Cik liela būs Valtera Krauzes pensija? Pavisam negaidītas humorista atzīšanās

– Tev bijuši jau vairāki autorvakari. Kāda ir cilvēku reakcija?

Laba. Tā iedrošina. Bijušas jau trīs izrādes, un ar katru kļūst arvien labāk. Arī man pašam. Pēc dabas esmu kūtrs un kautrīgs, lai arī cik dīvaini tas nešķistu. Ja producents Jānis Kļaviņš pirms diviem mēnešiem man nebūtu teicis – pietiek sēdēt mājās, braucam kaut ko darām, pats uz kaut ko tādu neatspertos.

– Cilvēki smejas par taviem stāstiem?

Ja viņi nesmietos, es jau pēc pirmās reizes pateiktu – paldies, ar to mēs arī beidzam. Mans uzdevums, protams, nav tāds, lai cilvēki tur krampjos raustās. Bet lai vismaz pasmaida.

20 gadu televīzijā dažādos raidījumos esmu koķetējis par politiku, ap politiķiem, irgojies par dažādām lietām, kas notiek mūsu valstī. Tad šo stundu es stāstu par savu pieredzi, par sevi – savu jaunību, bērnību, nenormālajiem draugiem un ienākšanu televīzijā.

– Ar kādu dzērienu tu salīdzinātu latviešu humora izjūtu?

Ar kefīru. Tas ir dzēriens, kā krievi saka, na ļubiteļa. Cilvēki nereti uzskata, ka latviešiem ir smagnēja humora izjūta. Manuprāt, mums ar to ir vislabākajā kārtībā. Ir cita lieta. Latviešu dramaturģijā un literatūrā saimnieki nekad nav komiski tēli. Tie vienmēr ir plenči, neglītas vecmeitas, Ābrams, Joske, Zāra, kaimiņu dīkdieņi un ciema lielākie dzērāji.

Saimnieki vienmēr ir PILNĪGI normāli. Un tas nedaudz apbēdina. To var attiecināt arī uz šodienu. Krievi un amerikāņi no sirds par sevi spēj pasmieties, taču latviešiem tomēr patīk – mēs esam baigi foršie, bet tie divi, kas nav klāt, tie gan tādi drusku dīvaini.

– Ilgus gadus cēlies sešos no rīta, lai paspētu uz rīta ēteru radio. Cikos celies tagad?

Kā kuru rītu. Pirms pusotra gada sāku dzīvot Siguldā, un te man ļoti patīk celties tā ap septiņiem.

– Tev jau tie gadi, kad celies bez modinātāja, ar vistām?
Jā, tie gadi ir klāt.

– Pie kādas mūzikas tu veic rīta vingrošanu?

Rītos eju pa pagalmu un savācu suņu klučus, tā arī ir mana rīta vingrošana. Bet vispār mājās man pārsvarā ir klusums.

– Tu gribētu būt kā tavs pusbrālis Arnis Krauze un lasīt ziņas?

TV raidījumos, ko esmu vadījis, man ir bijusi lielāka vai mazāka iespēja improvizēt. Ziņās tomēr esi pakārtots tam, kā pats vai redaktors šo ziņu ir sakoriģējis, turklāt tā ir jāpasniedz pietiekami nopietni un bez emocijām. Tas nav viegli.

– Kuru apģērba gabalu tev visgrūtāk nopirkt?

(Smejas.) Daudzus. Man vispār ir tā, ka svars gada laikā staigā pa kādiem 7 kilogramiem. Reizēm man patīk aizdoties uz ārzemēm, kur ir baigi forši – staigājot pa veikalu, neviens nečolē, ko tu ņem, ar ko ej kabīnē.

– Kā tev šķiet – vai Dievam ir humora izjūta?

Viennozīmīgi. Ja nebūtu, mēs dzīvotu melnbaltā pasaulē.

– Ar ko rudens apglezno Latviju?

Manuprāt, mums paveicies, ka Latvijā varam pieredzēt visus četrus gadalaikus, ir, ar ko salīdzināt. Man vislabāk patīk vasara un ziema, tāpēc ceru, ka šogad rudens aizgleznosies līdz kārtīgai ziemai ar salu un sniega čirkstoņu zem kājām.

– Vai proti uztaisīt Zīļuku?

Jā! Vai dieniņ, kādus tik mēs skolā kastaņu, zīļu un kartupeļu ķēmus netaisījām. Es nesaku, ka mans Zīļuks būtu kā Margaritai Stārastei, bet, ja tā sasprindzinātu fantāziju, kaut kādu radinieku tur varētu saskatīt no ne īpaši veiksmīgas vides.

– Ar Baibu Sipenieci-Gavari esat bijuši vedēji ne vienās vien kāzās. Ko jūs darāt brīžos, kad vedējiem sauc RŪGTS?

Mēs jau vairāk esam tādi kāzu vadītāji, bet, ja mums uzkliegtu – rūgts!, to arī darītu. Ja vajag, tad vajag. Galu galā mēs ar Baibu esam simts gadus pazīstami, kopā mācījāmies vienā kursā.

– Kādu pasākumu tu vēl nekad neesi vadījis?

Svingeru ballīti. Varbūt pat gribētu.

– Bēres?

Esmu vadījis. Diezgan reāli skatos uz to, ka tā varētu kļūt par manu nodarbi. Līdz cik gadiem tad es tās kāzas vadīšu?

Tas gan uzreiz nenozīmē – ja Krauze vada bēres, tad visiem ir jāsmejas. Bet raudināt gan nevienu vairs nevajag.

Un nav jārunā dzejoļi, kas ir paņemti no mums visiem zināmām dziesmām. Es pats esmu savus abus īstos vecākus aizvadījis tai saulē, un zinu, ka tad, kad atnāk pārējie radi un pārējie bērinieki, tā ģimene jau visu ir izraudājusi, zināmā mērā jau samierinājusies un, ja vēl tajā pēdējā mirklī nāk vēl viens un sāk stāstīt, kā nu tagad viss dzīvē mainīsies – ej taču tu bekot!

– Vai jūti dārga šņabja atšķirību no lēta?

Ar mēles galu noteikti ne. Man bijusi dažāda pieredze. Galva no rītiem ir sāpējusi gan no dārgā, gan lētā.

– Jau esi aprēķinājis, cik liela būs tava pensija?

Esmu par to domājis ar tādu slapju pieri un ne tikai. Nekas spīdošs jau tur nebūs, ja vispār būs. Un tieši tāpēc šobrīd ne uz visiem darbiem uzšķaudu.

– Kāpēc miruša cilvēka pensijas uzkrājums paliek valstij, bet kredīts – radiniekiem?

Kāpēc aplis ir apaļš, un kvadrāts ir kvadrāts? Tas ir tieši tas pats jautājums.

– Vai caur ausīm ar koronavīrusu var inficēties?

Tas tev jāprasa Dumpja kungam. Tad, kad tas viss sākās, ko tik es neskatījos visās iespējamās vietās un kādas tik sazvērestības teorijas nebiju saklausījies. Šobrīd esmu bišķi nomierinājies. To visu uztveru bez traģisma, bet ar atbildību.

– Kādu masku lietoji pandēmijas laikā?

Oi, man mašīnā stāv vairākas. Pirmā bija nenormāli dārga – to par padsmit eiro pirku aptiekā. Izmantoju arī vienreizējās.

– Elita Patmalniece tev pašas šūto masku neuzdāvināja, ar kuru uzpucēties iziešanai?

Es jau pats drusciņ ķēmā dzīvoju, kāpēc man vēl kaut kādi ķēmi jāliek uz deguna?

– Sievietes TV šovu vadītājas dēvē par TV dīvām. Kā dēvē vīriešus?

Dīvaiņi tēvaiņi. Šodien jau jebkurš, kurš televīzijā uztaisījis pukšķi, sevi uzskata par TV dīvu.

– Kāda būtu pasaule bez selfijiem?

Neesmu atrodams nevienā no sociālajiem tīkliem. Neuzskatu to par trūkumu. Jā, mani daudzi mēģinājuši pārliecināt – ja es tur būtu, uz maniem pasākumiem pirktu vairāk biļešu. Bet es ļoti labi dzīvoju arī bez tā.

Esmu ļoti priecīgs, ka manā jaunībā nebija trīs lietas: sociālie tīkli – visur būtu iepukņītas kaut kādas pilnīgas muļķības, ātrie kredīti – es nezinu, kur mēs tagad visi būtu, – un ka tajos laikos nebija tik daudz piedāvājumu apreibināties.

– Tu pats sevi nebildē?

Pasarg, Dievs! Es nebildēju to, ko ēdu un kur tas viss pēc tam palika.

– Ko darīt, ja gribēji meitenei noslaucīt asaras, bet nejauši noslaucīji uzacis?

Mūsu laikos svešām meitenēm labāk neko neslaucīt. To var uzskatīt par #metoo – uzbāšanos.

– Tevi nav mēģinājuši ievilināt politikā?

Ir, protams. Gan Saeimā, gan pašvaldībā. Esmu atteicies. Jo, pirmkārt, man nav juridisku un ekonomisku zināšanu, man nav pat uzņēmuma. Otra lieta – esmu pārlieku emocionāls. Droši vien jau vēlēšanu naktī es būtu ar visiem salecies un izstājies no partijas.

– Kādā mīļvārdiņā tu sauc savu automašīnu?

Nekādā. Kas vēl nebūs?! Man ir Opel Mokka – tas izsaka visu. Moka vispār bija pirmais dzēriens, kuru es agrīnā jaunībā paprovēju.

– Kādu karnevāla tērpu tev vecāki vilka uz Jaungada pasākumiem bērnudārzā?

Es negāju bērnudārzā, jo šausmīgi esot kliedzis un ārdījies. Bijis bail, ka man sāksies krampji un epilepsija. Skolas laikā gan mani tērpa maskās. Parasti biju kaut kas no pūļa – egles, dzīvnieki, čiekuri un piepes.

Kādā 7. klasē, kad pats sāku iet teātra pulciņā, tad man sāka iedalīt nopietnākas lomas, bet līdz tam klases audzinātājas lomas uzvedumos iedalīja pēc atzīmēm. Kraukšķītis vienmēr bija teicamnieks Zeltiņš, man nebija nekādu variantu.

Es labākajā gadījumā biju ceptuves spainis.

– Tev ir pašam savs tautastērps. Kā tu pasargā to no kodēm?

Nav tā, ka tas novietots kaut kādā pagrīdes laboratorijā, kur tiek uzturēta nepieciešamā temperatūra un tautastērps tiek nemitīgi vēdināts. Nē, tas glabājas manā skapī polietilēna maisā. Pagaidām viss ir kārtībā.

– Cik reižu esi tajā uzcirties?

Ļoti to taupu, jo tā ir draugu dāvana 45. jubilejā. Man ir Krustpils garie svārki. Šur tur esmu to uzvilcis, arī beidzamo Dziesmusvētku noslēguma koncertā biju tautastērpā. Savukārt zābakus man uzdāvināja vetārsts Andris Zālītis, liels paldies viņam par to.

– Cik reižu esi mēģinājis atmest smēķēšanu?

Šausmīgi daudz – kādus 30 gadus. Nesanāk. Bet kaut kādu prieciņu dzīvē taču vajag atstāt.

– Kāds būs tavs rīcības plāns, kad pamanīsi, ka tev sāk atkāpties mati?

Atkāpsies, atkāpsies, ko darīt. Galvenais neaiziet ķēmiņā un nesākt pārķemmēt matus no vienas puses uz otru.

– Kad beidzamo reizi esi piedalījies kartupeļu talkā?

Pagājušajā gadā. Talkas vispār ir kolosāls iemesls satikties ar draugiem, nevis lai vienkārši sēdētu un pīpētu, bet pavadītu kopā laiku ar jēgu – lapas sagrābt, šķūnīti nokrāsot. Tas ir tā baigi forši.

– Cik litru satur frāze: «Nu, ko – pa vienam aliņam un mājās?»

Reaģējot uz šāda tipa frāzēm, esmu devies piektdienas vakarā ar mašīnu uz pasēdēšanu. Mašīnu pēc tam esmu savācis pirmdienas pēcpusdienā.

– Ja tev vajadzētu pieņemt skatuves vārdu, kāds tas būtu?

Barons.

– Ja čūska uzvilks zeķi, viņa būs uzvilkusi zeķi vai bikses?

Čūska vai čūskis? Viss no tā atkarīgs. Tāds normāls čūskis zeķi nemaz nevilks.

– Ja kristāla bumba varētu pastāstīt tavu nākotni, ko tu vēlētos uzzināt?

Ne-in-te-re-sē! Neskartos tai nemaz klāt, atdotu kādam citam. Uzskatu, ka ir lietas, kuras nav jāaiztiek.

– Tev ir sunītis Bella.

Nu jau man ir divi sunīši. Bellu es paņēmu patversmē, bet pirms kāda mēneša, kad atbraucu mājās no kāda pasākuma, mani pagalmā sagaidīja melns suņu puika. Pieklīdis no kaut kurienes.

Man šķiet, ka viņš ir daudz cietis, jo ir ļoti bailīgs. Taču viņš ar Bellu ļoti labi satiek, viņi pat guļ kopā.

Sākumā centos atrast suņuka saimniekus – Siguldā biju izlīmējis afišas ar visām bildēm, draugi ielika ziņu Facebook, bet neviens neatsaucās. Bet tajā sludinājumā tā viltīgi biju uzrakstījis – ja neviens neatradīsies, esmu ar mieru paturēt. Tā nu esmu kļuvis par divu suņu saimnieku.

– Kā viņu nosauci?

Melnais. Kristīne Zadovska gan ieteica viņu saukt par Balzamiņu.

– Kāds tavā ģimenē ir iecienītākais stāsts par tevi, kuru visiem stāsta un kurš tev ir jau piegriezies?

Par to, kā tēvs mani kādā 3. klasē kārtīgi par meliem notesa, par to es viņam saku lielu paldies, vajadzēja vēl. Jo biju paņēmis un notriecis visas fonda naudas un kādas trīs dienas nebiju skolā. Tad nu tēvs pēc tam man kārtīgi sadeva ar sauso ziedu kompozīciju – ar smilgām nodauzīja. Bet kas gan tā par sišanu – tas vairāk bija kā žests, lai parādītu, ka es vēl neesmu galvenais mājās.

– Tagad daudzi audzē bārdas un ūsas. Tev šāda sejas rota kādreiz ir bijusi?

Man tā šķidri aug, nesmuki izskatās. Izskatos kā Ēriks Kleptons pēc triju nedēļu ilgām brīvdienām.

– Ko dara alpīnisti, kad viņiem beidzas tualetes papīrs?

Nu, ko, ko – štukotu, ko tālāk? Es jau nezinu, kurā vietā viņi atrodas, karājas striķos vai ir uz kādas smailes. Paņemtu droši vien no ērgļa ligzdas vienu smilgu.

– Ja es kā tāda guļošā princese tikko būtu pamodusies, kā tu man paskaidrotu, kas tu tāds esi?

Es mēģinātu noskaidrot, kas tu tāda esi, vai ir jēga vispār ar tevi tālāk krāmēties.