Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Katrs no autoelegances konkursiem ir citāds gan formāta, gan koncepta ziņā, un salīdzināt tos pēc kādiem kvantitatīviem vai kvalitatīviem rādītājiem būtu nepareizi. Bet nevar nepiekrist, ka tas daudzējādā ziņā ir visiespaidīgākais šovs.
Sestdienas rīts, 8.30. Ar sacirtotiem matiem, vakara grimu mazā, melnā kokteiļkleitā dodos Villa D’Este virzienā, līkumojot augstpapēžu kurpēs pa Cernobbio šaurajām ietvēm. Šai diennakts stundai jūtos pārāk uzcirtusies. Ieejot kompleksa teritorijā, pirmais, ko ieraugu, ir dāma ap 80 garajā vakarkleitā ar spalvu cepuri galvā – izskatās, ka izbēgusi no Prinča Harija un Meganas Mārklas kāzām. Varbūt tomēr esmu pārvērtējusi savu sapucēšanas pakāpi. Šajā vai jebkurā citā diennakts stundā.
Villa D’Este formāts ir ļoti savdabīgs. Katru gadu tiek atlasītas 50 mašīnas, kas ir unikālas un maksā virs miljona eiro, lai gan pārsvarā te sastopami auto virs 10 miljoniem. Visticamāk, tie ražoti vienā eksemplārā un virsbūve izgatavota specpasūtījumā kādā slavenā uzņēmumā, piemēram Erdman Rossi, un, ja vēl konkrētā mašīna piederējusi slavenam cilvēkam, tad ir neliela iespēja tikt uz šovu kā dalībniekam.
Citi lasa
1929. gadā pirmo reizi šajā leģendām apvītajā vietā pulcējās skaistākās, prestižākās un dārgākās mašīnas. Jāteic, ka šova vēsture ir diezgan saraustīta un par nepārtrauktību diemžēl runāt nevar. Ilgākais pārtraukums ir bijis vairāk nekā 40 gadu. Šovs bez pārrāvumiem notiek tikai pēdējos padsmit gadus, kopš tā ģenerālsponsors ir BMW grupa. Kur gan vēl, ja ne šeit, atrādīt jaunos Rolls-Royce un citas superdārgās mašīnas – tā tomēr ir pirktspējīgā publika pasaulē
Ne tikai autoelegances šovam, bet arī pašai ēkai bijusi raiba vēsture. Sākotnējā izskatā tā celta 16. gs. otrajā pusē un kalpojusi kā sieviešu klosteris. 18. gs. vidū te bijis jezuītu centrs garīgiem vingrinājumiem, bet 19. gs. sākumā tas nonācis Karolīnas Brunsvikas (karaļa Dzordža IV sievas) īpašumā, kura ēkai un dārzam piešķīrusi šābrīža izskatu un nosaukumu Nuova Vila D’Este ar atsauci uz slaveno Villa D’Este, kas atrodas Tivoli, netālu no Romas. Tāds nosaukums tā arī palicis līdz mūsdienām.
Ja šķiet, ka Eiropas aristokrātija ir mirusi, tad te ir tā ir vieta, kur var pārliecināties, ka tā nav taisnība.
No 19. gs. beigām ēkā iekārtota augstas klases viesnīca un tradicionāli tiek rīkoti dažādi prestiži pasākumi. Vienā no tādiem tika nošauts zīda magnāts Karlo Sači, to izdarīja viņa mīļākā Pia Bellentāni ar vīra ieroci. Kas tik sieviešu klosterim nav jāpiedzīvo.
Ar lielu patosa sajūtu krūtīs dodos iekšā teritorijā un pirmais, ko ieraugu, ir pāris konceptauto. Bez elegances konkursa mašīnām tiek izstādītas arī mūsdienās ražotas unikālas mašīnas, kā arī konceptmašīnas. Piemēram, tieši Villa D’Este 2017. gadā tika izstādīta pēc pasūtījuma veidotais Rolce-Royce Sweptail, kura cena sasniedz 11 miljonus eiro, tā esot otra dārgākā jaunizlaistā mašīna pasaulē, kas ir pārdota. Tikai 2019. gadā šo rekordu pārspēja Bugatti La Voiture Noire ar cenu – 16,7 miljoni eiro. Tāpat arī šajā autošovā tradicionāli prezentētas citas ļoti ekskluzīvas un īpašas mašīnas, piemēram, Aston Martin One 77.
Kompleksa teritorijā mašīnas ir sadalītas pa klasēm, kuras ir diezgan netipiskas. Citos autošovos tiek pieškirtas balvas par labāko restaurāciju, vislabāk saglabāto eksemplāru, par unikālāko atradumu un tamlīdzīgi. Villa D’Este mašīnas tiek dalītas nosacīti hronoloģiski un pēc mašīnu tipa, vienīgais ierobežojums – mašīnai ir jābūt ražotai periodā no 1920. līdz 1980. gadam, lai gan pat šis noteikums netiek strikti ievērots. Pēdējā šovā trīs auto bija vecāki par 1920. gadu, tāpat bija aicinātas formulas no 80. gadiem – Alfa Romeo 182 un McLaren MP4/2B. Var just, ka mašīnas iespēju robežās tiek piemeklētas atbilstoši ikgadējai tēmai, kas, piemēram, pagājušā šovā bija Hollywood on the lake.
Ejot dziļāk teritorijā, secinu, ka segums nav piemērots smalkām augstpapēžu kurpēm, lai gan, ja tev pieder mašīna pa pārdesmit miljoniem, laikam pēc vienas pastaigas vari izmest Labutēna kurpes bez sirdszpiņas pārmetumiem.
Tas ir viens no pasākuma unikalitātes faktoriem – senās aristokrātiskās tradīcijas, kas caurstrāvo gaisu.
Piemēram, vispāratzītais Pebble Beach show, kas katru gadu risinās ASV un pulcina izcilas mašīnas, tomēr jūtami iztiek bez vēsturiskā fona, kas piešķirtu šovam papildus vērtību. Ja šķiet, ka Eiropas aristokrātija ir mirusi, tad te ir tā ir vieta, kur var pārliecināties, ka tā nav taisnība. Cilvēki, kuriem nav šādas izcelsmes, jūtami izceļas, un nespēju vien beigt domāt, vai man sejā rakstīts un apģērbs liecina, ka esmu vienkārša latviešu meitene.
Katra mašīnu klase tiek identificēta ne tikai pēc nosacītas hronoloģijas un tipa, bet tai tiek piešķirts arī nosaukums, kas lieki teikt, ir labi pārdomāts un nav liekulīgs. When sex was safe and racing was dangerous veltīts 80. gadu sporta mašīnām un formulām. Izlasot nosaukumu vien, tirpiņas pārskrien pār muguru. B klases rallijs ar skatītāju pūļiem uz ceļa, 1000 ZS mašīnas ar sliktu vadāmību un adrenalīnu, kas kūp no katra.
Tik daudz labi ģērbtu vīriešu četrāpus nebija nācies novērot nekad. Šķiet, ka šīm mašīnām pat no dibena spīd saule. Ja ne spīd, tad vismaz labi atspīd hromētajās detaļās.
Tas bija tik nedroši, ka pēc neskaitāmiem nāves gadījumiem un četru gadu eksistences (1982–1986) rallijs tika aizliegts, tagad tas ir tikai vēstures un tālaika sabiedrības prāta stāvokļa liecība. Autosporta entuziasti to aizvien uzskata par zelta laikmetu rallijā, jo tajā bija kaut kas tik īsts un mežonīgs, kad iespējas skrēja pa priekšu noteikumiem un veselajam saprātam. Prātojot par šo tēmu, ieraugu Lancia Stratos Zero. Tai gan vizuāli un pēc tehniskajiem parametriem ir maz kas līdzīgs ar Lancia Stratos, kas tiek uzskatīta par vienu no B grupas rallija spēcīgākajām mašīnām un pēc izskata ir absolūti kosmiska. Var just ražotāju nodomu paņemt Lancia Stratos dvēseli un pārcelt to nākotnē.
Starp apmeklētājiem un dalībniekiem labi izceļas šova tiesneši, kas visu dienu kursē apkārt, novērtējot katru niansi. Tik daudz labi ģērbtu vīriešu četrāpus nebija nācies novērot nekad. Arī Rīgas Motormuzeja galvenais restaurācijas speciālists Gunārs Dortāns, pāris reižu sajūsmā iespiedzoties, metās paskatīties, kas mašīnai apakšā. Šķiet, ka šīm mašīnām pat no dibena spīd saule. Ja ne spīd, tad vismaz labi atspīd hromētajās detaļās.
Pasākums tiek dalīts divās dienās, abās ir iespēja apskatīt tās pašas mašīnas.
Lai tiktu Villa D’Este, ir jāmaksā 600 eiro no cilvēka, tikmēr, lai nākamajā dienā apskatītu tās pašas mašīnas netālu esošajā parkā Villa Erba, 200 eiro. Tomēr gribas uzstāt, ka 400 eiro šajā gadījumā ir laba investīcija, jo tā rada milzīgu atšķirību kopējā sajūtā.
Lai gan uz šādām mašīnām būtu bauda skatīties jebkuros apstākļos, tomēr iepriekšējās dienas absolūti dekadentā sajūta tiek aizslaucīta, ieejot Villa Erba teritorijā, kas ir stāvgrūdam pilna un dārgos vakardienas restorānus un bārus nomainījušas būdiņas, kur pārdot lētu vīnu un kruasānus.
Satiekam lielāko lietuviešu kolekcionāru Sauļu Karosu, kurš te piedalās ar 1937. gada Bentley 4 1/4 L. Skatoties uz viņu, nevaru saprast, kurš jūtas nervozāks – viņš, redzot cilvēku pūļus gāžamies savas 10 miljonus eiro vērtās mašīnas virzienā, vai es, iepriekšējā dienā ieraugot, ka mans bērns spēlējas ar akmeņiem mašīnu «starta zonā».
Bet atgriezīsimies dienu iepriekš bohēmiski dekadentajā brīdī. Pēc pusdienas laika, kad publika ir izdzērusi lielāko daļu no bāros esošajiem dārgajiem šampaniešiem, mašīnas, sākot no nosacīti visvecākas grupas, tiek iedarbinātas, sarindojoties minētajā «starta zonā». Viesu skatienu pavadītas, tās lēnā, cienīgā ripojienā dodas ārā no teritorijas. Katru mašīnu pavada divas modeles augstpapēžu kurpēs, bet aizmugurē seko vēl divi puiši baltos cimdos – pilnā gatavībā stumt auto. Lai cik vērtīgs, antīks ir un paliek antīks, var gadīties visādi. Un gadās arī.
Katru mašīnu pavada stāsts, par īpašniekiem, auto dzīves gaitu un to, kāpēc tas ir ievērības cienīgs. Ieraugot Packard Standard Eight, kuru, esmu pārliecināta, kā prototipu izmantoja Kruelas De Vilas mašīnai no 101 dalmācieša, es atkal pamanos pārcelties, šoreiz ne laikā, bet realitātē. Šķiet, ka esmu gatava dzīvot Disneja pasaulē.
When speed meets the style klasē paripo garām Ferrari 250 GTO. Pēc tam izrādās, ka pāris no ASV, kuram mašīna pieder, dzīvo mazā istabiņā virs mums Villa Erba parka teritorijā – mājā, ko īrējam no Lukīno Viskonti radinieces. Ferrari 250 GTO ir tipiska mašīna, ar ko šādā šovā var uzvarēt, bet pēc dažu domām tā pārvērtēta. Žilbinoša jau, protams, bez gala. Balvas tiek piešķirtas vairākās kategorijās, no kurām visvecākā ir Coppa d’Oro Villa d’Este jeb skatītāju balsojums. Šajā šovā skatītāju balvu ieguva 1968 Alfa-Romeo 33–2 Stradale Scaglione Coupé, tāpat šī mašīna ieguva arī otru nozīmīgo balvu, ko piešķir BMW grupas Itālijas atzars.
Jāatzīst, ka viens no sapņiem būtu piedalīties šajā elegances konkursā kā dalībniecei un ne tāpēc, lai radītu sev maldīgo ilūziju par piederību aristokrātijai. Tam būtu pievienotā vērtība, ja pasākumā varētu piedalīties auto, kas kādā veidā saistīts ar Latviju. Nav gan pārliecības, bet ja izdotos atrast kādu Russobalt C-24/40, tad varbūt šāda iespēja pastāvētu.
1912. gadā 2. Montekarlo rallijā ar Rīgā ražoto Russobalt C-24/40, kas aprīkots ar Rīgā ražotām Provodņik Kolumb markas riepām, startēja ekipāža no Pēterburgas – autosportists un žurnālists Andrejs Nagels un līdzbraucējs Vadims Mihailovs. Kopumā astoņās dienās nobraucot 3257 kilometrus, šī ekipāža no 88 bija starp tām 40, kas pievarēja braucienu. Tā rallijs norisinājās mīnus 20 grādos, sniega sega sasniedza 50 centimetrus, turklāt lielāka daļa mašīnu bija vai nu kabrioleti vai arī ļoti nosacītu jumtu, lielais atkritēju skaits nav nekas pārsteidzošs. Kā tajā jokā – kā agrāk ziemas laikā apsildīja kabrioletus? Nekā, cilvēki vienkārši bija izturīgāki.
Dalība ar šādu auto Concorso d’Eleganza Villa d’Este būtu nozīmīga vairākos līmeņos. Gan Latvijai, gan pašiem – lai pastāvīgi atgādinātu, ka ir cilvēki, kas visos laikos darījuši lietas, kuras lielākā daļa uzskatījusi par pilnīgi ārprātīgām, un lai mēs nebaidītos tādas darīt arī mūsdienās. Un, lai mums, neraugoties ne uz ko, gribētos turēties pie savas mežonīgās dabas. Tātad – ja kādam mājās garāžā ir lieks Russobalt C-24/40, dodiet ziņu.
