Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Visas valodas, visas krāsas
Nelielā Medžugorje atrodas 25 kilometrus uz dienvidiem no Mostaras. Mazajā ciemā vēl diezgan nesen visa dzīve pamatā grozījās vien ap tabakas, vīnogulāju un dārzeņu ražu, bet pēdējos četrdesmit gados viss ir mainījies. Maija pēcpusdienā pārvietoties pa ciema galveno ielu ir gluži vai pārbaudījums – pa ielām plūst tūkstoši cilvēku. Dzirdu teju visas valodas, ko spēju atpazīt: angļu, vācu, spāņu, itāļu, portugāļu, krievu, poļu, ungāru… Šķērsielās viesnīcu priekšā piestājuši lielie autobusi, no kuriem ārā birst arvien jauni atbraucēji. Te ir gan smalkām dārglietām rotājušās elegantas itāļu kundzes un skaļi amerikāņi šortos un nagcepurēs, gan melnādaini mācītāji no Āfrikas valstīm un ukrainietes, kurām tuvinieki gājuši bojā karā. Mans viesnīcas istabas logs ir uz nelielu ieliņu, un jau īsi pēc pulksten 4 no rīta es dzirdu, kā garām plūst pirmie gājēji – viņi dodas uz netālo kalnu, vietu, kur 1981. gadā aizsākās viss, ko mūsdienās dēvē par Medžugorjes fenomenu.
Jaunavas Marijas parādīšanās
Toreiz sešiem vietējiem bērniem, vecumā no 10 līdz 16 gadiem, Podbrdo kalna galā parādījusies Jaunava Marija, runājusi ar viņiem un nodevusi vēstījumus.
Bērni gājuši uz kalnu arī turpmākajās dienās un atkal redzējuši šo parādību. Kad stāstījuši par redzēto mājiniekiem un citiem ciema iedzīvotājiem, nodēvēti par apjukušiem meļiem un mentāli nestabilām personām. Starp citu, šo bērnu mentālā veselība vēlākos gados daudzkārt tikusi pārbaudīta ar visdažādākajām metodēm, arī visai drakoniskām, un rezultāts vienmēr bijis viens – viņi ir pilnīgi normāli bērni.
Citi lasa
Jau pirmajās dienās pēc šiem notikumiem uz kalna sāka pulcēties simtiem, tūkstošiem cilvēku, un tā tas turpinās joprojām. Bērni (vēlāk saukti par vizionāriem) jau ir izauguši, un trīs no viņiem biežāk vai retāk, lai kur viņi atrastos, turpinot piedzīvot šo pārdabisko Jaunavas Marijas parādīšanos. Marija ar viņiem runājot un nododot vēstījumus par mieru un mīlestību, ko viņi savukārt nodod tālāk citiem cilvēkiem. Tam var ticēt vai neticēt, bet rezultāts ir tāds, ka tagad Medžugorji apmeklē vairāk nekā trīs miljoni atbraucēju gadā. Šie cilvēki te ierodas ar savām cerībām, šaubām, bailēm, un daži pieredzes stāsti ir visai iespaidīgi. Te vai ik uz soļa var dzirdēt par cilvēkiem, kas pēc Medžugorjes apmeklējuma izdziedinājušies no nelāgām slimībām, izkļuvuši no atkarībām, sakārtojuši attiecības, ieguvuši sirdsmieru un uzlikuši dzīvi atpakaļ uz sliedēm.
Uz kalnu – ar suvenīriem un padupseni
Dodamies kalnā, esmu latviešu grupā, kur ir cilvēki, kam šis ir pat astoņpadsmitais Medžugorjes apmeklējums. Grupas uz šo vietu regulāri organizē cēsnieks Renārs Sproģis. Nesen viņš arī uzņēmis dokumentālu filmu par Medžugorji, kas tika izrādīta ar lieliem panākumiem.
Kalna piekāji ir okupējuši naski tirgotāji, un ceļš augšup sākumā ir kā nosēts maziņām bodītēm. Viss dzīves pretpolu spektrs, tā teikt, – tiek tirgoti alkoholiski dzērieni, olīveļļa, rožukroņi, visu iespējamo izmēru Jaunavas Marijas figūras un krustiņi, ir arī krāsaini padupseņi, lai, uzkāpjot augšā, varētu mierīgi apsēsties uz asajiem akmeņiem un apdomāt, kas un kāpēc tu esi un ko te dari. Kāpiens nav grūts, taču akmeņi ir pamatīgi, un gados vecākiem cilvēkiem šis gājiens varētu būt arī gana izaicinošs. Mūs brīdina būt uzmanīgiem, jo maijā sildīties uz kalna akmeņiem iznāk čūskas, kurām ir pārošanās laiks. Par laimi, čūskas nerādās.
No augšas paveras brīnišķīgs skats uz ieleju, un tepat arī slavenā parādīšanās vieta, kur uzstādīta Dievmātes skulptūra. Neatkarīgi no reliģiskās piederības un tā, kam tu tici vai netici, aura te pilnīgi noteikti ir īpaša. Cilvēki atnesuši līdzi savus pārdzīvojumus, cerības, lūdz un tic, ka viņu lūgšanas tiks uzklausītas. Daudzus fascinē ideja, ka brīnums, ko pirms 42 gadiem piedzīvoja vietējie bērni, joprojām savā ziņā turpinās.
Taču, ko vieni uztver kā svētu patiesību, citi uzskata par visa šā stāsta klupšanas akmeni – kā gan brīnums tā var turpināties, turklāt ar zināmu regularitāti kā pēc grafika?
Romas katoļu baznīca ilgstoši oficiāli neatzina Marijas atklāsmes Medžugorjē un nedeva oficiālu atļauju svētceļojumiem uz šo vietu. Un tikai samērā nesen Vatikāns pēc ilgas izpētes oficiāli atzina pirmās septiņas Marijas parādīšanās reizes par pārdabisku notikumu un arī beidzot atļāva rīkot organizētus svētceļojumus no draudzēm. Par visām citām parādīšanās reizēm, kas notikušas pēc tam (un, kā apgalvo vizionāri, notiek joprojām), Vatikānam ir šaubas. Tas viss vēl esot dziļāk jāpēta.
Narkotikas un nepiedošana
Tikmēr daudziem nevajag nekādus īpašus pierādījumus, jo šie cilvēki ir pārliecināti, ka ierašanās Medžugorjē mainījusi viņu dzīvi – kurš izveseļojies, kuram beidzot izdevies tikt pie bērniem utt. Šādu stāstu ir daudz.
Te darbojas vairākas kopienas, kas vai nu savu darbību fokusē uz palīdzības sniegšanu atbraukušajiem svētceļniekiem, vai arī strādā ar atkarīgajiem, ar ielu bērniem. Aprunājos ar 29 gadus vecu slovēni Mateušu – viņš sevi piesaka kā izbijušu ballīšu zvēru, kas dzīvē izmēģinājis gandrīz visu. Nekas nav varējis palīdzēt viņam tikt vaļā no narkotiku atkarības, līdz nokļuvis Medžugorjē īpašā kopienā atkarīgajiem. Jau vairākus gadus viņš ir te kopā ar cilvēkiem no dažādām Eiropas valstīm, kas cīnās ar saviem iekšējiem dēmoniem. Tieši Medžugorjē Mateušs sapratis, ka no visa šā purva ir izeja.
Citā kopienā Marijas gaisma satieku tās vadītāju slovākieti Terēzi, kas te ir jau daudzus gadus. Viņai ir visbrīnumainākās acis, kādas jelkad esmu redzējusi. Pārņem sajūta, ka caur tām uz mani raugās kāds cits, kas daudz, daudz lielāks. Terēze palīdz te nokļūt cilvēkiem no krieviski runājošajām valstīm. Pašlaik īpaša uzmanība tiek veltīta ceļiniekiem no Ukrainas. Nesen bijis atbraucis vesels autobuss, pilns ar ukraiņu atraitnēm. «Ir šausmīgi redzēt tik koncentrētas sāpes. Vispirms pastāstām, kas te notiek, tad ļaujam izteikt savu sāpi – kas ir tas, ar ko viņas te ieradušās. Daudzām sievietēm sirdī nav naida, to, kas nespēj piedot, ir mazāk.
Viņas grib izraudāties un saprast, kā dzīvot tālāk.
Šurp brauc arī karavīri, kas karoja Ukrainā 2014. gadā, – tur gan ir daudz nepiedošanas. Bet esmu piedzīvojusi, kā visdusmīgākie un nepiedot sološie beigās tieši te sastop Dievu un spēj piedot.»
Rindā uz grēksūdzi
Viss šis ticības, cerību, gaidu sajaukums, ko var novērot Medžugorjē, ir tik ļoti cilvēcisks. Pirms dievkalpojuma pilsētiņas katedrālē vēroju garas rindas pie kabīnēm, kur tiek pieņemtas grēksūdzes dažnedažādās valodās. Kabīņu visiem nepietiek un priesteri sāk pieņemt grēksūdzes turpat ārpusē, sēžot uz krēsliem. Gribētāju tikt uz misi ir tik daudz, ka siltajā laikā mises notiek ciemata katedrāles āra teritorijā. Un atkal – viss šis krāsainais cilvēku sajaukums! Notiekošais tiek austiņās tulkots dažādās valodās. Pēc mises daudzie dievlūdzēji izplūst apkārtējās ieliņās un ātri vien piepilda apkārtnes restorānus un kafejnīcas. Skan mūzika, tiek dzerts vīns un ieturētas brangas maltītes – šķiet, šejienes ēdienkartē gaļa un vēlreiz gaļa ir maltītes galvenā sastāvdaļa. Te joprojām atļauts smēķēt publiskās vietās. Ēkas ir izgaismotas, kāds spēļu gaismiņu pārdevējs uz ielas rāda trikus, veikaliņi ir vaļā līdz vēlai stundai, un tos pārpilda ne tikai Dievmātes statujas un rožukroņi, bet arī slavenu modes zīmolu apģērbu lēti pakaļdarinājumi biezā slānī. Cilvēki čalo, defilē pa galveno ielu šurpu turpu, un kādā mirklī šis viss jau sāk atgādināt tādu jestru naktsdzīvi. Nebrīnītos, ja, rūpīgāk pameklējot, te atrastos arī pa deju zālei un citām laicīgām izklaidēm. Pēc tam, kad vietējā veikaliņa pārdevēja pamanās manam pirkumam izdomāt pati savu cenu, turpmāk rūpīgi skaitu un skatos līdzi visam, par ko maksāju. Vietējie jau sen pamanījušies visu šo pasākumu krietni monetizēt, un grūti viņiem ko pārmest – Medžugorje šim visai nabadzīgajam valsts reģionam ir kā zelta ādere. Īsākas un garākas tūres turp piedāvā arī neskaitāmas tūrisma firmas no visām kaimiņvalstīm. Un ne tikai no tām – atrodu arī tūroperatoru no Arizonas ASV, kas specializējies uz svētceļojumiem un piedāvā amerikāņiem all inclusive tipa ceļojumus uz Medžugorji, solot, ka uz vietas grupai pievienošoties viena no sešiem vizionāriem – Mirjana Soldo. Svētceļnieku grupai tiek pat solīta iespēja būt klāt brīdī, kad viņa piedzīvo Marijas parādīšanos.
Augstākais kalnu ciems un lēcēji no tilta
Medžugorjes apmeklējums neizbēgami atstāj nospiedumu – ir jādomā par visu redzēto, par satiktajiem cilvēkiem, par to, kas esam, kurp ejam, kam ticam, uz ko ceram.
Pirms doties projām, noteikti arī jāapskata dažas skaistas vietas, kas atrodas sasniedzamā attālumā. Braucot pa iespaidīgajiem serpentīnu ceļiem, kuru malās zied košsarkanas magones, domāju – cik šī zeme ir skaista, cik tās vēsture sarežģīta, cik asiņaini bijuši konflikti. Vēl tagad redzamas pēdas no Bosnijas kara (1992–1995) – māju sienās ir ložu caurumi, daudzas ēkas pēc kara joprojām stāv pamestas pussagruvušas.
Taču cilvēki ir draudzīgi un viesmīlīgi, iebraucējam rodas sajūta, ka te ir droši.
Dodamies apskatīt augstāko un vienatnīgāko kalnu ciematu visā Bosnijā – Lukomiru. Serpentīnveida ceļš augšup ir pārbaudījums vājākiem nerviem, bet galamērķis pārsniedz visas cerības – varenu kalnu ieskautajā miniatūrajā māju pudurītī tiešām dzīvo daži kalnieši. Līdz aprīļa beigām ciems ir nesasniedzams, un tad tā aptuveni 14 iedzīvotāji burtiskā nozīmē ir atstāti tikai pašu un Visuvarenā ziņā. Kad sniegs nokūst un ceļš kļūst pieejams, ciema iedzīvotāju skaits palielinās līdz 80, uz vasaru atgriežas bērni un bērnubērni. Un, protams, sāk ierasties arī pa kādam tūristam! Esam vieni no šopavasar pirmajiem. Kaut arī ciemā ir vien dažas mājas, te ir iespēja gan nakšņot, gan paēst. Vietējā krodziņa saimnieks, īstens vietējais, karstā pannā mums servē triju veidu burekus – gaļas, siera un spinātu. Stāvot kalna korē un veroties šajā krāšņumā, gribi negribi atkal ir jādomā – kas esi un kurp dodies. Kaut kur blēj aitas, saule karsē, un man liekas, ka Bosnijas dabas skaistums man vēl ilgi rādīsies sapņos.
Cita vieta, ko nešaubīgi vērts apmeklēt, ir 15. gadsimtā dibinātā pilsēta Mostara, kas reiz bijusi viens no nozīmīgākajiem Osmaņu impērijas centriem. Vienā upes Neretvas krastā to apdzīvo horvāti, bet tiltam otrā pusē mīt islāmticīgie bosnieši. Galvenais pilsētas simbols ir Mostaras Vecais tilts, kas 1993. gadā kara laikā tika sagrauts, vēlāk atjaunots un kopā ar piegulošo teritoriju iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Upes abos krastos izvietojusies skaista vecpilsēta ar mazām ieliņām, neskaitāmām bodītēm un kafejnīcām. Ir iespēja ieiet mošejā un iepazīt tuvāk valsts islāmticīgās vēstures lappuses. Tikmēr lielākā daļa tūristu cenšas nepalaist garām pavisam citādu izklaidi – uz vecā tilta malas vismaz reizi stundā parādās pa muskuļotam jauneklim peldbiksēs, kas izrāda gatavību skatītājiem par prieku lēkt no tilta ūdenī. Augstums ir iespaidīgs, bet, lai redzētu šo izklaidi, jāsamet cepurē nauda. Tā tiek samesta atkal un atkal, un puiši tik lec un lec.
Bosnija un Hercegovina noteikti ir laba vieta nesteidzīgam ceļojumam dzīves posmā, kad noskaņojums ir nevis skriet, bet pārdomāt, reflektēt par dzīvi un to, kur šajā lielajā pasaules zīmējumā šobrīd esi.
Vērts zināt
- Norēķiniem tiek pieņemti arī eiro un dolāri, vietējā valūta īsti nav nepieciešama.
- Cieņā ir skaidra nauda, arī norēķinoties par viesnīcu.
- Ja vēlies paceļot arī Medžugorjes apkaimē, vislabāk to darīt ar savu transportu.
