Rīga +9°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
REINIS RUBENIS, finansists un ekonomists:
«Mūsu ģimenē svarīgas ir kristīgās tradīcijas, un līdz ar to svinam gan Ziemassvētkus, gan Lieldienas, un šie abi svētki mums ir nozīmīgāki nekā, piemēram, Jāņi. Lieldienās krāsojam olas, no rīta kopā ar bērniem dodamies ārā meklēt zaķu atstātās oliņas, visa ģimene piedalāmies arī olu cīņās. Un pēcpusdienā, ja labs laiks, dodamies šūpoties.»
Manas olas stāsts
Lieldienu vēstījums ir, iespējams, vissvarīgākais vēstījums Rietumu telpā. Un ir labi ievērot ne vien pagāniskos svinēšanas paradumus (kā, piemēram, krāsot olas), bet arī pārdomāt – ko tieši un kāpēc mēs svinam Lieldienās! Tā tapa arī mana ola, kuras vēstījums ir –zvaigžņotās debesis virs manis kā atgādinājums morāles likumam manī.
IEVA ĀDAMSONE, tērpu māksliniece:
«Lai gan bērni jau paaugušies, joprojām turpinām tradīciju vakarā pirms Lieldienām krāsot olas. Bet no rīta mājās un dārzā saslēptas šokolādes olas, un bērni tās iet meklēt. Brokastīs vienmēr kopā apēdam ģimenes olu – lai visu gadu saticība.»
Manas olas stāsts
Tā krāsota sarkanajos kāpostos, raibumiņi iegūti, izmantojot melnos rīsus, izrotāta ar hortenziju ziedlapiņām un pērlēm. Un sanāca tāda zilo ilgu puķu ola ar atsauci uz rokoko. Ilgās pēc miera un viegluma.
Īpašais knifs
Galvenais – vārot olu sarkanajos kāpostos, ūdenim noteikti jāpievieno etiķis, lai krāsa intensīvāka!
ELĪNA VĀNE, Valmieras teātra aktrise:
«Lieldienas pēc manām sajūtām ir pavasara Ziemassvētki. Lieldienās apciemojam visus tuvos, mīļos cilvēkus, un – kas ir pasakaini – šajos svētkos vienmēr sanāk atpūsties, jo ar darbiem neviens nerausta. Pēdējos gados Lieldienās vienmēr dodamies garos pārgājienos. Maizītes, tēja, gardumi somā, un – aiziet dabā. Garākie pārgājieni bijuši no Valmieras uz Cēsīm un uz Strenčiem. Kājas lupatās, suns pēc tam pārgurumā guļ divas dienas, bet gars pacilāts, prāts izvēdināts – laime pilnībā!»
Manas olas stāsts
Olas parasti krāsojam sarkano kāpostu novārījumā, tad tās sanāk visvisādos skaistos zilos toņos. Taču šogad man ir arī pavisam citādas olas – želejolas ar īpašo vēstījumu. Man ļoti patīk mežs jebkurā gadalaikā, bet īpaši – pavasarī. Un šī mana oliņa ir kā dabas mošanās – mežs, migla, nedaudz saules stariņu. Esmu tai devusi nosaukumu Pavasara rīts mežā.
Kā top želejoliņa
* Ar naža galu uzmanīgi izsit olas apakšā caurumiņu, iztecina olas saturu, izskalo čaumalu, atstāj to uz drāniņas pažūt (ja grib ātrāk, var likt arī uz radiatoriem).
* Pa caurumiņu čaumalā saliek iekšā ziediņus, mazas lapiņas, sīkus papardes zariņus – ko vien vēlas. Bet var likt arī zaļos zirnīšus, burkāna gabaliņus dzērvenes vai ko citu ēdamu – tad oliņa derēs ne tikai skaistumam, bet arī ēšanai.
* Lēnām lej iekšā sagatavotu želatīnu (kā to pagatavot, atradīsi instrukcijā uz iepakojuma). Kādu laiciņu patur istabas temperatūrā, tad liek ledusskapī uz vairākām stundām. Kompozīcijas kātiņus olas galā iesaku saspraust ar mazu knaģīti, jo, lejot želatīnu, puķītes gribēs līst ārā pa olas galu.
* Pēc dažām stundām patausta, vai želeja cieta – ja cieta, tad ņem ārā no ledusskapja un ļoti lēnām, pacietīgi noknibina nost čaumalu.
* Pēc tam galvenais ir uzreiz olu taisni ielikt olu turētājā, lai nesašķiebjas.
EDUARDS JOHANSONS, teātra un kino aktieris:
«Mana galvenā Lieldienu tradīcija ir apēst pēc iespējas vairāk dažādi pagatavotu olu. No klasiskajām tradīcijām man patīk olu kaujas un šūpošanās. Bet galvenais šajos svētkos – nevis sēdēt un telefonā apbrīnot, kādas olas citi nokrāsojuši, bet doties dabā un aktīvi izkustēties. Ir bijuši gan Lieldienu laivu braucieni, gan vienkārši pārgājieni.»
Manas olas stāsts
Krāsošana, manuprāt, ir tāds saliedēšanās pasākums. Un arī neliela sacensība, kuram izdosies skaistākā Lieldienu ola. Galvenais – ļaut radošumam vaļu! Ideja šai olai radās, kad jau biju to izvārījis tējā, – pamanīju, ka izveidojies cilvēka siluetam līdzīgs tēls, un vēlējos to izcelt. To izdarīju, kausējot krītiņu un noklājot visu pārējo olas virsmu. Vai šis cilvēka tēls ir brīvs vai ieslēgts? Spriediet paši!
