Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Jau vairāk nekā trīsdesmit gadu rudenī īpašā rituālā pieminu savus senčus. Ir cilvēki, kas sagatavo un atstāj veļu mielastu dabā – zem ozola, mežmalā, bet es daru citādi.
Veļu mielošana ir sena latviskā tradīcija – tāpat kā Jāņi, Ziemassvētki un Lielā diena. Jāņi ir priecīgi svētki, stāsts par dzīvošanu un ziedēšanu, tāpēc vasaras saulgriežos visi labprāt ir jāņabērni – nakti neguļ, pin un liek galvā vainagus, un tas viss netiek saukts par pagānismu. Savukārt pret veļu mielošanu ir daudz piesardzīgāka attieksme – tad cilvēki biežāk atceras, ka ir kristīgi ļaudis, bet, redz, veļu mielošana esot pagānisms.
Tā ir mūsu laikmeta īpatnība – mazāk reliģijas, mazāk filozofijas, bet daudz vairāk baiļu ne vien no nāves, bet arī no novecošanas. Jaunības kults ar dažādiem ārējo dotumu uzlabojumiem, lai vaigi apaļāki un lūpas pilnīgākas, savā ziņā arī ir bailes no vecuma un nāves.
Citi lasa
Ja cilvēkiem pietrūkst garīgā priekšstata par dzīves jēgu, nāve kļūst par pamatu nebeidzamam pesimismam.
Ja cilvēkam ir bail mielot veļus, tad tas nav jādara. Ja man ir bail lēkt ar gumiju, es nelecu. Kad manas bailes būs tik samērojamas, lai es tās spētu pārvarēt, tad pamēģināšu, bet, kamēr bailes ir lielākas par manu drosmi, es tām pretī nestāšos. Veļu mielasts ir mentāla pieslēgšanās savam ciltskokam un pateicība saviem senčiem – tur nav vietas bailēm.
Ir jāsāk pamazām. Pirmos piecpadsmit gadus veļu mielasts bija mans privātais rituāls – rudens vakarā virtuvē nokopu galdu, noliku putras bļodiņu un atstāju logam spraudziņu puspavērtu. Tikai vēlāk veļu mielasts kļuva par ģimenes un plašāku rituālu. Veļu mielastam nav konkrēta datuma – tas ir nevis kāds noteikts brīdis, bet laika posms no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, kad dabas māte rudeni iezīmē mīkstu. Ir mīksta migla, mīksti dubļi, laiks ir lēns un mierīgs. Kad zeme sasalst un soļi pret to sāk skanēt, veļu laiks ir beidzies. Līdz ar pārmaiņām dabas ritmos ir gadi, kad šis laiks ievelkas līdz Ziemassvētkiem, un arī šis gads rādās tāds – ar garu, mīkstu rudeni.
Noliktajā veļu mielasta vakarā katrs nāk ar savu cienastu, visi klātesošie sasēstas ap klāto galdu un pa kārtai stāsta, kuru sev svarīgo veli katrs gatavs uzaicināt nākt te kopā pasērst. Mēs neviens te neesam tāpat vien – nejaušības dēļ nokļuvuši. Aiz mums katra vistuvāk ir divi cilvēki – tēvs un māte. Ja nebūtu satikušies, viņiem katram būtu savi pēcnācēji, bet tieši tevis nebūtu. Pašķetināsim tālāk – ja pirms viņiem nebūtu satikušies divi pāri vectētiņu un vecmāmiņu, nebūtu mammas vai nebūtu tēta, un atkal – nebūtu tevis. Vēl paaudzi iepriekš jau ir četri pāri, un iepriekš – vēl vairāk cilvēku, līdz septītajā paaudzē tie ir jau 128 cilvēki, kuriem bija jāsatiekas, lai turpinājums atnāktu pie tevis.
Ja paaudžu ritumā kaut kas būtu samežģījies kaut vai vienam pārim, ja kāds kādu nebūtu saticis – tevis nebūtu. Cilvēki paaudzi aiz paaudzes ir salikti kā domino kauliņi – ja viens krīt, līdzi krīt arī pārējie un beigās – arī tu. Manī ir bezgalīga pateicība saviem senčiem par to, ka vispār esmu un esmu tieši tāda. No vienas vecmāmiņas esmu mantojusi masieres rokas, no otras – rokdarbu mīlestību. Arī vecmāmiņas šos dotumus ir pa ķēdīti saņēmušas no saviem senčiem – nekas nav radies no zila gaisa. Un mani mati! Manā tēvamātes līnijā ir uzvārds Baltgalvji. Paskatieties uz maniem matiem, un būs skaidrs, par ko viņi savulaik dabūja savu uzvārdu. Un cik senču baltām galvām bijuši vēl pirms viņiem!
Kad veļi saaicināti, mēs – tie, kas esam šo galdu klājuši, – ejam no telpas ārā un veram aiz sevis durvis ciet.
Kamēr veļi mielojas, paliekam ārā – kurinām uguni, dzeram kūpošu tēju, ejam rotaļās vai iegrimstam filozofiskās pārrunās.
Kad pagājis zināms laiks un ir sajūta, ka veļi gana mielojušies, atgriežamies mielasta telpā un ar lielu troksni – skaļu ūjināšanu un plaukšķināšanu – raidām velīšus prom. Šim solim jābūt pilnīgi noteikti – ja esam pavēruši vārtus kaut kam nezināmam, neredzamam un nesataustāmam, tad mums šie vārti ir arī jāaizver.
Tur, veļu valstībā, nav lineārā laika, ir tikai mūžība – kā princesei pasakā, kas aizmieg un noguļ simt gadu, bet domā, ka nogulējusi tikai vienu nakti. Skaļā rībināšana ir kā atgādinājums – jums tur, jūsu pasaulē, laiks ir bezgalīgs un mirklis nekad nebeidzas, bet mums cilvēku pasaulē veļu mielastam atvēlētais laiks ir beidzies. Racionālais prāts nekad nepateiks – veļi ir prom vai vēl ne, bet sajūtas nemelo. Dažkārt izrībina, izrībina – un velīši ir prom ļoti ātri, bet citkārt man jau sāk piekust balss, bet jūtu, ka cilvēki grib troksni vēl un vēl. Kad veļi prom, ar mielastu stingri noteiktā kārtībā cienājas tie, kas šai saulē. Pirmie mielojas tie, kas ir vecākie nevis gadu, bet statusa ziņā – tie, kam jau ir mazmazbērni, tad tie, kam ir jau mazbērni, tad tie, kam bērni un tad tie, kam vēl bērnu nav. Savas dzimtas ietvaros jau ļoti ilgi esmu tā, kas mielojas pirmā. Aiz manis jau kopš 2005. gada nav neviena – ne vecāku, ne brāļu un māsu. Un es labi apzinos, ka arī mani reiz aicinās uz mirkli ienākt savās mājās pamieloties un tad atgādinās, ka laiks doties atpakaļ mūžībā.»
