Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Pārsvarā pret visiem procesiem, kuru rezultātā no ķermeņa tiek izdalīts kāds aromāts, izturamies piesardzīgi vai – vēl biežāk – ar nepatiku. Taču ar svīšanu tas tā nav bijis vienmēr. Laikā, kad ķermeņa apmazgāšanas iespējas nebija tik plašas un cilvēki dzīvoja tuvāk dabai, sasvīdis cilvēks varēja tikt uzskatīts pat par īpaši čaklu un strādīgu.
Situācija sāka mainīties apgaismības laikmetā – racionālā prāta ziedu laikā, kad viss, kas saistīts ar ķermenisko, tika uzskatīts par neracionālu, neuzticamu, līdz ar to apspiežamu.
Arī mūsdienās ķermeņa smarža tiek uzskatīta par ļoti diskrētu tēmu, un pastāv priekšstats, ka fizisko ķermeni vajag apslēpt tā dabiskajā izpausmē – ir jāmazgājas katru dienu, lai ķermeni uzturētu tīru un kulturālu. Nedaudz pielaidīgāk izturamies pret saviem tuviniekiem, radiniekiem, slimiem cilvēkiem vai tādiem, kam objektīvu iemeslu dēļ konkrētajā brīdī ir ierobežotas iespējas rūpēties par savu higiēnu. Tāpat esam tolerantāki pret tiem, no kuriem iegūstam kādu ekonomisku vai saimniecisku labumu – pret cilvēkiem, kas mums sniedz kādu pakalpojumu, bez kura mūsu dzīve būtu apgrūtināta, piemēram, pret santehniķiem, celtniekiem, kurjeriem.
Taču sasvīdis ķermenis noteikti var būt par pamatu arī cilvēka izslēgšanai no grupas.»
