Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirmie izpildītāji – Nora un Viktors
Man stāstīja Daugaviņ,
Kā liktenis vīdamās,
Dziesma savus svētkus svin,
Ar bāliņu celdamās.
Tā dziedāja bāleliņš,
Pret likteni stāvēdams,
Viņa dziesmā gadu simts
Kā mūžiņis krāsojās.
Šos vārdus Jānis Peters 1972. gadā uzrakstīja svinīgai Raimonda Paula melodijai. Dzejnieks atceras: «Raimonds tajā laikā dzīvoja Grīziņkalnā, es – Pārdaugavā. Viņam bija dažas jaunas melodijas, kurām vajadzēja vārdus. Aizbraucu. Raimonds divas trīs reizes tās man uz klavierēm nospēlēja. Viena bija ļoti svinīga un himniska. «Paprovējam šo uzrakstīt Dziesmusvētkiem Norai un Viktoram!» Raimonds teica.
Es toreiz dzīvoju pašā Daugavas krastā, Mūkusalā. Mums ar Baibu tur daudzstāvu mājā bija viena istaba. Aiz loga man plūda Daugava, bet grūti tagad pateikt, kur tie vārdi radās – vai tajā istabā, vai ejot pa ielu, vai braucot ar trolejbusu pāri Daugavai. Lai rastos vārdi, tam skatam nav jābūt acu priekšā. Tas ir tāds pieņēmums, ka dzejniekam vajag sēdēt jūras krastā vai pie gleznainas upes, klausīties bērzu šalkoņā, lakstīgalu balsīs un tad dzejot. Dzejniekam nevajag nekā īpaši iedvesmojoša. Vislabāk palīdz četras sienas, nevis skaista ainava, kas novērš domas. Ainava jau pati par sevi ir dzeja. Kāpēc vēl aprakstīt to, ko Dievs jau uzrakstījis?
Tos vārdus es rakstīju Noras un Viktora duetam. Kā kora dziesma tā nebija iecerēta.»
«Mums bija koncertprogramma, tuvojās Dziesmusvētku simtgade, un es teicu Viktoram ar Noru – mēģināsim tai kaut ko uztaisīt. Viņi bija pirmie, kas to izpildīja. Tolaik nebija nekādas runas un domas, ka to varētu dziedāt kori,» tādas ir arī Raimonda Paula atmiņas. «Tā bija koncertdziesmiņa, ko Nora ar Viktoru noslēgumā nodziedāja. Tas bija mūsu vieglā žanra veltījums Dziesmusvētkiem, un pakāpeniski dziesma kļuva par to, par ko kļuva. Nebija neviena sarīkojuma, kurā to nedziedātu.»
«Raimonds toreiz koncertēdams ļoti daudz braukāja pa Latviju, uzstājās lauku klubos un kultūras namos, visur viņu gaidīja. Reiz, pārbraucis mājās, zvana man un saka: «Zini, kas notiek! Kad Nora ar Viktoru dzied man stāstīja Daugaviņ, cilvēki ceļas kājās…» Raimonds bija pacilāts, es arī biju iepriecināts,» atceroties to laiku, stāsta dzejnieks. «Savu pussimt reižu dziesma jau bija nodziedāta, aizgājusi tautā, un, tuvojoties Dziesmusvētku simtgadei 1973. gadā, Imants Kokars bija izdomājis, ka to varētu pārlikt korim. Un tad man piezvanīja viens Kultūras ministrijas ierēdnis, lai aizeju parunāties. Iedeva parakstīt līgumu par vairākām dziesmām ar maniem vārdiem, bet par Manai dzimtenei pateica: «Šo noslēp labi dziļi atvilktnē!…» Kori to jau mēģināja, dziesma bija dažādu cenzūru sietos izsijāta, bet, kā izrādījās, ne pārāk stingri. Kultūras ministrijai toreiz piederēja galavārds. Padomju terminoloģijā runājot, dziesmu 1973. gadā neiekļāva repertuārā. Tāda aizliegšana, kā tagad par to laiku saka, nenotika, nekur oficiāli nebija rakstīts, ka dziesma tiek aizliegta.»
Grūtais ceļš uz Dziesmusvētkiem
Kultūras ministrs tolaik bija Vladimirs Kaupužs. Viņš bija arī Dziesmusvētku žūrijas priekšsēdētājs. Manai dzimtenei Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka izpildījumā bija ierakstīta 1972. gadā izdotajā Raimonda Paula dziesmu platē Kurzeme, visā Latvijā to dziedāja pašdarbības kolektīvi, bet Dziesmusvētku simtgades repertuārā neiekļāva, lai gan daudzi tā laika koristi apgalvo, ka viņi šo dziesmu dziedājuši. Atmiņa mēdz pievilt.
1973. gada Dziesmusvētkos, kas bija veltīti to simtgadei un PSRS 50. gadadienai, kopkoris Mežaparka Lielajā estrādē dziedāja Imanta Kalniņa dziesmu ar Imanta Ziedoņa vārdiem Ļeņinam.
Bet Manai dzimtenei bija aizgājusi tautā un turpināja skanēt. Tolaik populārajā Radio Mikrofona aptaujā klausītāju balsojumā 1974. gadā tā bija vispopulārākā dziesma, bet noslēguma koncerts diemžēl nenotika, un Manai dzimtenei netika pasludināta par uzvarētāju.
«Dziesmusvētku simtgadē šo dziesmu neļāva dziedāt kā buržuāziski nacionālistisku, savukārt trimdā vecākās paaudzes latvieši to uzskatīja par sarkanu, jo dziesma nāca no padomju Latvijas, un tur ir vārdi – iesim strēlniekos. Tāpēc trimdas latviešu Dziesmusvētkos arī to neļāva dziedāt, bet jaunā paaudze gribēja. Tolaik kādi piecpadsmit trimdas jaunieši man atrakstīja pastkarti: «Priecājies, mēs izcīnījām Manai dzimtenei un nodziedājām to savos Dziesmusvētkos!»» Jānis Peters atceras.
«Tuvojās nākamie Dziesmusvētki, kas notika 1977. gadā, un Paulu pie sevis uzaicināja Viktors Krūmiņš – Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, kas atbildēja par kultūru: «Biedri Paul, jūs taču arī varētu Dziesmusvētkiem kaut ko uzrakstīt!» Pauls teicis: «Biedri Krūmiņ, man jau ir tāda dziesma!» Biedrs Krūmiņš kultūras ministram laikam bija sacījis kādus skarbus vārdus, 1977. gada Dziesmusvētku repertuārā Manai dzimtenei bija iekšā, kori to mēģināja, un Dziesmusvētkos pēc šīs dziesmas sākās gaviles.»
Te atkal vajag precizējumu. Šķiet, visi ir pārliecināti, ka, pirmo reizi Dziesmusvētku estrādē izskanot Manai dzimtenei, to diriģēja Imants Kokars un radās ikoniskais kadrs, ko iemūžināja fotogrāfi un kas palicis Latvijas Televīzijas arhīvā, – Kokars, Pauls un Peters uz virsdiriģentu trepītēm, apmulsuši un saviļņoti. Un atkal – atmiņa mēdz pievilt. To vēsturisko kadru iemūžinās 1985. gada Dziesmusvētkos.
1977. gada Dziesmusvētku noslēgumā Manai dzimtenei diriģēja Jānis Dūmiņš, dziesmas pavadījumu atskaņoja apvienotie Tautas pūtēju orķestri, un ar Alfrēda Spuras horeogrāfijā tapušo deju piedalījās Tautas deju kolektīvi.
Ar Manai dzimtenei noslēdzās arī 1980. gada Dziesmusvētki, kas bija ļoti emocionāli. Klausītāju vidū bija tāla viešņa – Jāzepa Vītola dzīvesbiedre dziedātāja un pianiste Annija Vītola. Televīzijas kameras ik pa laikam rādīja sirmo, tautastērpā ģērbušos kundzi, kas cēli sēdēja pirmajā rindā starp virsdiriģentiem Edgaru Račevski un Imantu Kokaru. Dziesmusvētku organizatori bija lieguši publiski paust viņas vārdu, un televīzijas skatītāji varēja tikai minēt un nojaust, kas viņa ir, bet dziedātāji to zināja. Haralds Mednis trīs reizes diriģēja Vītola Gaismas pili, un dziedātāji ar puķēm skrēja pie Annijas Vītolas, sveicot viņu Latvijā.
Pirms dziesmas Manai dzimtenei, kas bija Dziesmusvētku noslēgums, klausītāju laukuma ejās un celiņos ienāca apvienotie vīru un sieviešu kori, uz Lielās estrādes stāvēja jauktie kori un, skanot himniskajai, Imanta Kokara diriģētajai Manai dzimtenei, kājās pieceļoties, tai pievienojās klausītāju tūkstoši.
Tālāk mūžībā
Dziedot iesim mēs,
Mūžam gaismas pils
Kalnā gavilēs.
Pagodinājums un saviļņojums
«Nenoliedzami, tas bija saviļņojums, kad Dziesmusvētkos Manai dzimtenei dziedāja finālā noslēguma koncertā, bet lai tagad es to apcerētu… Es nekad ar to neesmu spekulējis. Tas ir bijis, pagājis un vairs nekad nebūs,» saka Raimonds Pauls.
«To, ko savā laikā šī dziesma izdarīja, Dievs dod katram ko tādu piedzīvot!» saka komponists.
«Pateicoties Imantam Kokaram, tā tika ielikta Dziesmusvētku repertuārā un pārvērtās par Dziesmusvētku noslēguma dziesmu. Tā slavenā bilde, kas mums ir 1985. gada Dziesmusvētkos, kad visi trīs stāvam uz virsdiriģentu trepītēm, bija kulminācija un izsaka visu dziesmas likteni.»
«Tie bija pirmie lielie prieki un lielais pagodinājums, kad pēc dziesmas mūs apbēra ar puķēm un Jāņu vainagiem, un es sava partnera – talantīgā, ironiskā un izteiksmē strupā komponista – acīs pēkšņi ieraudzīju asaras. Es to negaidīju, jo Raimonds savās emocijās vienmēr bijis ļoti apvaldīts un izturēts,» atceroties vēsturisko kadru, teic Jānis Peters.
Tas bija brīdis, kad pēc dziedātāju un publikas vētrainiem aplausiem dziesmu pieprasīja dziedāt otro reizi, uz estrādes izsauca dziesmas autorus, un viņi tur stāvēja gavilējošās dziedātāju jūras priekšā. Augšā Imants Kokars, pacēlis baltos cimdos tērptās rokas. Viņš tajos Dziesmusvētkos diriģēja ar baltiem cimdiem, un tas izskatījās efektīgi.
«Spilgti atceros bildi, kad viņi visi trīs tur stāvēja, līdz asarām saviļņoti. Tas kadrs radīja sajūtas, ka skudriņas skrien pa muguru,» atceras Māris Sirmais. «Atmiņas par šo dziesmu man ir kopš tās pirmsākumiem, bet kā virsvadītājam šajos Dziesmusvētkos tā man būs pirmo reizi. Dziesmas Manai dzimtenei lielais pluss, manuprāt, ir tās latviski sentimentālais melodiskums un svinīgā, cēlā mūzika, kas šajā dziesmā apvienojas. Tajā ir himnisks cerības, apņēmības un mērķtiecības pilns stāsts, kādu mums pietrūkst. Radīt šādus darbus, kas iesakņojas tautā, nav viegli. Šie brīnumi notiek ļoti reti, un tos nekad nevar paredzēt.»
«Pakāpeniski tā dziesma kļuva par to, par ko kļuva,» saka Raimonds Pauls. «Nebija neviena sarīkojuma, kurā to nedziedātu. Mums savā laikā bija vesela sērija tā saukto patriotisko masu dziesmu, ko dziedāja Nora, Viktors, Margarita un Ojārs, – Kurzeme; Teic, kur zeme tā; Kamdēļ man dziedāt svešu dziesmu; Baltijas jūra, ko uzrakstīju Zdzislavam Romanovskim. Tādas dziesmas šodien vairs neraksta. Pastāv viedoklis, ka nevajag tādas viegli uztveramas dziesmas – tās esot primitīvas, spēcīgi darbojas. Nu, tad dziediet, ko jūs tagad rakstāt! Es negribu pats neko analizēt un teikt par savām dziesmām. Lai tauta izvēlas to, ko viņa grib klausīties un dziedāt.»
«Mēs ilgu laiku piedzīvojām saviļņojošas emocijas katros Dziesmusvētkos, un tas bija pagodinājums, ka nevis saņem ordeni vai goda rakstu, bet tevi pagodina pati tauta,» atzīst Jānis Peters. «Mūs bezmaz uz rokām nesa uz estrādes, apbēra ar puķēm un Jāņu vainagiem. Koncertos vienmēr dziedāja Manai dzimtenei, un cilvēki cēlās kājās. Dziesma padomju laikā it kā aizvietoja himnu, otra tāda, kas šajā sardzē dežurēja, bija Pūt, vējiņi, bet Manai dzimtenei es uzskatu par latviešu koru himnu.»
