Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Dīvainā kārtā šoreiz braucienam uz veikalu mašīnā salecam neticamā kombinācijā. Es, jo tas ir mans auto un mana iepirkšanās diena. Draudzene Eva, jo arī viņai vajagot labu gaļu. Cepšot mazās kotletītes. Mans vecākais bērns. Meita pusaudze, kura mani par īpaši vērā ņemamu šobrīd neuzskata, bet tas neliedz no manis pieņemt kabatas naudu. Kuru viņa plāno notērēt kaut kam stilīgam Humanā. Un meitas draudzene Luīze, kura arī gribot kaut ko ziemai.
Es piekrauju bagāžnieku ar iztikas minimumu. Evai viens maiss. Luīze veiksmīgi atradusi kolosāli skaistu kažociņu. Manējā – divas jaciņas. Laižam mājās, aizvedot vispirms Luīzi. Jo laiks atkal draņķīgs, no debesīm nāk ķēpa.
– Eu, pagriez skaļāk, – meita nokomandē.
Dziedam visas līdzi. Kaut kā baigi priecīgi ap sirdi. Līdz krustojumā pie sarkanā kāds sit pa Evas logu.
Ziniet, simpātisks vīrietis. Uzvalkā. Bet tik skaļi jau nu mēs arī nedziedam…
– Es atvainojos. Jums riepa baigi mīksta, – viņš saka caur puspavērto logu, jo tūlīt jau mainīsies gaisma luksoforā. Un viņš ir no blakus auto.
Bāc! Zaļais. Jābrauc. Bet kā?
– Kura riepa? Es neko nejūtu, – kļūstu viegli histēriska.
– Anna, tu nepsiho! – Eva, lai arī gados jaunāka par mani, izrādās visprātīgākā.
– Palaid vaļā stūri, nu, uz kuru pusi to auto rauj?
– Uz tavu..
– Aha, tātad manā pusē. Tu tagad lēnām ripini, Anna.
– Es jau tā, Eva, skaties, uz trīsdesmit.
– Davai nomet uz divdesmit. Un, kad vari, apstājies!
– Eva! Es nejēdzu mainīt riepu!
– Mēs neko nemainīsim! Mums jāsaprot, kura. Un jāuzpumpē.
– Kur?
– Benzīntankā.
– Tu esi to darījusi? – ieplešu acis.
– Anna! Bet, protams. Man nesen bija mīksta riepa. Iebraucu. Uzpumpēju. Tiku līdz saviem laukiem. Nu, kas mums te pie lielā krustojuma? Re, davai, ripini iekšā!
Luīzi izlaižam bez starpgadījumiem. Taču tas stulbais benzīntanks izrādās bez gaisa!
Divas reizes apriņķojam, meklējot gaisa pumpi. Nav!
– Tā var būt? – niknojos.
– Jā, es šito arī biju dzirdējusi. Braucam uz nākamo.
– Bet kur mums nākamais?
– Tur. Pie Māras dīķa.
No aizmugures meita sāk dziedāt: «Virši! Turpini darīt!» Pavisam ne Busuļa balsī.
– Anna, bet tu lēnāk! – Eva brīdina. – Esmu dzirdējusi, ka riepa var uzsprāgt.
Viss. Tagad gan es apraudos.
– Anna? Tu jocīga? Nu izbeidz! Tu tak dzirdēji… Man arī tikko bija mīkstais. Juris konkrēti pateica – iepumpē gaisu, tiksi līdz mājām, tad skatīsimies.
– Ja? Un cik tad jāpumpē?
– Divi, komats, divi!
– Divi, komats, divi kas?
– Oj, to gan es nezinu! Nu Anna, mēs tiksim galā.
Ieslēdzu avareikas. Šitā vilkties… kauns vienkārši.
– Man jāpiebrauc ar to riepu pie pumpja?
– Nē, taču! Tas izvelkas! – Eva tiešām visu zina. – Skaties, tagad skrūvējam šito vaļā. Ventili. Un te liekam virsū to gaisu.
– Un kas man jādara?
– Tā… tu ej skaties un dari, ko tas aparāts liek.
Tikmēr meita, protams, filmē!
– Ārprāts, Anna, tev tur cik vispār maz bija palicis… Labi, ka iebraucām. Tu taču visu riteni sačakarētu. – Eva kā profesionāle man diktē, kas jādara. – Nu, laid. Cik ir? Tā vēl. Nu? Vēl…
Ģimenes čatiņā ienāk video. Kā mēs te ņemamies ap auto. Ar parakstu Mammai mīkstais.
Vīrs zvana pēc sekundes:
– Anna? Jums viss labi? Tiec līdz mājām, apskatīšos.
– Eva! Tu esi mana glābēja!
– Nepaliec jocīga! Tagad lēnām. Līdz tavai mājai aizbraucam, es aiziešu.
– Nu nē. Savu glābēju es aizvedīšu, tagad viss labi!
Kad ierodas vīrs, tieku pie rezerves riteņa. Vēlāk izrādās, ka tā nemaz nebija nagla. Bet pats ventilis, citējot vīru, izskatās čakarēts.
Nu, tehniski tagad es zinu vairāk. Bet praktiski stāsts laikam ir par to, ka bez kārtīgām draudzenēm mēs esam kā riepas… bez gaisa.
