Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Trīs godi
«Kapu kultūra – kapusvētki, veļu mielasts, svecīšu vakars – latviešiem ir attīstīta un ļoti spēcīga. Mēs esam koki ar kārtīgām saknēm zemē, un priekšteču esamības sajūta ir kā drošs pamats zem kājām. Mirušo piemiņas tradīcijas apliecina mūsu saikni ar senčiem – mēs vēlamies komunicēt ar viņiem, sajust viņu klātbūtni, vēlamies paskatīties uz tālāko punktu, kas ir pēc nāves. Taču mūsdienās bēres, tāpat kā kāzas, ir kļuvušas par biznesu. Nav iespējams tuvinieku apbedīt bērzu birzī aiz mājas.
Kad cilvēks ir aizgājis, jānokārto dokumenti ar laicīgo varu, lai tiktu pie kapavietas, un piederīgajiem, kas vēlas, lai mirušo izvada mācītājs, par to jāvienojas ar baznīcas vadību. Senlaikos saimniekam bēniņos stāvēja zārks. Tas bija pašsaprotami, jo viņš zināja, kādā mūža mājā vēlas gulēt, un vai nu pats, vai ciema amatnieks to izgatavoja. Un neviens nešausminājās: «Ak, Die’s, tev bēniņos zārks – vai tad tu taisies mirt?!» Es saviem bērniem esmu teikusi: «Paklausieties, es zinu dažas dziesmas, kuras vēlos, lai manās bērēs skan.» – «Mammu, ko tu runā?!» viņi izsaucas, un saruna izsmelta.
Mēs baidāmies ne tikai no nāves, mums ir bail no vecuma.
Pasaulē valda jaunības kults – sievietēm un vīriešiem ilgi jābūt jauniem, sprauniem, bet par to, ka cilvēks var būt krietni gados un spēka pilns, runā maz.
Uzmanības centrā ir veci, slimi, kopjami cilvēki, kas guļ uz gultas, un tāpēc veidojas uzskats: vecums – tas ir briesmīgi. Jā, zemapziņā tas ir solis tuvāk nāvei, bet soli tuvāk nāvei mēs speram no dzimšanas brīža. Kāds ir teicis: divas lietas pasaulē ir neizbēgamas – nāve un nodokļi. Ir jāsamazina baiļu deva no nāves! Taisot selfiju uz kraujas malas vai pieripinot mašīnu pie uzbēruma tā, ka divi riteņi ir uz ceļa, divi – virs ūdens, baiļu instinkts nenostrādā. 70 procenti nelaimes gadījumu sākas ar vārdiem – paskatieties, kā es varu…
Iztēlosimies, ka atrodamies kādā dzīves punktā un skatāmies uz priekšu. Mums pretī ir dzīve, ko gatavojamies dzīvot, bet kaut kur tālāk neizbēgami mūs gaida nāve. Ja baidāmies lūkoties uz dzīves noslēgumu, mēs nevaram droši skatīties arī uz pašu dzīvi. Filmā Drošsirdis galveno varoni, kurš vadīja skotu pretošanās cīņas pret angļiem, notiesā uz nāvi. Mīļotā sieviete viņam jautā par bailēm. Viņš atbild – katrs vīrs reiz mirst, bet ne katrs pirms tam ir dzīvojis.
Ja mēs pieņemam un apzināmies – jā, kādreiz tas notiks, varam mierīgāk raudzīties arī uz dzīvi. Mēs esam zaudējuši īstenības graudu. Pēc seno ķeltu tradīcijas, Halovīns ir mirušo piemiņas diena. Arī latvieši piemin mirušos. Veļu laikā gatavo veļu mielastu, izrādot cieņu tiem, kas ir dzīvojuši pirms mums, atstājuši mantojumā ne tikai tēva mājas, bet arī planētu. Kad pazūd sākotnējā jēga cieņpilni paklanīties senčiem, tradīcija apmet kažoku uz otru pusi un sāk dominēt bailes. Un kas ir labākā aizsardzība pret bailēm? Ākstīšanās. Tāds šodien ir Halovīns – ķēmošanās ar šausmīgiem viepļiem. Līdzīgi kā stāstot spoku stāstus – skaļi jāsmejas, jo tad būs mazāk baiļu.
Latviešiem mūžā ir bijuši trīs galvenie godi – krustabas, vedības un bedības. Mūsu dzīve, salīdzinājumā ar senčiem, ir garāka, notikumiem bagātāka, mēs dzīvojam informācijas laikmetā, tāpēc šodien svarīgas ir arī citas dzīves pārejas – skolas, augstskolas izlaidums, paaugstinājums amatā. Taču, paskatoties uz dzīvi laika līnijas griezumā, kā uz Zemes attīstījusies dzīvība un notikusi cilvēces evolūcija, kļūst skaidrs, kāpēc šīs trīs senču iezīmētās pārejas ir vissvarīgākās.
Maziņš bērniņš piedzimstot ir pādīte. Viņam nav vārda, viņš vēl nav cilts vai sabiedrības loceklis. Viņš ir tikai mammītes atvasinājums. Pirmajā rituālā krustabās viņš kļūst par pilntiesīgu kopienas locekli. Šodien par kopienu var runāt trīs līmeņos – dzimta, baznīca, valsts. Gan krustabās, gan kristībās, gan bērniņu reģistrējot dzimtsarakstu nodaļā viņš iegūst pienākumus, atbildību, aizsardzību. Mazajam iedod vārdu un ieraksta ciltskokā – lūk, kur dzimtā vēl viens pēcnākamais!
Nākamie lielie dzīves godi ir vedības jeb kāzas. Šajā rituālā notiek dzimtu savienošanās, un, neatkarīgi no tā, vai pāris savienību reģistrē dzimtsarakstu birojā, laulājas baznīcā vai vedībās izvēlas latviešiem tradicionālo līdzināšanas rituālu, jaunā ģimene iegūst pienākumus, tiesības, aizsardzību. Un atkal ciltskokā tiek veikts jauns ieraksts.
Izmaiņas ciltskokā notiek arī tad, kad cilvēka dzīvība izdziest – mirušais aiziet pagātnē. Pēdējos mūža godos – bedībās – piederīgie saskaras ar to, ka dzīvajā pasaulē ienāk daļa no mirušās pasaules, izraujot robu dzīvības apritē.»
Nāve nav beigas
«Manuprāt, bedībās ir jādomā par diviem galvenajiem virzieniem. Pirmais – kā godam pavadīt tālākajā ceļā dvēseli, kas aizgājusi, otrs – kā dziedināt palicējus. Tautasdziesma saka: «Vediet mani dziedādami,/ Nevediet raudādami,/ Lai iet mana dvēselīte/ Pie Dieviņa dziedādama.» Ir jāsaprot, ka nāve nav visa beigas. Tas, ka dvēselīte aiziet pie Dieviņa, mūsu senčiem nav bijis – ak un vai! – pārdabisks priekšstats.
Arī kara dziesmā teic: «[..] Tur staigā Dieva dēli,/ Dvēselītes lasīdami./ Cik atrada dvēselīti,/ Atdod Dieva rociņā.» Dainās dvēseles jēdziens eksistē, un tas ir apliecinājums – mūsu senčiem ir bijusi nojausma par to, ka cilvēka zemes mūžs beidzas, bet dvēsele dodas kaut kur tālāk. Mēs esam pārstājuši ticēt Dievam, neko nezinām par senajiem nojēgumiem, mums nav zinātnisku pierādījumu par dvēseles pārmiesošanos, tāpēc baidāmies no nāves.
Vēl viens baiļu iemesls – šodien mums ir vairāk iespēju, mēs labāk un vieglāk dzīvojam, un mūsu ego kļūst arvien lielāks. Ego diemžēl nav mūžīgs kā dvēsele, un tam patiešām ir bail atstāt to, kas dzīves laikā sarūpēts un iekrāts. Izlasīju hipnoterapeita Maikla Ņūtona triloģiju Dvēseļu ceļojums, Dvēseļu liktenis un Dzīve starp dzīvēm, un šīs grāmatas manu zināšanu, sajūtu druskas sakārtoja skaistā secībā. Es ticu tam, ka mēs nākam vēlreiz. To pierāda deja vu sajūta, sapņi. Sarunā ar Maiklu Ņūtonu pacienti bieži detalizēti atstāsta cita laikmeta vēsturiskos notikumus, runā par ģeogrāfiskām vietām, kam nav saistības ar viņu biogrāfiju. Arī Austrumu filozofijā ir koncepcija par dvēseles pārmiesošanos, karmu.»
Iztrūkst garīguma
«Rīgā Krematorijas zālē bērēs jūties kā pieņemšanā pie masiera – ceremonijas seko cita citai, izvadītājam jāiekļaujas noteiktā laika rāmī. Arī citviet aizgājēja izvadīšana kļuvusi standartizēta – ir standarta zārki, lentes, vainagi. Piederīgie izvēlas firmu, kas nodrošina izvadītāju, kapa nesējus, zārka racējus.
Zudusi personiskā pieeja, bērēs pietrūkst garīguma. No vienas puses, mēs jau sen neaicinām uz mājām šuvēju, jo veikalā pērkam gatavu apģērbu, no otras – bezizvēles situācijā mūs ir novedusi unificētā bēru organizēšanas kārtība, dokumentu kārtošana. Laukos, iespējams, ir citādāk. Tur cits citu zina, izvadītājs bieži vien ir personiski pazīstams ar bēriniekiem, mirušo izvada no mājām.»
Latviešu bedību rituāls
«Latvieši bedības esot svinējuši trīs dienas. Aizgājēju pēc nāves beidzamo reizi nomazgā pirtiņā. Pēc tam, kā liecina arheoloģiskie izrakumi, viņu ietērpj goda drānās – tautastērpā – un gulda mūža mājā. Senlaikos pavadītāji bēru namā pulcējušies jau iepriekšējā dienā. Iepriekšējais vakars un nakts ir tā sauktais vāķu vakars. Aizgājējs ir iezārkots, bet zārks ir vaļā. Tas novietots klētī, rijā vai citā piemērotā telpā, un radi un pārējie pieaicinātie iet pie viņa pasērst, skaļi vai domās parunājas.
Šajā individuālās atvadīšanās brīdī mirušajam var uzdot jautājumu – kāpēc tu tik ātri aizgāji?
Mēs vienā folkloras pasākumā izspēlējām šo situāciju. Cilvēks apsēdās uz krēsla aizgājēja vietā, viņam tika aizklāta seja, un citi gāja pie viņa simboliski atvadīties no mirušā tuvinieka. Tas bija ļoti spēcīgs rituāls. Kāda sieviete, kas sēroja par mirušo dēlu, jautāja – kāpēc tu aizgāji? Un viņa saņēma atbildi… Es arī sev jau post factum esmu uzdevusi šo jautājumu par mammu, kas mūžībā devās 62 gadu vecumā. Es nojautu atbildi, bet tajā brīdī sadzirdēju mammas intonāciju – bērniņ, es vienkārši vairāk nevarēju… Pirmās atbildes, ko piederīgie vēlas saņemt, atnāk jau vāķu vakarā. Tas ir dziedinoši, jo cilvēks spēj vieglāk pārciest zaudējumu, sēras ir vieglāk panesamas.
Kamēr katrs individuāli atvadās no aizgājēja, pārējie vāķu vakarā ēd, dzer, dzied, lustējas. Piederīgie un citi pieaicinātie slavē aizgājēju: «Jā, vecais Krūmiņš, mācēja ar visiem sadzīvot. Nevienu nedzina ārā no mājas, ar visiem iemeta pa graķītim. Sievai gan tas dikti nepatika, bet visi kaimiņi viņu turēja par zelta cilvēku.»
Uzskata, ka par aizgājēju runā tikai labu vai neko, bet es esmu mācījusies nedalīt cilvēkus un lietas labajās un ļaunajās. Mans tēvs bija alkoholiķis. Viņš nodzīvojās līdz pēdējam, un mājas saimnieks viņu iekārtoja pansionātā. Mēs viņu nevarējām paņemt pie sevis, jo divi pieaugušie un četri bērni dzīvojām vienistabas dzīvoklī. Divus mēnešus viss bija labi, likās, ka tēvs labosies, bet tad viņš zaudēja saprašanu un nevienu nepazina. Un tā viņš aizgāja… To nokrāsu – vai tas ir labi vai slikti – iedodam mēs. Jā, viņš nodzēra pensiju, sabeidza savu dzīvi, aizgāja nožēlojamā stāvoklī, bet bērēs var parunāt par to, ka viņš bija leģionā, nopelnīja Dzelzs krustu. Taču pārdzīvojumi bija tik lieli, ka viņš citādāk nemācēja ar tiem sadzīvot, kā slāpēt tos alkoholā. Tā ir cita attieksme pret cilvēku.
Ja cilvēki bērēs raud, dvēselei grūti aiziet, tāpēc vāķu vakarā runājamā daļa ir aizgājēja slavināšana, nevis raudāšana.
Bieži vien cilvēks žēlo sevi, domā nevis par to, ko dvēsele iesāks, bet par to, cik viņam būs vientuļi un grūti. Tas ir egoisms, un ego mūsu laikmetā rullē. Jā, ir smagi, ja aiziet cilvēks spēka gados. Daudzas lietas ir uzsāktas un nav novestas līdz galam. Tautasdziesma saka: «Mirstiet jauni, mirstiet veci,/ Pusmūžā nemirstiet,/ Pusmūžā mirušam/ Paliek daudz raudātāju.» Šādā brīdī var aizgājējam pajautāt – kāpēc tā notika? Mums katram ir savs scenārijs, pēc kuru mēs ejam pa šo dzīvi.
No dziesmām, ko vāķu vakarā var dziedāt un ko es uzskatu par bedību dziesmu, ir Jūriņ, prasa smalku tīklu. Tā nav reāla laiva, kas iet simtu jūdžu dieniņā, divi simti naksniņā. Tā nav reāla fiziskā laiva, kas iet mirdzēdama uz Ziemeļa namdurvīm (stāstot man tirpiņas skrien pa kauliem!). To dziedot, mēs ļaujam dvēselei iet.
Otrajā dienā ir bēres. Uz kapsētu nebrauc visa saime, turp dodas galvenokārt vīrieši. Paši izrok kapu, paši nobērē, turpat arī pirmo mielastu notur. Pārbraukuši mājās, viņi pakaļpalicējus izper ar egļu zariņiem. Pēc tam ir bēru mielasts. Ja aizgājējs ir neprecēts puisis vai meita, tad bēru dienas vakarā pēc pusnakts bēru gods pāriet kāzu godā un sākas kāzu izdarības. Cilvēks nevar aiziet no šīs pasaules, ja viņš nav izpildījis visu dzīves plānu. Kā minēju, bērniņam atnākot, rīko krustabas, bet, ja viņš aiziet no dzīves pirms kāzām, vedības tiek izspēlētas bērēs.
Latviešiem bijusi svarīga vēl kāda tradīcija – pēdu izmīšana. Bērinieki zosu gājienā izstaigā celiņus, taciņas, kur mirušais staigājis, uzturējies un aizmin viņa pēdas ciet. Lai mājās paliek tikai dzīvās pēdas, un dzīvā pasaule, kas uz mirkli ir sašķobījusies, jo nāve atnākusi un kaut ko paņēmusi, atgriežas ierastajās robežās.
Šajā rituālā svarīgi apzināties: cilvēks ir aizgājis, bet dzīve turpinās.
Bēru dziesmās man pārdomas raisa četrrinde: «Dūmi kūp jūrmalā./ Kas tos dūmus kūpināja?/ Veļu māte kūpināja,/ Bēdu drēbes dedzināja.» Esmu dzirdējusi nostāstus par to, ka aizgājēja ikdienā lietotās personiskās lietas – drēbes, spilvendrānu, palagu, pārvalku, gultas maisu – pēc bērēm sadedzina.
Trešā diena latviešu bēru tradīcijā ir mantojuma dalīšana. Tas notiek brīdī, kad visa dzimta ir klātesoša. Īsi, ātri, skaidri. Aizgājējs dzīves laikā bija izteicis savu gribu, un palicēji to ievēroja.
Mūsdienās bēru ceremonija pārcelta uz kapliču un kapiem, arī bēru mielasts ir nevis mājās, bet kafejnīcā. Senāk nebija ne puķu, ne trīs sauju smilšu, un izvadīšana bija askētiskāka. Trīs saujas smilšu un ziedi aizstāj vāķu vakara tradīciju. Rakstos nav minēts par 9 vai 40 dienām, kurās dvēselīte vēl ir klātesoša un tuvinieki lūdz par dvēseles glābšanu. Tas ir kristīgo konfesiju skatījums par dvēseles pēcnāves ceļu.
Ir iespējams mainīt ierasto bedību ceremoniju. Ja bailes ir lielākas nekā vēlēšanās vai iespējas darīt citādi, tad nekas cits neatliek, kā izvēlēties virspusējo, unificēto ceremoniju. Imants Ziedonis ir teicis: «Mēs dzīvojam pa virsu.» Lai atšķirtos, ir jābūt ļoti spēcīgam. Manai draudzenei nomira mammīte. Viņu kremēja, un pēc tam, kad draudzene no krematorijas saņēma urniņu, mēs braucām uz laukiem, kur to apraka dzimtas kapos. Tur mēs veicām lielu daļu no bedību rituāla. Bija laiks padomāt, sagatavoties, apzvanīt pasaulē paklīdušos radiņus.
Lai pietuvinātos senču tradīcijai, bēres ir jārīko mājās. Izvadītajam bēru runā jāmin galvenie atslēgas vārdi, ko dvēsele paguvusi uz zemes izdarīt, kas vāķu vakarā ir slavināšana. Esmu novērojusi, ka profesionāli izvadītāji bieži vien vēlas publiku ieraudināt, bet aizgājējs ir izdarījis, cik spējis un paguvis, un mūžs godam noslēdzies. Ir labi, ja šo apziņu, pabeigtības sajūtu ar vārdisku vai domu komunikāciju rituāla vadītājs var nodot cilvēkiem.
Bēriniekiem izvadītāja vārdos vajadzētu saklausīt ticību tam, ka dvēsele ies tālāk un nāve nav pēdējais punkts.
To ir svarīgi apzināties palicējiem, lai ir vieglāk palaist aizgājēju tālākajā ceļā. Viņam ir jāiet. Nāks laiks, un mēs arī iesim. Kā teikts tautasdziesmā: «Trīs dieniņas nezināmas,/ Dzimstamā, mirstamā,/ Tautiņās ejamā.»»
