās ilgā un tālā ceļā ar auto, arī pirms pieciem gadiem viņa ceļoja divarpus mēnešus. «Toreiz līdz Frankfurtei, kur dzīvo draudzene, aizbraucām divatā. Tālāk gan devos viena uz Franciju. Gan toreiz, gan tagad man daudzi teica, ka esmu dulla, jo nebaidos braukt viena. Patiesībā pirmajā reizē, saklausījusies nostāstus par bīstamo Poliju, klausīju padomam nepieciešamības gadījumā piestāt tikai benzīntankā un nezīmēties, ka mašīnā esmu viena, turklāt sieviete. Šoreiz atpakaļceļā kara dēļ bažījos, kā izbraukšu Suvalku koridoru starp Baltkrieviju un Krieviju, taču viss bija labi. Bet es ieklausos intuīcijā, jo tā zina, kad jāuzmanās. Reizēm vienkārši ir sajūta, ka jāiet vai jābrauc prom.
Lai ko kāds teiktu, arī suns sniedz drošības sajūtu – aprunājies, papaijā un nomierinies.
Lai zina, kur konkrēti esmu nonākusi, brīžiem draudzenēm sūtīju savu atrašanās vietu.
Manuprāt, ceļošana ir vienīgais, kur ir vērts ieguldīt, jo pieredzētais vienmēr paliks ar tevi. Tajos divos gados, kad pandēmijas dēļ sēdēju mājās, sapratu, ka es varu nepirkt jaunas kurpes, bet nespēju iztikt bez ceļošanas. Kaut gan kurpes man arī patīk pirkt! Ceļošana iedod radošumu, kā arī motivāciju darīt, kaut kādā mērā pašam augt. Radošajā sfērā, kurā es darbojos, nevarētu iztikt bez šī ārējā impulsa, no kura rodas cits skatījums un jaunas idejas. Daudzi uzskata, ka ceļojums ir atpūta, bet es to par atpūtu nekad neesmu saukusi, jo atslābsti jau tikai brīžiem, pārsvarā «funktierē». Tu brauc pa nezināmiem ceļiem, nokļūsti nezināmās vietās, tev visu laiku ir jādomā līdzi, kā aizbrauksi, kur nonāksi, cik maksāsi, tās ir jaunas valodas un mēģinājums komunicēt ar sastaptajiem cilvēkiem. Turklāt iespaidi ir tik lieli, ka no tiem esi pat saguris.
Ceļošanas pluss ir arī tas, ka esmu projām no mājām, kur es skrienu no viena darba uz otru, daru, tiekos, atkal kaut kur skrienu, bet braucot vari uz visu paskatīties no malas, atpūsties no dzīves ikdienas.
Kad radās ideja par ceļojumu, sākotnēji domāju, ka braukšu ilgāk, uz četriem mēnešiem. Aizbraukšu līdz Spānijai un tad mierīgā garā, bez steigas apbraukšu Pireneju pussalu. Tētis teica – neķer stresu un brauc! Bet tad novembra beigās tētis pēkšņi nomira un man šķita, ka nekur nebraukšu, kā gan es drīkstu, kāpēc jābrauc… Tomēr pamazām sapratu, ka ir jābrauc.
Man abi ilgie un garie braucieni savā ziņā ir kā svētceļojumi, lai galvu sakārtotu. Kad pirms pieciem gadiem izšķīros, aizbraucu un divus mēnešus nodzīvoju pie Daces, kura bija šuvusi manu kāzu kleitu. Viņa pie Po bija nopirkusi māju, abas ar meitu Paulu mani uzņēma. Izceļojos pa tuvāku un tālāku apkārtni – Provansu, Monako, Kamargas dabas parku. Tagad pēc kovida un tēta nāves atkal viss tā salikās, ka aizbraucu, un ceļojuma laikā vēl sākās karš Ukrainā. Diemžēl arī Daces vairs nav. Man iznāca kā atvadas, kad aizbraucu uz viņas mājām. Pēc mammas nāves Paula nolēmusi māju pārdot un pārcelties uz Parīzi. Man šajā braucienā saslēdzās vairāki lielāki un mazāki loki…»
Kāpēc ar mašīnu?
«Daudz esmu lidojusi, bet labprāt ceļoju arī ar auto, un tam ir vairāki iemesli. Vispirms jau – man patīk braukt, es no stūrēšanas nenogurstu. Brālis smejas, ka esmu tēva meita – iekrampējos stūrē un braucu! Tētis arī bija aizrautīgs ceļotājs, es šoreiz pabiju vairākās viņa iecienītās vietās, bet ne visās. Pirmajā dienā no Rīgas aizbraucu līdz Varšavai – tas jau nav nekas īpašs, 800 kilometru. Pārnakšņoju un nākamajā dienā tiku līdz Berlīnei, un tā tik uz priekšu. Ja jābrauc vairāk par tūkstoti kilometru, tad parasti to posmu sadalu un kaut kur pa ceļam atrodu superlētu nakšņošanu. Bija arī tā, ka atrodu norādīto adresi, tā izrādās lauku māja, kur pagalmā traktori. Aiz manas istabiņas sienas trokšņo saimnieku bērni, ar kuriem eju uz vienu vannasistabu, iekrītu gultā, ceļos piecos no rīta un braucu tālāk.
Ja galīgi nav, kur palikt, vai negribas dārgi maksāt, varu gulēt mašīnā, no rīta ieiet benzīntankā dušā un braukt tālāk. Pāris naktis paliku mašīnā, bet nebija ērti, vajadzēja paņemt līdzi mīkstāku matracīti un siltāku segu. Taču tā pārgulēt var tikai reizēm, labāk jau ir ieiet dušā un izstiepties tīros paladziņos.
Ceļojot ar auto, ir pilnīga rīcības brīvība, ja nav kas konkrēts sarunāts. Es braucu bez stingra plāna, tāpēc skatījos pēc situācijas. Ja apkārtne interesanta, ir daudz, ko redzēt, vai arī jūtos nogurusi, palieku ilgāk, ja ne – braucu tālāk. Man bija tikai viens obligāts datums, kad jāierodas Barselonā, lai lidostā sagaidītu māsu, kura ieradās mani apciemot. Tā nu esmu brīnišķīgā pilsētā Denijā, no vietējiem uzzinājusi, kas jāapskata nākamajās divās dienās Valensijā, jau grasos rezervēt viesnīcu, kad piezvana Emīlija: «Tad rīt tiekamies!» – «Kāpēc rīt, tu taču tikai pēc divām dienām lidosi!» Izrādās, es biju sajaukusi datumus! Tā Valensija palika neredzēta, jo steidzos uz Barselonu.
Parasti naktsmājas nemeklēju vairākas dienas iepriekš. Rīkojos elastīgi – skatījos, cik apmēram vēl kilometru nobraukšu, un tikai tad pētīju piedāvājumu un rezervēju. Vakarā izpētīju internetā, kas apkārtnē interesants, saliku kartē ķeksīšus, kur varētu iebraukt un piestāt. Protams, visu, kas tur apskates vērts, neapmeklēju, jo tad jau var gadu braukt!
Taču tā ir ceļojuma ar auto priekšrocība – kaut ko ieraugi un, ja vēlies, vari apstāties, skatīties un palikt, cik vien ilgi gribi.
Nav noteikts laiks, kad jāpaspēj uz kādu transportu. Tā es nejauši, piemēram, Portugālē pamanīju ārkārtīgi iespaidīgu viduslaiku mūri, nodomāju – apskatīšos, kas aiz tā. Izrādās, ļoti skaista vecpilsēta. Bez steigas izstaigāju, vēl arī skaistu portugāļu trauku komplektu nopirku.
Tas ir vēl viens pluss – pirkumi, ko ar lidmašīnu neatvedīsi. Mans auto vispār ir no gumijas! Nemaz nedrīkstu stāstīt, cik daudz vīna pudeļu atvedu, visus iespējamos limitus, kādi laikam ir, pārsniedzu!» (Smejas.)
Tik ilgi viena!
Bet vai vienai ceļot nav skumji, jo nav ar ko uz karstām pēdām pārrunāt iespaidus, kopā iedzert rīta kafiju, nesteidzīgi pavakariņot vai priecāties par krāšņiem skatiem? «Man patīk braukt, es tad klausos mūziku, klausos podkāstus. Brauciens vienatnē jau kaut ko galvā sakārto – esi distancējusies no mājām, brauc, klusē, pārdomā, nesarunājies… Kaut gan man bija garas sarunas ar draudzenēm – ja trīs stundas jābrauc, mēdzu piezvanīt vienai un minūtes četrdesmit norunāt, tad zvanu citai – atkal pusstunda sarunās paiet. Tagad jau ir iespējas arī attālināti būt komunikācijā ar savējiem.
Jā, daudz iznāca būt vienai, kaut gan tā īsti viena jau nebiju, kopā ar mani brauca Kūpers.
Es ar sunīti sarunājos un, kad, ko ieraugot, saucu: «Skaties, skaties!», viņš gluži kā vīrietis pat nepacēla galvu, vien noņurdēja. (Smejas.)
Protams, esot pie stūres, tu nevari nobildēt ieraudzīto skaisto skatu – pēkšņi parādās milzīgs, sarkans, iespaidīgs Gustava Eifeļa projektēts viadukts, par kuru esi lasījusi. Kaut gan tādos brīžos jau ir vienkārši – papriecājies pati, vēlāk kādam aizsūti bildes, un tad bieži saņēmu atbildi: «Lauma, beidz kārdināt!» Priecīgos mirkļus vienai izdzīvot jau ir vienkārši, daudz
sarežģītāk ir grūtākos brīžos. Lai taupītu, Francijā nebraucu pa maksas ceļiem. Tad nu uzliku maršrutu «Waze», un tas ved pa visādiem, arī nomaļiem, ceļiem. No vienas puses, tas ir pat labi, jo var nokļūt interesantās vietās, bet, no otras… «Waze» parāda, ka galapunktā būšu deviņos vakarā, bet pa ceļam es kaut kur piestāju, aizkavējos, jo nav jau kur steigties. Paskatos, ka galā būšu tikai vienpadsmitos, bet ceļš ved pa kalniem, neapdzīvotām vietām, jau stundu telefonam nav zonas un 40 minūtes pretī nav braukusi neviena mašīna, kļūst tumšs, vairs nesaproti, kur esi, cik tālu vēl jābrauc. Pāris reizes palika neomulīgi, iedomājoties – ja nu kas notiek ar mašīnu? «Kūper, ko mēs tad darīsim?» Labi, ka ir suns, ar ko aprunāties, tiešām tas palīdz. Un arī mans auto godam izturēja visu ceļojumu.
Lai pieveiktu 13 500 kilometru, par benzīnu nācās samaksāt 1600 eiro. Ap 2000 eiro izmaksāja nakšņošana, galvenokārt Spānijā un Portugālē, jo Vācijā un Francijā pārsvarā paliku pie draugiem un paziņām. Tas gan ir pilnīgi skaidrs, ka šādi vienai ceļot ir finansiāli visneizdevīgāk. Tik garā un ilgā ceļojumā četriem ar mantām vienā mašīnā būtu par šauru, toties divatā ir ideālais variants, jo degvielas un nakšņošanas izdevumus varētu dalīt uz pusēm.»
Kā gan bez Kūpera?!
«Man nebija šaubu, ka Kūpers brauks kopā ar mani. Kā gan citādi? Es viņu esmu paņēmusi, lai mēs būtu kopā, nevis lai es viņu kādam uz tik ilgu laiku atstātu. Kūperam ir veiktas visas potes, dokumenti kārtībā, tā ka problēmām nevajadzēja rasties. Nekur gan dokumentus nepaprasīja, pat Šveicē.
Arī suns ir viens no iemesliem, kāpēc braucu ar auto. Jo Kūpers ir smagāks par astoņiem kilogramiem, un tas nozīmē, ka lidmašīnas salonā es viņu nedrīkstu ņemt.
Tas, ka ceļoju ar suni, situāciju nedaudz sarežģīja.
Vispirms jau, meklējot naktsmājas, jāskatās, vai uzņem ar suni viesnīcā vai dzīvoklī. Tāpēc nenakšņoju hosteļos – ja nu mana vieta ir otrā stāva gultā, kur tad suns paliks? Nākamais, kas jāskatās, vai par viņu prasa papildmaksu. Tādas var nebūt, bet var arī būt un svārstīties no 5 līdz pat 20 par nakti. Kad meklēju iespēju sešas naktis palikt Barselonā, pirmajā izvēlētajā vietā būtu jāpiemaksā 120 eiro! Izdevās atrast dzīvokli, kurā par visu laiku piemaksāju 30 eiro.
Portugālē sunim bija vairāk ierobežojumu, bet Vācijā, Francijā un Spānijā – bez problēmām. Muzejos šoreiz negāju, bet kafejnīcās, lielveikalos, izņemot pārtikas veikalus, mums abiem nebija nekāda stresa. Kafejnīcās atnesa bļodiņu ar ūdeni, kādu gardumu vai kauliņu, neviens neko neteica, kad Kūpers sēdēja pie manis uzlaikošanas kabīnē, kamēr izvēlējos kleitu.
Patiesībā ar suni ir pat interesantāk ceļot, jo visu laiku notiek komunikācija ar citiem cilvēkiem. Kūpers jāved pastaigā – kamēr suņi satiekoties izostās, saimnieki pacietīgi stāv un uzsāk sarunu. Visi suņu cilvēki jau ir savējie. Turklāt suns pamudina kaut kur aiziet, ko sēdēsi istabiņā? Izej ārā, pasēdi kafejnīcā, pavēro, kā cilvēki dzīvojas, papļāpā ar vietējiem.
Ja vakarā svešā vietā gribas iziet pastaigāt, kā viena iesi? Bet iet ar suni ir pilnīgi normāli! Tā mēs katru dienu divas trīs stundas nostaigājām, pat nemanīju, kā vidēji dienā sanāca 15 000 soļu. Atbraucu mājās – tikai 3000!»
Vietējās garšas
«Es nesaprotu cilvēkus, kas aizbrauc uz citu zemi un ēd «Makdonaldā», jo tas esot droši un zina, kā tur garšo. Nu labi, negaršos tev kāds vietējais ēdiens, bet būsi pamēģinājis ko jaunu! Es vienmēr visu ko izmēģinu – gan pazīstamo, gan ko jaunu. Ja palieku dzīvoklī, pati gatavoju. Ieeju veikalā – oi, šitas nav redzēts, jāpaņem, šis labi izskatās! Uz ielas būdās daudz tirgo dārzeņus un augļus. Spānijā visu laiku ēdu papaijas. Pie mums tā atceļo bezgaršīga, bet tur tik sulīga, salda, garšīga! Tāpat arī mango, avokado – kā atturēsies? Portugālē, protams, jūras veltes jāēd. Francijā trāpīju uz atlaidēm austerēm pēc Valentīndienas – par 8 eiro 24 austeres! Kad vietējam stāstīju, ka Rīgā viena austere ir pat pa četriem eiro, viņš teica, ka francūzis par tādu naudu austeres neēstu, kāpēc tik dārgi jāmaksā?! Tur no piekrastes pāris stundās piegādā, bet līdz mums cik tālu! Francijā nespēju savaldīties, ieraugot milzīgo sieru piedāvājumu – gribu visus! Tie jau trekni, jāņem maizīte klāt, protams, tur tikai baltmaize.
Spānijā pirmo reizi ēdu haizivi, garšīgāk nekā tuncis, un arī zobenzivs, jo Biskaja līcī maziņās haizivis zvejo. Paeljas, protams, tur jāizvēlas, kā arī tapas, ko basku zemē sauc par pinčām. Kas tik tur nav salikts, sacepts – ne vien paēd, bet arī izbaudi tādu garšu buķeti!
Savukārt portugāļi ir pārņemti ar sardīņu konserviem, kādi tur ir skaisti sardīņu konservu veikali! Garšīgas jau tās zivtiņas, apceptas, tomātos un vēl dažādi pagatavotas, turklāt kādās kārbās! Ar mākslinieku zīmējumiem, daudzām sērijām, piemēram, katrai valsts pilsētai veltīta, ar modernāku bundžiņu dizainu un klasiskāku.
Biju nolēmusi martā iztikt bez kafijas, parasti to dzeru melnu, bet tad es noļuvu Spānijā… Ievēroju, ka vietējie dzer nelielu espreso porciju ar uzputotu pienu, reiz pasūtīju, un tā izrādījās tik krēmīga, garšīga, kā desertiņš! Kā no kaut kā tāda var atturēties?! Savukārt no alhoholiskiem dzērieniem tur dzer sarkano vermutu ar apelsīnu šķēli, ledu un lielo zaļo olīvu, mmmm! Izdzer un vari pusdienot.
Visi zina, ka Portugālē gatavo portvīnu, bet es šoreiz atklāju kādu citu vietējo iecienītu dzērienu. Skatījos, ko viņi visi Portu dzer? Izrādās supergaršīgu un vieglu dzērienu, kas lieliski atbilst vasarai, – balto portvīnu ar toniku un citronu.»
Eiropa ir tik dažāda
«Kur nu vienāda, Eiropa ir tik dažāda! Arhitektūra, cilvēki, valoda – viss mainās. No Vācijas iebrauc Francijā un uzreiz saproti, kur esi. Šveice atkal citāda. Tas pats, no Spānijas nokļūstot Portugālē, pilnīgi jūti, ka esi citā zemē. Pat vienas valsts robežās ir milzu atšķirības – kāda ir Basku zeme ar savu īpatno arhitektūru Spānijas augšā, un pavisam citādāka valsts apakša pie Vidusjūras ar kūrortpilsētām.
Daba ir tik daudzveidīga un krāšņa – lai to aprakstītu, trūkst vārdu.
Man ir veicies, ka neesmu dabas fotogrāfe, jo, manuprāt, to fotogrāfijā ir gandrīz neiespējami noķert.
Biskaja līcim ir tik varens spēks, ar paisumiem un bēgumiem. Pireneji ir tik skaisti! Tur iesaku braukt staigāt, braucot no Barselonas puses vispirms ir kā pustuksneši, tad kalni un kanjoni. Pirms Portu izbraucu Duero upes ieleju, un tur es paliku uz pauzes no skaistuma – brauc pa kalnu serpentīniem, bet lejā redzi upi, kuras kalnainajos krastos iekopti vīnogu dārzi, uzcelti krāsaini namiņi. Pirms Gibraltāra ir tāds zemesrags, kur uzlikta zīme, kas norāda, ka pa labi ir Atlantijas okeāns, pa kreisi – Vidusjūra. Tu tur stāvi un patiešām redzi, cik ļoti tie ūdeņi atšķiras – viens ir pilnīgi mierīgs un rāms, bet otrā tādi viļņi! Savukārt Valensijā jau ziedēja apelsīni. Laimīgi sagadījās, ka Denijā gājām pāris kilometru uz jūru un ietrāpījām apelsīnu plantācijās. Ej pa ceļu, abās pusēs aiz sētas ziedoši apelsīnkoki, un nonāc tādā smaržu mākonī! Neaizmirstami mirkļi… Ir jābrauc, lai kaut daļu tā skaistuma ieraudzītu.»
Neapjukt. Gribēt runāt
«Kaut arī katrā valstī nedaudz atšķiras kārtība uz ceļiem, piemēram, Polijā ir mazākas ceļazīmes, pie tā pierod. Protams, gadās, ka nesaproti, vai dari pareizi. Visa brauciena laikā mani neapturēja neviens policists. Vienīgais sods pienāca no Vācijas – nebiju pamanījusi, ka uz «bāņa» uzlikts ātruma ierobežojums.
Es runāju angliski, saprotu franciski un vāciski, bet ar runāšanu švaki, taču domāju, ka galvenais jau ir gribēt runāt, kaut vai latviski. Portugāļu valoda ir man nesaprotama, un tur veikalā vai kafejnīcā ar mani runāja portugāliski. Vai tad netikām galā? Es visās vietās mēģinu skaidrot ar rokām, ko vēlos – cik lielu, platu, cik maksā, visi izsmejamies, un dabūju apmēram to, ko gribu. Eiropā kafejnīcās un veikalos pārdevējas ir priecīgas – pasmejas kopā ar tevi, komentē: tas ir super, to noteikti vajag ņemt. Ne jau visiem tur ir pārtikusi dzīve, bet viņi ir laipnāki, nekad man nebija sajūtas, ka es kādu apgrūtinu vai traucēju. Nezinu, ko viņi domā, bet komunikācija ir pozitīva, ar smaidu. Kad ar draudzeni Frankfurtē iepirkāmies pārtikas veikalā, prasīju, kāpēc neejam uz pašapkalpošanās kasi. «Ar pārdevēju taču jautrāk, parunāsimies un vēl valodu patrenēsim!» Tāpēc vien jābrauc – no cilvēkiem optimismu sasmelties.
Man patīk ar cilvēkiem sarunāties. Uzzinot, ka esmu atbraukusi ar auto, parasti prasīja, kāpēc tā ceļoju. Saku, ka gribu vairāk redzēt, nekā atlidojot. Šajā braucienā viens no maģiskajiem momentiem bija iespēja redzēt, kā mainās gadalaiki. Izbraucu no Latvijas ziemas, iebraucu Vācijā – tur jau siltāks, zaļums parādījies, nonācu Francijā – zied magnolijas, mimozas. Brauc tālāk un ieraugi palmas! Kad aizlido, uzreiz ir palmas, kalni, bet es mierīgi braucu ar auto un aiz pagrieziena pēkšņi parādās Pireneji. Apstājos un priecājos – nupat visapkārt pletās pļavas un ir milzīgi kalni.
Daba ir tik maģiska dažādībā un krāsainībā, skaistie skati braucot mainās – meži, kalni, okeāns, līdzenums, kur vēl visādu izmēru un izskatu pilsētas.
Šādi ceļojot, vairāk vari redzēt reālo dzīvi un kultūru. Jēkaba ceļa gājēji noteikti vēl vairāk ierauga… Jā, es nobraucu ļoti lielu šī ceļa posmu līdz pat Santjago de Kompostelai, līdzās lielceļam norādes ar gliemežvākiem redzēju.
Protams daudz fotografēju, ir milzums bilžu, un nezinu, kā lai no tā daudzuma izvēlos tikai dažas žurnālam!
Fotogrāfijas atsauc atmiņā situāciju, kādā tā tapa, ar fotogrāfiju es piefiksēju savu tā brīža sajūtu.
Kas mani patiesi nogurdināja, tā bija nemitīgā mantu krāmēšana! Šāda ceļojuma lielais mīnuss ir biežā pārvākšanās, jo ilgākais laiks vienā vietā bija sešas dienas, bet pārsvarā nakšņoju pāris vai pat vienu nakti. Kad gandrīz katrs rīts sākas ar mantu savākšanu… Man līdzi bija arī fotosoma un dators, lai attālināti strādātu. Lai nenozagtu, nekad tos neatstāju mašīnā. Tad vēl soma ar drēbēm, kosmētiku, Kūperam soma – bļodas, ēdiens. Domāju, ka nākamajā reizē braukšu un kādā vietā palikšu uz mēnesi, diviem un tad ceļošu no turienes. Uz ilgāku laiku izdevīgāk izīrēt dzīvesvietu, nav nemitīgi jāpārceļas, kā arī esi vairāk uz vietas, vari adaptēties un iepazīt cilvēkus, piestrādāt kādā kafejnīcā. Jo es braukšu atkal, noteikti.»
