Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Laikam jau maz ir tādu, kas nebūtu redzējuši kaut vienu no piecām filmām par sanbernāra Bēthovena piedzīvojumiem. Ja nu tomēr kādam nav skaidrs, kāpēc sunim dots pasaulslavenā komponista vārds, jāatgādina, ka to viņš izpelnījās par aktīvu piegaudošanu, kad reiz nejauši izdzirdēja dižā komponista Ludviga van Bēthovena 5. simfonijas fragmenta atskaņojumu uz klavierēm. Tieši tajā brīdī, kad Ņūtonu ģimene ar pūlēm centās noskaidrot, kāds varētu būt ģimenes jaunpienācējam visatbilstošākais vārds. Un, lai cik dīvains arī šķistu šīs ģimenes lēmums piešķirt sunim Bēthovena vārdu, pateicoties šai izvēlei, visā pasaulē tagad zina, kā vēl var dēvēt sanbernārus. Grūti pateikt, ko par to domā muzikologi, bet tas nu ir fakts, ka jaunajai paaudzei ar Bēthovena vārdu vispirms saistās suns un tikai pēc tam – mūzikas ģēnijs.
Talantīgais Kriss
ASV studijas Universal Pictures filma Bēthovens pirmoreiz uz lielajiem ekrāniem tika izrādīta 1992. gada 3. aprīlī. Amerikā tā sasniedza necerēti lielus kases rekordus – par kinobiļetēm tika iekasēti vairāk nekā 57 miljoni ASV dolāru, bet kopumā pasaulē filma Bēthovens nopelnīja vairāk nekā 147 miljonus ASV dolāru. Un, protams, ka vislielākie nopelni par filmas veiksmīgo rezultātu pienākas Bēthovena lomas četrkājainajam izpildītājām – sanbernāram, kura īstais vārds patiesībā bija Kriss.
Diemžēl filmā redzamais aktieris Kriss jau atrodas citos medību laukos, taču viņa treneris Karls Leviss Millers (pazīstams, kā daudzu slavenu Holivudas filmu dzīvnieku treneris, tostarp K-9, Beibe u. c.) atzinis, ka sanbernārs Kriss, pretendējot uz galveno lomu, pārspējis divpadsmit ne mazāk talantīgu un izskatīgu sanbernāru. «Lai ko arī Kriss darītu, tas lielākoties notika tādā manierē, kā mēs bijām iecerējuši to atainot filmā. Viņš varēja vienā paņēmienā ar savu lielo mēli no šķīvja pagrābt vafeles konusu ar saldējumu un kūku reizē. Krisam piemita visas tās personības iezīmes un instinkti, kas filmā attēlotajam Bēthovenam. Ar savu šarmu un vitalitāti tieši šis sanbernārs saņēma savu slaveno lomu pēc sešu mēnešu ilga treniņa. Viņš bija pilnībā sakāvis pārējos konkurentus,» tā pēc filmas parādīšanas uz ekrāniem presei stāstīja Millers.
Ar sižetu nemierā veterinārārsti
Tiesa, kinokritiķu izteiktie vērtējumi par filmu nebūt nebija tik dāsni kā skatītāju samaksātās summas par kinobiļetēm. Viņuprāt, nekā īpaši oriģināla šajā filmā nav. Tādu stāstu arī iepriekš bijis ne mazums – ģimenes jaunā paaudze vēlas paturēt nejauši atrastu kucēnu, taču pieaugušie bērnu vēlmei iebilst, jo suns taču prasa papildu rūpes. Tomēr, kad bērni no savas iegribas nedomā atteikties un suni audzina paslepus, ar laiku arī pieaugušie iemīl jauno četrkājaino ģimenes locekli, un, kā jau komēdijas žanrā uzņemtai ģimenes filmai pieklājas, tās izskaņa ir hapy end stilā.
Arī filmas Bēthovens sižets ir tieši tāds pats, vienīgi ģimenes galvam – tētim Džordžam Ņūtonam (tēlo pazīstams komiķis Čārlzs Grodins) – nākas iepazīt rūpes, ko spēj sagādāt nevis parasts suns, bet gan tik milzīgs un spēcīgs radījums kā sanbernārs. Džordža Ņūtona lomas tēlotājs ne reizi vien ir ar humoru stāstījis, cik bieži viņš filmēšanās laikā ticis noslienāts un nospalvots no galvas līdz kājām, bet sunim raksturīgo aromātu nav spējis nomazgāt pat pēc stundām ilgas uzturēšanās dušā. Tomēr, neskatoties ne uz kādiem starpgadījumiem, kas Ņūtonu ģimenei jāpārvar, arī Ņutons seniors filmas izskaņā ir gatavs atzīties, ka labsirdīgais Bēthovens ir kļuvis par viņu īsteno ģimenes locekli.
Taču viena no filmas sižeta līnijām savulaik sabiedrībā izsaukusi arī zināmas negācijas. Ja atceramies, filmā Bēthovenu gandrīz nogalēja nejauks veterinārārsts, kurš centās veikt ļaunus eksperimentus ar liela auguma suņiem. Šāds filmas sižeta pavērsiens ļoti aizvainoja profesionālos dzīvnieku dakterus, viņi uzskatīja, ka filma jaunajai paaudzei veido maldīgu priekšstatu par veterinārārstu darbu, tāpēc filmas veidotājiem tika nosūtītas vairākas protesta vēstules.
Turpinājums seko
Pēc pirmās veiksmīgās filmas daļas sekoja vēl četras, taču tās kinovēsturē diez vai atstās paliekošu vietu. Otrajā filmā par Bēthovenu, kas iznāca tikai gadu pēc pirmās, Bēthovena lomu atkal uzticēja tam pašam četrkājainajam aktierim – sanbernāram Krisam. Šajā filmā viņam savu galvenā suņa lomu nācās dalīt vēl ar citiem rejošiem partneriem. Bēthovena draudzenes un bērnu mātes lomā iejutās sanbernāru kucīte Misija, bet abu jauno paaudzi ne mazāk talantīgi nospēlēja kucēni Čubijs, Dollija, Mohauks un Čaikovskis. Diemžēl informāciju par to, vai arī dzīvē Krisam bijuši mantinieki un vai filmā redzamie kucēni nākuši no viena vai dažādiem metieniem, neizdevās iegūt.
Pirmajām divām filmām pēc laika sekoja jau videoformātā uzņemtās: Bēthovens 3 (2000. gads), Bēthovens 4 (2001. gads) un Bēthovens 5 (2003. gads). Atšķirīgi bijuši gan to režisori, gan galveno lomu tēlotāji. Arī Bēthovena lomu vairs nespēlēja Kriss, bet vairāki citi sanbernāri. Lai arī šī suņu šķirne neiemantoja tik milzīgu popularitāti kā savulaik dalmācieši pēc 101 dalmācieša parādīšanās uz ekrāniem, tomēr šo filmu iespaidā cilvēki iemīlēja sanbernārus. Turklāt kinovariantā attēlotās sanbernāru rakstura īpašības nav nedz izdomātas, nedz pārspīlētas, jo arī dzīvē šie suņi ir mazliet neveikli un lempīgi, taču ļoti labsirdīgi un draudzīgi suņi.
Raksts tapis pēc ārzemju preses materiāliem un publicēts žurnālā «Astes» 2008. gada 1. numurā.
