Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Dziesmusvētki ir kopīgi radīts latviešu garīgais kamertonis, un svarīgi dot tam arī savu skanējumu. Kopš agras bērnības man vienmēr šķitis, ka Dziesmusvētki ir augstākais punkts dzīvē. Mani valdzina cilvēku spēja mobilizēties vienam, turklāt – garīgam mērķim, kurš klasiskā ziņā nav nekādā veidā lietderīgs un nepelna naudu,» saka Elīna.
Orķestris, dzīve un vēsture
«Kad mani uzrunāja veidot Dziesmusvētku pūtēju orķestru koncerta koncepciju, vispirms bija taureņi vēderā un prieks, pēc tam sava daļa šaubu: tas ir kaut kas tik liels – vai es, viens mazs cilvēks, varēšu pacelt, nest un vest uz priekšu? Koncepcijas ideja radās ļoti ātri. Pūtēju orķestris, manuprāt, simbolizē gan Latvijas vēsturi, gan latvieša dzīvi – pūšamie instrumenti ir karā saucēji, kāzās vedēji, izklaidētāji, mobilizētāji un pēdējā ceļā pavadītāji,» saka Elīna. Viņas veidotā koncepcija guva vislielāko atbalstu, tāpēc tieši Elīna ir Dziesmusvētku pūtēju orķestru koncerta Laiks iet pāri režisore.
Elīnas vecmammas māsas vīram mājās bija dažādi pūšamie instrumenti. Viņš bija viens no kādiem desmit Jelgavas orķestra pūtējiem, kas spēlēja gan jubilejās, gan kāzās un bērēs: «Orķestris – tā bija dzīvība. Mans vecaistēvs, pagājušā gadsimta sākuma vīrs, arī spēlēja gan Aizsargu, gan kara pūtēju orķestrī, Latvijas laikā muzicējis ballēs un tā iepazinies ar manu vecomāti. Arī vectētiņa visi trīs brāļi spēlējuši kādu pūšamo instrumentu.
Tā vien šķiet, ka tajos laikos nebija nevienas ģimenes, kurā kāds nepūstu, – zemnieki vakaros kļuva par māksliniekiem, un tā ir tik skaista kombinācija!
Visās malās spēlēja! Es mūzikas skolā esmu beigusi vijoles klasi, bet, ja būtu jāizvēlas, ko mācīties, noteikti izvēlētos sievišķīgo flautu, jo tai ir maigs un dzidrs skanējums.»
Pūtēju orķestru koncertuzvedums Andrejsalā 5. jūlijā būs stāsts gan par pūšaminstrumentu attīstību Latvijā, gan par mums pašiem – par latviešu ceļu. Katra koncerta daļa atspoguļos kādu būtisku pūšaminstrumentu lietojumu un nozīmi. Vispirms – tautiskais romantisms, tradicionālā kultūra: no stabulītes, ko mācēja izmaukt un pūst ikviens ganubērns, līdz 19. gadsimta otrajai pusei, kad, jauniem puišiem pulcējoties, veidojās orķestri. Ar pūšaminstrumentiem un pūtēju orķestriem pagājuši visi kari un neatkarības cīņas, tāpēc koncertuzvedumā būs arī strēlnieku daļa – par godu karavīram, Latvijas neatkarības izcīnīšanai ar Pirmā pasaules kara dziesmām. Savukārt Godu daļa būs veltīta Latvijas neatkarības periodam – starpkaru laikam, kad pūšaminstrumenti skanēja ballēs, kāzās, bērēs. Sava daļa veltīta arī padomju periodam un atmodas laika tuvumam, parādot atšķirīgu – liriskāku, poētiskāku – pūtēju orķestru skanējumu. Koncerts noslēgsies ar Latvija skan, kur pirmatskaņojumu piedzīvos Lolitas Ritmanes skaņdarbs Pāri laikiem. Bet pēc koncerta – zaļumballe!
«Manai komandai bija lielas, skaistas scenogrāfiskas ieceres – mega taure, gluži kā Lāčplēša milzu auss, kas simbolizētu skanēšanu un saklausīšanu, kuģīši vai plosti ar pūtēju orķestriem un lielas piepūšamās taures Daugavā,» saka Elīna. «Lai gan būs izdevies uzbūvēt tikai pusi manu sapņu piļu, galvenā līnija paliek – man ļoti gribējās parādīt pūšamo instrumentu dažādību.»
Mamma, skolotāja un studente
Elīna dzīvo Jelgavā, viņai un vīram Raivim ir trīs lieli bērni: «Domāju, ka visu manu bērnu profesijas izvēli ietekmējušas mūsu vasaras laukos, Jāņu svinēšana un garās sarunas – par dabu, par cilvēku un latvietību kā vērtību un tautas mantojuma cienīšanu.
Mūsu vecākajai meitai Dārtai ir 28 gadi, viņa strādā Rīgas domē par Zīmola un dizaina nodaļas vadītāju un veido Rīgas tēlu – laikmetīgu un vienlaikus dziļi latvisku. Mēdzu teikt, ka Dārta ceļ Rīgu un vienlaikus arī Latviju. Vidējai meitai Austrai ir 25 gadi, viņa Norvēģijā studē ekofilozofiju un vides ilgtspējību, bet dēls Dāgs ir zemes cilvēks un dara zemes lietas, palīdz tētim tikt galā ar zivīm un aļģēm, studē mārketingu un pašlaik ir praksē bankā.»
Pati Elīna ir Skola 2030 Kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā jomas vadītāja: «Ļoti aizstāvu Skola 2030 ideju – uzskatu, ka tas ir pareizais veids, kā reformēt izglītības sistēmu, un man žēl, ka politiskā kontekstā šī ideja tiek padarīta par nevērtīgu vai vainīgu kādās citu neizdarībās.» Vēl Elīna rada koncertuzvedumus, raksta libretus un strādā Mūzikas akadēmijā, kur docē kultūras teorijas un didaktikas kursu deju pedagogiem. «Vienmēr esmu strādājusi ar jauniešiem – 13 gadus Spīdolas Valsts ģimnāzijā, 19 gadus Latvijas Lauksaimniecības universitātē – un nekad neesmu sastapusi cilvēkus, kuri neko negrib, ienīst valsti vai cenšas mani sabotēt un nemācās.
Mīlu mazus bērnus, man ļoti patīk pusaudži, jo viņos ir daudz gaišuma un svaigas gudrības, un man patīk strādāt arī ar studentiem.
Kopā ar savu bērnu klasesbiedriem esmu īstenojusi ļoti daudz ideju un ieceru un sarunājusies vairāk nekā savulaik skolas laikā ar saviem klasesbiedriem – tajos laikos mēs nepratām tā atvērties un brīvi paust savas domas un idejas.»
Ak, jā, un vēl Elīna studē doktorantūrā baltu filoloģijas folkloristikas nodaļā. «Mana disertācija būs par latviešu sievietes pašizpausmi, adot cimdus. Es arī kūrēju, lai nākamgad, tautas daiļamata meistares Jettes Užānes jeb Cimdu Jettiņas simtgadē, iznāktu Jettes cimdu grāmata – tas man ir ļoti svarīgi.»
Elīna un Jette
Elīnas un Jettiņas stāsts ir īpašs. Tieši Elīna glabā Cimdu Jettiņas adītos cimdus, saimnieko viņas mājiņā Dzērbenē, ir izdevusi Jettes dienu grāmatu un, kā pati saka, turpina nest tautās Jettes domu.
Jettiņa bija no Dzērbenes, visu dzīvi viņa pavadīja ratiņkrēslā, jo pēc bērnībā pārslimotās kaulu tuberkulozes zaudēja spēju staigāt. Nedēļas nogalēs, skolas brīvdienās un vasarās Elīna dzīvoja pie viņas.
Viss sākās nejauši. Elīnas tētis, mākslas zinātnieks Māris Brancis reiz tika izmitināts pie Jettiņas. Abi visu nakti norunājuši, Jette rādījusi sava pirmā cimdu cikla Gadalaiki cimdiņus, un Mārim par tiem bijusi liela interese. Viņš Jettei pajautājis, vai var uz Lejnieku mājām atvest paciemoties sievu un meitu, un Jette atvēlējusi, ka var. Elīna un Jette sadraudzējās kopš pirmās tikšanās.
«Pie Jettes ciemojās daudz bērnu, bet nevienam citam viņu nevajadzēja tā, kā man,» atceras Elīna. «Tajā visā bija liels smalkums – gan mūsu savstarpējās attiecībās, gan viņas attieksmē pret pasauli. Jettei savu bērniņu nebija.
Iespējams, satikāmies, lai es turpinātu Jettes dzīvi, nestu tālāk viņas pasaules redzējumu.
Esam dvēseles radinieces, jo mūsu sabalsošanās ir bijusi ļoti spēcīga.»
Par Elīnu domādama, Jette bija pavisam netālu no mājas ierušinājusi zemē kastanīti. Kastaņa izauga žuburota, ar trim lieliem zariem – katram Elīnas bērnam pa vienam.
Elīna brauca pie Jettes vasarās, skolas brīvlaikos, bieži arī sestdienās un svētdienās: «Manas vasaras kopā ar Jetti bija viena vienīga meditācija, absolūta šeit un tagad sajūta. Kad braucu pie viņas, braucu pati pie sevis. Kad biju pie Jettes, biju pa īstam es pati. Acīmredzot mans es bija ļoti līdzīgs Jettes es, tādēļ mēs viena otru pilnībā izjutām. Arī pusaudzes gadi man tur bija īpaši – tad vēl jo vairāk cilvēkam vajag patvērumu un mieru ar sevi un apkārtni.»
Izbārstīt puķītes
Jāņos Elīnas saime un draugi gadu no gada brauc uz Dzērbeni, uz Lejniekiem. «Tie ir mūsu ģimenes lielākie un nozīmīgākie svētki. Ziemassvētkos tu esi mazā istabiņā pie eglītes, bet Jāņos – kalna galā ar skaisto dievzemīti pie kājām. Ir daudz cilvēku, saule, ugunskurs, vari dziedāt kopā ar citiem, skanēt un saskanēt, ievibrēt, riņķot un dejot. Skaļa svinēšana izkustina enerģiju un iegriež pasauli,» stāsta Elīna.
«Vispirms gan jāpadara daudz saimniecisku lietu. Vedam meijas, liekam Jāņu vārtus – jāņabērniem, saules rietam un saules lēktam, sienam sieru un cepam pīrāgus pēc manas vecāsmammas receptes. Tīrām māju un visu pušķojam. Kad savulaik, dziedādamas skaļu balsi, svinējām Jāņus divatā ar Jettiņu, viņa vienmēr teica, ka istabu uz svētkiem vajag izkaisīt ziediņiem. Tas man patika vislabāk! Es tik gāju un kaisīju, gāju un kaisīju saujām, bet visus pakšus izspraudīju ar sērmūkšu un bērzu zariņiem. Šo prieku mantoja manas meitas – arī viņām jau mazām patika istabās birdināt ziediņus. Visa māja tad ir smaržu virpulī – ziedlapiņu pilna. Nākamajā dienā tās nedrīkst slaucīt un aiznākamajā arī ne, jo Jāņus nedrīkst dzīt projām, citādi Laimes māte apvainosies.»
Piebalgas pusē, kur atrodas Dzērbene, ir īpatnējs reljefs – pakalns pie pakalna, un, lai kurā uzkāp, šķiet, ka esi nonācis pasaules augstākajā punktā.
«Mums ir savs pasaules centrs – Jāņu kalns, un tajā mēs kuram savu Jāņu ugunskuru,» stāsta Elīna.
«Lai uz to aizietu, jāizpļauj puskilometru garš Jāņu ceļš, kas iet gar mūsu dīķiem. Ceļš ir skaists, jo ūdenī spoguļojas saulrieta debesis. Kāpjam Jāņu kalnā, lai dziedot pavadītu sauli, un brīdī, kad saule pazūd aiz apvāršņa, mans vīrs Raivis iededzina ugunskuru – šo mirkli viņš vaktē ļoti rūpīgi! Saulrietā aizraujas elpa no pasaules skaistuma. Ejam ap uguni, ziedojam ugunij, dziedam par uguni un spēlējam Jāņu rotaļas. Parasti sanāk arī citi jāņabērni, un sākas lielas jaktis ar aplīgošanu un paķeršanu uz zoba. Kad esam piekusuši un izmirkuši slapji un bērni sāk kļūt čīkstīgi, ejam lejā. Ceļš ir garš un skaists, deg lāpas, atspīdot ūdenī divkārt spožāk. Tā ir maģiska sajūta, un pērn bija tik pasakaini skaista migla…»
Protams, Jāņu naktī Lejniekos neguļ, turklāt šī nakts patiešām ir īsa un paiet ātri. Apsēstoties pie Jāņu mielasta galda, laiks piezemējas un apstājas, bet tad atkal sāk steigties. Visu nakti puiši pamīšus kāpj Jāņu kalnā, jo uguns tur jānotur līdz pat saullēktam. Mazie bērni kaut kur ir apkrituši un pavisam mazo bērnu mammas aizsnaudušās, bet visi, kas palikuši, kāpj kalnā sagaidīt saulīti. Lēkšana pāri ugunskuram šajā laikā izdodas lieliski – nekādu lielo liesmu vairs nav. Elīna stāsta: «Bieži ir tā, ka jau esmu pārdziedājusi balsi, un man ļoti žēl, ka nevaru gana skanīgi izdziedāt saules sagaidīšanas dziesmas, bet arī klusinātajam rīta aizsmakuma dziedājumam ir savs šarms.»
Pasaule ir vaļā
Elīnas Jāņu naktī ir kāds īpašs brīdis. Kad saule pavadīta, lielais ugunskurs iekurts, kad gana dziedāts un dejots, līgotāji dodas no kalna lejā, lai iestiprinātos un spētu sagaidīt saullēktu. Brīdī, kad jāņabērni kā upe plūst lejā no Jāņu kalna, Elīnai patīk atskatīties: «Visi tautastērpos – cits iet savā nodabā, cits sarunājas.
Skatos uz viņiem un it kā redzu aizgājušo laiku.
Nācēji var būt tiklab šodienas cilvēki kā mūsu senči, kas pirms gadu simtiem tieši tāpat svinējuši svētkus un nākuši pa šo ceļu no Jāņu kalna. Mēs dodam viņiem vēsti – viss turpinās, mēs esam šeit, mēs arī svinam! Saulgriežos pasaule ir vaļā, tāpēc gadskaitļiem un laikam nav nekādas nozīmes, viss ir viens – lai kādi cilvēki sanākuši, tajos pašos pakalnos tikko norietēja un rīt uzlēks tā pati saule. Tieši tāpat ir arī ar Dziesmusvētkiem. Novecini šāgada Dziesmusvētku fotogrāfiju, un tā būs tāda pati kā laikos, kad dziedāja tava vecmamma – tas pats acu skatiens un dziedāšanas prieks…»
Elīna atgādina, cik svarīgi mācēt svinēt svētkus, savas un citu uzvaras, tā apliecinot otram, ka cieni viņa darbu: «Mēs pārāk daudz domājam par darbu, par pienākumiem. Protams, tie ir svarīgi, bet jāmācās arī svinēt un priecāties par padarīto. Svētki nav īstais brīdis skopoties! Atdodot svētkiem, tev nāks atpakaļ ikdienā. Par to tiek runāts arī folkloras materiālos – par galdiņu, kuram līkas kājas no maizītes, ne no zelta sudrabiņa. Vai arī – par tecēšanu teciņiem visu garu vasariņu, lai varētu vienu dienu pie galdiņa pasēdēt. Tātad – teciņus esi skrējusi, lai pēc tam brangi svinētu! Kad mūsu hokejisti spēlēja, uzvarēja un tad svinēja, arī mums bija jāsvin, nevis klusi jānopūšas: rīt darbdiena, iešu uz darbu… Arī pēc Dziesmusvētkiem nākamā diena ir brīvdiena, tāpēc – ir jāsvin! Tas ir stāsts par dvēseles stāvokli, nevis par izlaidību vai nespēju piecelties un aiziet uz darbu! Mums vajag sevi uzregulēt tādā dvēseles stāvoklī, lai spējam priecāties un svinēt!»
Sadragāt visu veco
Kā kordziedātāja Elīna piedalījusies četros Dziesmusvētkos un vēl vairākos bijusi līdzi mazajiem dejotājiem. Viņa saka: «Dziesmusvētkiem ir ne vien tagadne, bet arī nākotne. Jo īpaši to sapratu pēc mūsu hokejistu uzvaras un ārkārtīgi lielā tautas pacēluma – pēc hokeja spēlēm līdzjutēji brauca un dziedāja gan mašīnās, gan tramvajos!
Latvietis sevi apliecina ar dziesmu – izdzied savu laimi, prieku, lepnumu, drosmi un gribu.
Dziesma mūs gan sauc, gan liek būt kopā. Mums vajag dziedāt! Kā tu citādi izgavilēsi prieku? Jādzied! Un, kamēr latvietis dzied, tikmēr viņš ir. Skatījos uz mūsu hokejistiem. Viņi ir jaunā paaudze, brīvvalsts bērni, kas valsts himnu dzied lielu, platu muti. Latvietim nav jāsaka: un tagad – dziedi. Viņš dzied pats.»
Nākamajā dienā pēc Dziesmusvētku pūtēju orķestru koncerta un nodejotās nakts Elīna ar kafijas krūzi iznāks dārzā un laiski pasēdēs pie rozēm: «Paskat, cik daudz pumpuru! Tad noteikti satikšos ar savu koncerta darbu grupu – cik pudu sāls mēs kopā būsim apēduši, cik smējušies un raudājuši, dusmojušies un cīnījušies cits ar citu, ārpasauli un neparedzētiem apstākļiem.
Pirms un ap Dziesmusvētkiem vienmēr ir zināma ažiotāža, un tā tas bijis vienmēr. Lasu vēstures atskatus par pirmajiem, otrajiem un trešajiem Dziesmusvētkiem un – ko tur redzu? Varētu domāt, ka tā laika cilvēki bija ideālie latvieši – stalti sanāca kopā un dziedāja. Bet nekā – visu laiku notika villošanās: pirmais apvainojās un otro, otrais uz trešo, ceturtais aizcirta durvis, piektais nedeva naudu, un vēl kāds samaksāja pats no sava maka. Ap svētkiem allaž kaut kas notiek, jo gatavošanās vienmēr ir ļoti intensīva, un citādi nemaz nevar būt. Svētku gaidīšanā un svinēšanā nav nozīmes laikam, jo svētki vienmēr ir pasaules radīšana no jauna. Tas ir kā rituāls – atkal un atkal kādam vajag sadusmoties, kādam durvis aizcirst, jo tieši caur haosu un tā sakārtošanu pasaule atjaunojas. Kad svētki būs izskanējuši, tie, kuri cirta durvis un bija naidnieki, laimīgi apkampsies un teiks, ka nav bijis skaistāku svētku par šiem.»
