Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Džilis šoferē, Inga par stūrmani
«Šī ir septītā reize, kad kopā vīru braucam ceļojumā par Eiropu. Vēlu vakarā saliekam koferus un ap puspieciem rītā sēžamies mašīnā. Cenšamies braukt tā, lai stundas laikā jau esam ārpus Latvijas,» stāsta Inga.
«Mums pašiem interesanti vērot, kā ar gadiem mainās bagāžnieka saturs. Pirmajā ceļojumā man līdzi bija kaudze ar drēbēm, kurpju soma un pat lampa nagu laikas žāvēšanai, vēl arī atsevišķs koferis ar grāmatām. Tagad mums katram ir tik lietu, cik ietilpst rokas bagāžas izmēra somā, un katram vēl pa somai ar grāmatām.
Pieredze rāda – ja pa ceļam tiešām kaut kas būs nepieciešams, visu var nopirkt. Pilnīgi pietiek ar vienu svinīgu kleitu un augstpapēžu kurpēm, lai dotos vakariņās, jo pa dienu vasaras karstumā ir gana ar plānu vasaras kleitiņu un šortiem,» secinājusi rakstniece.
Inga atklāj – Dž. Dž. Džilindžers esot lielisks autovadītājs, tāpēc visu 7000 kilometru garo ceļu pie stūres bija viņš, bet sieva darbojusies kā stūrmanis – pārvaldījusi kartes.
Tomēr, iebraucot Burgundijā un meklējot nolūkotās naktsmītnes adresi, abi pamatīgi apmaldījušies un attapušies nekurienē – vienā pusē mūris, otrā – upe. «Vajadzēja nofotografēt šo vietu, bet tobrīd galvā bija cita doma – kā ātrāk izkļūt laukā. Par laimi, kāda francūziete pastaigājās ar suni, iesēdās mūsu mašīnā un izveda pareizajā virzienā,» atceras Inga.
Ceļojumu plānotājs ģimenē ir Džilindžers. «Katru gadu vīrs ieplāno vietas, kur vēl neesam bijuši. Šoreiz nolēmām apceļot Francijas dienvidus un nedaudz Spāniju. Braucot pa Eiropu, bija patīkama sajūta, jo neredzējām lielos tūristu pūļus. Turklāt visur valdīja pilnīga brīvība, ierobežojumu nekādu, visur staigā bez maskām, izņemot vienu izstādi, kur mums palūdza uzrādīt vakcinēšanās sertifikātu,» stāsta Inga.
Pelde ar kailiem pensionāriem
Pirms iebraukšanas Francijā Inga un Dž. Dž. Džilindžers atpūtušies kādā Bavārijas Alpu mazpilsētā netālu no Freiburgas.
«Nakšņojām viesu namā, un tā saimniece ieteica obligāti izpeldēties termālajos avotos. Nodomāju – nekad tādos neesmu bijusi, tāpēc aiziešu. Vīrs palika, lasot grāmatu, bet es – uz termālo baseinu.»
«Saģērbos peldkostīmā un skatos – tur tikai pensionāri, un visi bez peldkostīmiem. Pie manis pienāca apsargs un pateica, ka peldkostīmā iet baseinā nedrīkstu,» stāsta Inga.
Viņa atzīstas – ja iepriekš zinātu, ka būs jāplunčājas kopā ar kailiem vācu pensionāriem, noteikti nebūtu gājusi. Taču pēcāk, šo atgadījumu stāstot vīram, abi smējušies – būs, kur atbraukt un sasildīt kauliņus vecumdienās.
Atšķirībā no iepriekšējiem ceļojumiem šoreiz pāris nolēma lielākoties palikt nevis viesnīcās, bet gan rezervēt nakstsmītnes pie vietējiem.
«Airbnb izīrējām istabas ar brokastīm vai vakariņām, pirms tam izlasot visas iespējamās atsauksmes. Tā ir iespēja iepazīt vietējo kultūru, un arī izmaksas uz pusi lētākas nekā viesnīcā. Vienas naktsmājas mums bija lauku sētā Berlīnes tuvumā, kur ganījās melnas cūkas,» atceras Inga.
Francijas dienvidos vienā no Rivjēras miestiņiem ceļotājiem palaimējās apmesties senā mājā, kur vairākās paaudzēs dzīvojuši mākslinieki. «Viss vienās gleznās un molbertos, un mums iedeva telpu ar lielu terasi. Protams, baudījām vietējās franču brokastis – kruasānu ar džemu un sviestu. Saimniecei jautāju, kā francūzietes var būt tik slaidas, ja katru rītu ēd šādas brokastis, un viņa teica:
«Mēs visu atšķaidām ar vīnu!».» Tas gan neesot brīnums, jo pēcāk viņi apmetušies pie vīna darītavas saimnieka un iegādājušies vietējo vīnu, kas maksājis mazāk nekā ūdens Latvijā. Turpat latvieši arī baudījuši gardas vakariņas četrās kārtās.
«Tā kā saimnieks bija katalonietis, kurš dzīvo Francijā, tad bija kaut kas no franču un kaut kas no kataloniešu virtuves. Sajutāmies tik labi! Tik ļoti pārņēma šeit un tagad sajūta, ka pat prātā neienāca kaut ko nofotografēt,» par atmiņām, kuras nu glabājas vien sirdī, stāsta Inga.
Abiem ar vīru ir tradīcija ceļojumos noteikti baudīt vietējo virtuvi – Spānijā tā bijusi paelja un vītinātais šķiņķis jeb hamons, Francijā – austeres un petit dejeuner (mazās brokastis – no franču val. – PDz) – kruasāni vai bagete ar sviestu vai džemu.
Uz Andoru pēc cigaretēm
«Pa ceļam šķērsojām mazo valstiņu Andoru, kas ir beznodokļu valsts. Tur viss ir samērā lēts. Lai gan mums bija līdzi savi cigarešu krājumi, nolēmām aizbraukt uz Andoru pēc cigaretēm, jo Francijā viena paciņa maksā 11 eiro,» stāsta Grencberga. «Izrādījās, ka braucām pa Tour de France ceļu.
Mazliet pavērojām sacensības, jo starta posms bija netālu no mūsu naktsmītnes.
Cerējām ieraudzīt mūsu riteņbraucēju Tomu Skujiņu, taču sportistu bija ļoti daudz, un mūsējo neieraudzījām.
Toties izbaudījām skaistus skatus,» neplānoto piedzīvojumu atceras rakstniece.
«Apmeklējām arī mazas pilsētiņas Spānijā netālu no Costa Brava, kur vispār nebija tūristu. Noīrējām dzīvoklīti vēsturiskajā centrā, devāmies uz vietējo kafejnīcu baudīt paelju. Bija pavisam cita sajūta nekā tūristu pārpildītās lielpilsētās. Naktsmītnes saimnieki ieteica labākās vietas, restorāniņus un pludmales, ko apmeklēt. Viena no tām bija pludmale, kur drīkst ņemt līdzi suņus. Un tur tiešām bija visas iespējamās suņu šķirnes,» teic viņa.
Pasēdēja pie Bodlēra kapa
Ceļojuma laikā Inga un Džilis ļāvuši sev atkāpties no plāna. Tulkotāja Ilze Fogele ceļotājiem ieteikusi apmeklēt Francijas pilsētu Arlu, kur dzīvojis gleznotājs Vincents van Gogs, un tā viņi nonākuši tur starptautiskā fotofestivāla laikā. Visa pilsēta izskatījusies kā galerija! «Ceļošanai ar mašīnu ir priekšrocība – neesam piesaistīti ne laikam, ne aviobiļetēm un varam brīvi izlemt, ko darīt tālāk,» saka Inga.
«Tā atpakaļceļā gluži spontāni nolēmām, ka brauksim caur Parīzi. Ceļojuma laikā rakstīju savu otro grāmatu, un tajā biju aprakstījusi epizodes par Parīzi. Vīram lasīt nekad nedodu. Taču viņš pēkšņi ierunājās, ka vajadzētu ceļojumu noslēgt Parīzē. Vaicāju, vai tik pa kluso nav lasījis manis uzrakstīto. Bet nē – esot izlasījis kādā citā grāmatā un iedomājies,» stāsta viņa.
«Internetā rezervējām stāvvietu un nakstmājas pašā Monmartrā. Šoreiz atlikām lielo muzeju apmeklējumu un vienkārši pastaigājāmies.
Izstaigājām Monparnasas kapsētu, kur apsēdāmies un uzpīpējām pie Bodlēra kapa…
Interesanta sajūta – tūristu nav, un pa kapiem pastaigājas kaķi,» smaidot atceras Inga.
Grencberga atzīstas – pēc ceļojuma paziņas vaicājuši, vai viņa ar Džili viens otram tik ilgā ceļojumā nav apnikuši. «Nē, jo mums ir, par ko runāt, abi lasām grāmatas, arī intereses mums ir kopīgas un nav jāstrīdas par kaut kā darīšanu vai nedarīšanu,» teic viņa.
