Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dabas pētnieks ar ģeogrāfa diplomu
«Kaut kas starp mežsargu, dabas pētnieku un ģeogrāfu manī ir bijis vienmēr, tikai dzīve līdz šim bija iegrozījusies citādāk,» PDz teic Kolāts. Jau pagājušajā vasarā Dzintris, būdams diplomēts ģeogrāfs, devās pārgājienos no savām mājām Kuivižos, smalki iepazīstot vietējo dabu, vēsturiskos faktus un leģendas, kā arī pētot dažādās kartes.
Izpētes procesu viņš sauc par tādu kā mūža ieguldījumu. Kolāts izstrādāja vairākus pārgājienu maršrutus, kas sākas un beidzas viņa sētā. Noslēgumā turpat pagalmā tiek vārīta garda zupa. Īsākie maršruti ir 11 un 15 kilometru pa Randu pļavām, garāks pārgājiens ved pa veciem ceļiem un meža masīvu līdz Sarkanajām klintīm pie Salacas.
«Man ir padomā vēl tālāki maršruti pa maz zināmām vietām. Ar vietējiem aktīvistiem Gati Vēberu un mežzini Mārci Arnavu jau devāmies izpētīt Kodaja purvu, tā ezeriņu un salas,» plānos dalās Kolāts.
«Viens pats esmu gājis arī agrāk – man patīk pētīt nezināmas vietas. Pirmajiem pārgājieniem pagājušajā gadā bija nedaudz citādāks mērķis – devos kopā ar grūti audzināmiem pusaudžiem. Tagad, pandēmijas otrā viļņa laikā, kad viss ir aizliegts, iedomājos – būtu labi organizēt pastaigas brīvā, iespējami neskartā dabā ar minimālu kontaktēšanos vienai mājsaimniecībai.
Vedu pa vietām, kas nav populāras tūrisma takas. Atklāju dažādus stāstus par to, kā kurš paugurs cēlies, skaidroju, kā sauc augus, kādas dzīvnieku pēdas redzam, kāds ir meža tips, pa kuru ejam. Ļauju arī citiem dalīties ar informāciju, jo nevaru izlikties par pārgudro.
Turklāt cilvēki, kas dodas manos pārgājienos, nereti ir zinoši un saistīti ar dabu, un tā pats daudz ko jaunu uzzinu.»
Piedzīvojumu pārgājiena laikā netrūkst. Viens no dīvainākajiem – apmaldīšanās vienā un tajā pašā vietā. «Ir dažādas vietas ar veciem māju pamatiem, par kurām ir veseli spoku stāsti. Bet vienā vietā, ejot uz Salacu, pats esmu vairākkārt apmaldījies. Tāda sajūta, ka vadātājs piemeties! Mežs ir jāciena, un nevajag iedomāties, ka visur vari aiziet kaut aizvērtām acīm. Izrādās, ka nevaru vis. Turklāt ne visās kartēs visi ceļi un taciņas ir iezīmētas. Mēdz būt tā, ka ceļš ir, bet kartē nav, un otrādi.»
Bauda ķermenim, atpūta smadzenēm
«Cilvēki piesakās, un janvāra nedēļas nogales jau visas aizņemtas. Visi grib parunāt un pajokot par kaut ko citu, ne par politiku un kovidu. Esmu veicis monitoringu par sarunu tematiku pārgājiena laikā – par politiku ir pusprocents, par kovidu deviņi procenti, bet pārējais ir par dabu, vēsturi un dažādi joku stāsti. Tā ka smadzenes atpūšas,» priecājas viņš.
Kolāta pārgājienos iet dažāda vecuma cilvēki – vienai kundzītei bijis jau pāri astoņdesmit, bet jaunākie dalībnieki bija astoņus gadus veci. «Pārgājienam ir vidēja grūtības pakāpe. Neejam tikai pa taciņām, gadās pabrist pa staignājiem vai pārrāpties kādam nogāztam koka stumbram, jānožonglē pa slidenu koka laipu vai slidenu koku, kas pārkritis pāri grāvim, kas pilns ar ūdeni.» Viņš pamanījis, ka šādos pārgājienos stiprinās ģimeniskas attiecības, jo cits citam palīdz sarežģītākās situācijās.
«Vēl interesanti, ka, ar pārgājiena dalībniekiem runājot, atrodas kopēji paziņas.»
Šī iknedēļas aktivitāte uzlabojusi arī Dzintra veselību un izturību. «Reiz pārgājienā bija ļoti spēcīgi rogairinga skrējēji. Domāju – netikšu viņiem līdzi! Bija gandarījums, ka vēl varu turēt. Protams, nepārspīlēju un katru dienu nestaigāju garus gabalus,» teic viņš.
