Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Ilūzijas par naudu, kas nodrošina laimi
Cilvēki ļoti bieži sūdzas par to, ka nauda nav atnesusi gaidīto laimi. Jaunībā, iegādājoties visu, par ko esam sapņojuši, gūstam gandarījumu. Jo tā mēs pabarojam savu bērnības ilūziju – būšu liels, tad man būs nauda un es sev pirkšu visu, ko gribas: mašīnas, mājas, sporta aprīkojumu un tā joprojām. Kad bērnības sapņi piepildīti, parādās jautājums – ko tālāk?
Ja cilvēks nonāk situācijā, kad naudas ir daudz, bet laimes nav, tas tikai nozīmē, ka beidzies sapņu posms. Cilvēki gan mēģina turpināt sapņu tēmu, iekrītot uz vēl jaunākām mašīnām, vēl lielākām mājām, vēl ātrākām laivām, vēl eksotiskākiem ceļojumiem. Bet, ja sasaista laimes izjūtu tikai ar naudu un lietām, tad šajā aplī var malties bezgalīgi. Sapņiem vispār ir viena bīstamība – tie ir skaisti tikmēr, kamēr tos nepiepilda.
Un vēl. Cilvēkiem vieglāk meklēt laimi ārējos atribūtos, nevis sevī pašā.
Ja nenotiek apstāšanās, sev pajautājot, kas ir tas, kas mani pa īstam dara laimīgu, ir liela iespējamība kļūt aizvien īgnākam par to, ka nauda nesagādā prieku.
Bet, domājot par to, cik daudz naudas ir pietiekami, atslēgas vārds ir samērība. Būtu labi, ja mēs saprastu, kāds ir nepieciešamais naudas daudzums, kas apmierina mūsu vajadzības. Pat tad, ja cilvēks pieradis dzīvot grezni, vienmēr ir kāds skaitlis, ar kuru pietiek. Pārējais jeb pāri paliekošais naudas daudzums ir tas, kas var padarīt dzīvi patīkamāku, bet nav tik ļoti nepieciešams. Un varbūt no tā ir vērts atteikties.
Daudzi turīgi cilvēki, izgājuši vairākus naudas pelnīšanas apļus un neguvuši gandarījumu, mēdz meklēt citus naudas pielietojumus. Viņi sāk celt koncertzāles, glābt vaļus un tamlīdzīgi. Filantropija? Ja viņi dod tāpēc, ka grib dot, un dalās tāpēc, ka grib dalīties, nevis tādēļ, lai par viņiem rakstītu presē un tādā veidā kļūtu slaveni, tad jā. Bet, ja, kaut ko dodot, vēlas kādu labumu sev pretī, piemēram, celtnē iegravētu plāksnīti ar savu vārdu un uzvārdu, tad tā jau ir indulgences pirkšana.
Īstu filantropu vārds parasti nekur neparādās. Visbiežāk pie vēlmes dot un dalīties cilvēki nonāk tad, kad secina, ka viņiem visa kā ir gana un daudz lielāku prieku sagādā palīdzēt citiem, nevis turpināt pirkt aizvien jaunas un nevajadzīgas lietas. Un šāda naudas došana, neko neprasot pretī, sniedz ļoti lielu gandarījumu. Tieši filantropi visbiežāk izvēlas ļoti vienkāršu dzīvesveidu, jo viņiem svarīgāk par mantas audzēšanu kļūst sirdsgudrības vairošana.
Nauda nav labu attiecību garants
Nauda vien vēl negarantē ne labas attiecības, ne mīlestību. Un tā ir viena no fantāzijām – ja mums būs daudz naudas, tad mūsu kopdzīvē vispār nebūs strīdu un neapmierinātības. Jājautā, ko sliktu nauda var nodarīt attiecībām? Un te ir viena nianse. Maka turētājā nereti parādās visvarenības sajūta. Apzinoties, ka, dodot naudu, var regulēt ļoti daudzus procesus, savā ziņā var aizbraukt jumts, jo šādi var manipulēt ar bērniem, vecākiem, sievu.
Naudas pavēlnieks, kas visus pieradinājis pie naudas, reizēm pats īsti nezina, ko iesākt ar visiem no sevis atkarīgajiem cilvēkiem. Naudas atkarība var radīt emocionālo atkarību, un tā nekādi neveicina veselīgas savstarpējās attiecības. Manipulēšanas dēļ ļoti ātri var sabojāt attiecības – «šodien mums bija labs sekss un tu uztaisīji labas vakariņas, tāpēc es tev kontā ieskaitīšu naudu; bet šodien gan tu slikti uzvedies, tāpēc es tev neko nedošu».
Diemžēl bīstamība ir, ka arī sieviete upura pozīcijā var kļūt par uzbrucēju un pazemot vīrieti.
Viņa, piemēram, var manipulēt ar klusēšanu, atsaldētības izjūtas radīšanu ģimenē un bērnu noskaņošanu pret tēvu. Var gadīties, ka vīrieši, kuri apzinās, ka viņu rokās ir varas sviras, mēdz būt rupji, valdonīgi un pat despotiski. Lielas naudas daudzums var dot apziņu, ka esi nenormāli kruts, ka vairs nav nekādas vajadzības censties būt labākam, lai kaut ko sasniegtu, jo visi jau tāpat klanās tavā priekšā. Var atļauties nepiedomāt pie tā, kā uzvedies, var pateikt kaut ko riebīgu, var atļauties kavēt, var uzvesties nievājoši pret sievietēm, var atļauties būt paviršs attiecībās.
Jo ko tu padarīsi tādam, kuram ir nauda un vara? Vīriešus, kuriem pats svarīgākais ir reducēt savu enerģiju uz mērķi, tajā skaitā labklājības sasniegšanu, pārāk neinteresē sīkumi, un viņi arī nav pārāk empātiski. Daudziem ir azarts nopelnīt vēl vairāk – īpaši, ja sanāk un izdodas. Protams, nav tāda viena turīga vīrieša portreta. Jo ir pietiekoši daudzi, kuriem izdodas sabalansēt gan naudas pelnīšanu, gan attiecības ģimenē. Tomēr, ja parādās kādas pazīmes, ka naudas ietekmē sāk bojāties raksturs, varbūt vērts aizdomāties dziļāk, kas ar cilvēku notiek.
Vai negatīvās iezīmes var nākt uz āru, pieaugot naudas daudzumam? Esošās rakstura iezīmes jau paliek, bet var gadīties, ka ar gadiem kādas tomēr sāk dominēt un paspilgtinās. Reiz televīzijas raidījumā Atslēgas tika runāts par Rundāles pili. Un interesanti, ka savulaik pils rozes ar lāpstām nodauzīja nevis krievi, bet latviešu zemnieki, kuriem tika iedota vara. Ja cilvēkiem bez iekšējās inteliģences iedod gan naudu, gan varu, viņi var kļūt nevadāmi.
Bagātiem tā pieklājas
Nav noslēpums, ka daļa cilvēku, kas ātri tikuši pie ievērojamas naudas, grib iekļauties jaunbagātnieku klanā ar visām no tā izrietošām uzvedības normām. Uzlecošas zvaigznes sportā pat vaļsirdīgi atzinušās, ka krāpj savas otrās puses tāpēc, ka bagātiem tā pieklājas. Nereti jaunizceptie bagātnieki izvēlas standarta meitenes, kādas tobrīd ir modē, prestižus un stilīgus kūrortus, uz kuriem brauc viņu slāņa cilvēki vai arī noteiktu marku mašīnas, ar kurām pārvietojas viņiem līdzīgie.
Un viņi nemokās ar pašpārmetumiem par to, ka viņi kaut kā ne tā dzīvo, neliekuļo un savā vienkāršībā bieži vien ir patiesi, drīzāk pārējos uzskata par neveiksminiekiem, jo, «kur tad jūs ar to savu morāli esat tikuši?!».
Viņi grib iemācīties labu uzvedību, bet parasti empātijas trūkuma dēļ nespēj iegūt sirdsgudrību. Ļoti iespējams, ka tad, kad būs mitējies pirkšanas drudzis, viņi sešas reizes precējušies un šķīrušies, bet gaidīto laimi joprojām nebūs guvuši, aizdomāsies par to, kāpēc iekšpusē tas milzīgais tukšums. Bet palīdzēt šiem cilvēkiem var tikai tad, ja viņi paši atzīst savas problēmas, ar kurām netiek galā.
Bauda jāgūst no dzīves
Finansists Roberts Idelsons reiz teicis – «svarīgāka par naudu ir spēja gūt baudu no dzīves». Un tā bieži vien ir liela problēma ne tikai turīgajiem, bet arī visiem pārējiem. Jo, lai sajustu baudu, ir jāattīsta jūtība, uzmanība pret sevi. Bauda ir fiziska sajūta, kad ķermeniskas reakcijas savienojas ar emocijām. Ir jāiedziļinās tajā, kā es jūtos, kas man pa īstam sagādā prieku, kuros brīžos man no sajūsmas pārskrien skudriņas pār muguru? Un šādai pašrefleksijai ļoti bieži neatliek laika, jo ir taču jāstrādā un jāpelna. Bet, lai attīstītu jutīguma orgānus, ir drusku jāpalēnina dzīve, un to var atļauties retais.
Taču nav arī tik maz to cilvēku, kuri krasi maina savas dzīves karjeras augstākajā punktā.
Tāpēc, ka slava, vara, nauda viņiem vairs nesagādā gandarījumu, bet nes līdzi tikai milzīgu nogurumu. Pirmajā mirklī viņi pat jūtas laimīgi, jo ir atbrīvojušies kaut vai no mokošā pienākuma pārvaldīt un uzturēt savus īpašumus, tuviniekus un draugu pulku. Šiem cilvēkiem pat var nebūt plāna turpmākajam, un viņi var izjust gan bailes, gan šaubas par to, kas notiks, ja dzīves līmenis kļūs ne tikai drusku, bet krietni vien zemāks. Kāds pēc pārdomu brīžiem atgriežas pie ierastā dzīvesveida, bet, kāds, iespējams, izvēlas pavisam ko citu. Un, lai saprastu, kas ir tas, ko cilvēks pa īstam vēlas, ir jānonāk drusku tuvāk savai būtībai. Parasti tas notiek tad, kad iestājies personības briedums.
Cilvēks ir apskatījis pasauli, daudz ko pieredzējis, sapratis, ka laime nav tikai naudā, bērni izauguši un arī vilšanās viņos pārgājusi. Viņi ir atlaiduši to, kas bijusi pārāk liela nasta un atgriežas pie kaut kādiem saviem pirmsākumiem. Bet to ne vienmēr var izdarīt, pirms tam neizmēģinot visu iespējamo un nepabarojot savu ego – man izdodas, man sanāk, es esmu foršs. Jo, nenonākot savu vēlmju epicentrā, cilvēkam vienmēr šķitīs, ka laime noteikti būs citur.
