Sagribēja paveikt kaut ko paliekošu
«Tā nav ņirgāšanās par padomju laika filmām – visu darām ar milzīgu mīlestību,» PDz saka Egons Dombrovskis, kurš jaunajā filmā iejūtas režisora Aloiza Brenča ampluā. «Cenšamies būt elastīgi. Sākumā bija paredzēta izrāde, bet, saprotot, ka skatītājus zālē dabūt kļūst aizvien grūtāk, viss tika pārveidots par filmu,» atzīst Egons.
Trijotne – Dombrovskis, Keišs un Skutelis – pirmo reizi kopā sanāca Matīsa Kažas vesternā Kur vedīs ceļš.
«Ar Keišu uz vienas skatuves pēdējo reizi biju darbojies pirms gadiem divdesmit pieciem, savukārt ar Skuteli iepazinos filmēšanas laikā. Gan Keišs, gan Skutelis ir lielas un lieliskas personības. Saprotamies no pusvārda. Un, jā, es intuitīvi no viņiem abiem mācos,» atzīst Egons, piebilstot, ka komēdijas iniciators īstenībā bijis Keišs, kurš paziņojis – visiem trim kopā jāpaveic kaut kas paliekošs.
«Pateicoties dīkstāvei, bijām pieejami, un tā tapa Kino un mēs,» atminas Egons.
Visi gribējuši būt Cilinskis
Viņš stāsta, ka, veidojot filmu, paši sadalījuši, kuram no padomju laika tēliem vislabāk atbilst.
«Lielākā cīnīšanās bija par to, kurš atveidos Gunāru Cilinski. Man ļoti gribējās, taču Keišs izrādījās spēcīgāks pretendents,» nosmej Egons.
Aktieru trio komēdijā apspēlē trīs padomju laika filmas – Ezera sonāte, Mērnieku laiki un Dubultslazds. Un katrs mēģina iejusties režisoru, operatoru, scenāristu, kritiķu un tā laika aktieru ādā.
«Bijām Kino muzejā, kur redzējām gan filmu oriģinālos scenārijus, gan protokolus no sanāksmēm. Runājām ar Uldi Dumpi, Lilitu Ozoliņu un Rīgas Kinostudijas filmu redaktoru Tālivaldi Margēviču,» par gatavošanos filmēšanai atzīst Egons. Liepājas teātra aktieris, neslēpjot, ka ar Skuteli un Keišu ir uz viena viļņa, lēš – komēdijai Kino un mēs varētu sekot arī turpinājums: «Mēs labprāt apskatītu arī animācijas filmas un mēmo kino.»
Meitai palīdz latviešu valodā un literatūrā
Pandēmijas laiks Egonam esot gana ražīgs. Tikko uz Liepājas teātra skatuves viņš nospēlējis titullomu Viestura Meikšāna versijā Mihaila Ļermontova poēmai Dēmons. «Bija četras izrādes, un varu teikt – tā ir bauda acīm, ausīm, sirdij un prātam. Goda teātrī ar Bļitku biju Saldū un Liepājā. Tās bija pirmās izrādes, kad skatītāji jau sēdēja maskās. No malas raugoties, viņi izskatījās pēc teletūbijiem. Bet tagad ir tāds laiks, kam jāpielāgojas. Prieks, ka cilvēki vēl joprojām nāk uz teātri.»
Vaicāts, vai pats uz savas ādas ir izbaudījis Covid-19 dēļ ieviestās izmaiņas, Egons atbild: «Es dzīvoju laukos. Aizbraucu tikai uz izrādēm, tādēļ jūtos droši. Šobrīd esmu kontaktpersona tikai dabai un kokiem. Zinu gan arī to, cik sarežģīta lieta ir mācīšanās no mājām. Savai meitai, kas šobrīd ir 2. klases skolniece, labprāt palīdzu latviešu valodā un literatūrā. Ar matemātiku ir grūtāk – tajā uzdotos jautājumus es brīžiem nesaprotu.»