Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Izlauzties brīvībā liek rutīna un piedzīvojuma alkas. Kad redzi – gads no gada atšķiras tikai ar to, ka tu darbā uztaisi jaunu folderi, taču tajā iekšā būs viss tas pats, sāc aizdomāties. Man vajadzēja sešus gadus, līdz nobrieda tāda enerģija kā Queen dziesmā I want to break free. Tas precīzi apzīmēja, kā tobrīd jutos. Mani arī no alpīnisma laikiem uzrunāja piedzīvojumi, gribēju tos paildzināt. Kāpēc tikai divu nedēļu atvaļinājums? Gribu līdz bezgalībai! Gribu visu dzīvi dzīvot piedzīvojumā!
Protams, bija šaubas, iekšējās diskusijas – no kā dzīvosi? Bet tad saproti savas prioritātes – nevari savu visvērtīgāko resursu tā vienkārši iztērēt! Un laiks ir visvērtīgākais.
Okeānā vienatnē var saglabāt veselo saprātu. Joprojām esmu pie pilna prāta. Katrs piedzīvojums norūda, iedod prāta skaidrību – kāpēc tu to dari? Ja pēc savas brīvas izvēles, tad neeksistē tāds fails – sajukt prātā. Es pat nevaru kaut ko tādu uzinstalēt savā sistēmā! Piemēram, ja izlecu no laivas, lai no tās notīrītu saaugušos gliemjus, tad pēc četrdesmit minūtēm man ir jātiek atpakaļ laivā.
Citi lasa
Esmu riktīgi noguris, cīnos ar viļņiem, bet tur nav variantu, ka es neielīdīšu atpakaļ! Nav! Man ir jātiek laivā. Tad mēģini – nevari, atšļūc atpakaļ ūdenī, un tad tāds fokuss ieslēdzas: vecīt, tu tūlīt pat iekāpsi laivā! Jā, ok, tūlīt. Otrkārt, man bija arī praktiski risinājumi – es daudz klausījos audiogrāmatas, kas deva manām smadzenēm barību. Divus gadus ceļojot, noklausījos 150 grāmatas.
Nav viena Kārļa. Kārlim ir vairākas versijas. Man ir vieglāk būt ar sevi dabā, tāpēc, kad atgriežos no ceļojumiem, pārejas posms ir grūts. Pilsētā nav viegli, tur esmu pilnīgi cits cilvēks, kas darbojas citā režīmā. Izvēlos gulēt iekštelpās, gulēt gultā, ja varu atļauties – negatavoju sev ēdienu. Ir divi Kārļi – pilsētas un dabas. Patiesībā pat vēl vairāk Kārļu, bet šie divi ir ļoti spilgti. Viens ir ekspedīcijas režīmā, pilnīgā fokusā uz darāmo, un tad ir pilsētas versija, kurā man ir problēmas ar pašdisciplīnu, laika plānošanu, fokusa noturēšanu. Tad liekas – kā tā var būt, ka tu esi tas pats cilvēks, kas var dienām, nedēļām, mēnešiem airēt viena mērķa virzienā?
Gribasspēks patiesībā nestrādā. Es nepaļāvos uz gribasspēku, bet izveidoju ap sevi vidi, kas man palīdz īstenot mērķi. Bendžamina Hārdija grāmata tā arī saucas – Willpower doesn’t work! Paļauties uz gribasspēku ir riskanti. Iespējams, ir tādi džedaji, kam tas strādā, bet mērķi vieglāk īstenot, ja apkārtējie apstākļi palīdzēs.
Piemēram, ja tu nevari kontrolēt savus ēšanas paradumus, tad nopērc amazonē timelock, kas vienkārši aizslēdz ledusskapi – tu nekam netiec klāt.
Un viss – apstākļi ir radīti! Vajag praktiskus risinājumus. Man tā ir būšana dabā, kur es esmu daudz labāks cilvēks. Piedzīvojumi man palīdz izvilkt gaismā manis labāko versiju.
Pasaule tevi atstaro. Nav tā, ka situācija tevi ietekmē, – tu pats radi zināmus apstākļus, situāciju un to visu ietekmē. Tas ir pierādījies tik daudz reižu. Ja tu ierodies pilnīgi nepazīstamā Klusā okeāna salā, var būt nezin kādas ziepes. Nevienu nepazīstu, nezinu, kur palikšu, man nav pat normālu drēbju, nav naudas, lai ēstu! Taču es tur pavadu divus mēnešus – tevi tur ir izguldījuši, izmitinājuši, ir iedotas drēbes, palīdzējuši saremontēt laivu. Kā lai to citādi nosauc, ja ne par tādu pozitīvās enerģijas lauku – tu ej tāds atvērts, un cilvēki atsaucas.
Man neder Švarcenegera stila piegājiens. Nekad neesmu tā baigi gruzījies par dzīvi, bet ir cilvēki, kas arī piedzīvojumā iet ar sakostiem zobiem – es šito uzvarēšu, satriekšu, izcīnīšos cauri! Bet tad tajā visā ir baigi daudz ciešanu. Un tad es domāju – var taču savu frekvenci uzregulēt uz pozitīvas nots.
Kad ar skrituļslidām šķērsoju Eiropu no Nordkapa līdz Gibraltāram, es dienā skrituļoju ap 100 kilometru.
Man līdzi brauca draugi un filmēja, un vienu vakaru viņi man prasīja – par ko ir šī filma? Es padomāju un teicu – par vieglumu! Cilvēki man visu laiku jautā – tev ir grūti? Tu ciet? Mokies? Es saku – nē, man ir forši, es daru to, kas man patīk! Come on, kur vēl labāk? Pamostos, uzvelku skritulenes un bliežu. Protams, fiziskais ķermenis ir noguris, taču tā diena neizsūc, bet uzlādē!
Okeāns ir dzīva būtne, tam piemīt apziņa un bezgalīgs spēks. Nevienā brīdī nevaru teikt, ka es būtu uzvarējis kādu virsotni vai Okeānu. Pat tādus vārdus izrunāt nevaru! Tu esi tāds mazs, mazs pilieniņš Okeānā, tu tur neko nepārvari, neuzvari un neiekaro. Varu būt tam tikai pateicīgs, ka ļāva pārkļūt pāri. Un Okeānu es rakstu ar lielo burtu, jo tā ir dzīva, varena būtne. To grūti izstāstīt. Viņam nevajag pierādīt: re, man ir lieli viļņi un mazi viļņi, redzi – es varu būt tāds vai šitāds! Viņš vienkārši ir tāds, kāds vēlas būt. Tas ir neizmērojams spēks. Okeānam nav ego, un viņš absolūti kontrolē savu apziņu.
Vientulība ir izvēle. Okeānā sajutos vientuļš tikai vienu reizi, kad sapratu – jau trešo gadu klātienē neesmu apsveicis Māmiņdienā savu mammu. Tad tu sajūties emocionāli ļoti zemu. Es spēju sajust cilvēku arī neklātienē, viņam nav obligāti jābūt blakus. Varu sajust cilvēka tuvumu, enerģiju. Un tad brīžiem man bira baigās asaras. Varbūt ne gluži histēriski, bet es… raudāju.
Es mēdzu runāt ar putniem. Tam man nevajag sasniegt kaut kādu stadiju vai dvēseles stāvokli. Putni ir dzīvas būtnes, un es viņos saskatīju bezgalīgu brīvību. To lidojums debesīs man tik ļoti atgādināja bezgalības zīmes – tādus astoņniekus! Stundām vēroju, kā viņi planē – citreiz pār gludūdeni, citreiz pa viļņu galotnēm vai ielejās starp viļņiem. Tad es ar viņiem runāju – citreiz balsī, citreiz pie sevis. Prasu putnam – kā tevi sauc? Un viņš man atbild – mani sauc brīvība!
Būt airu laivā vētrā ir kā būt veļasmašīnas centrifūgā. Bija pietiekami riskantas situācijas, kad laivu nes pa gaisu un liekas, ka ūdens tevi kapā kā krusa, tikai horizontāli. Grūti pat pagriezt galvu un ieelpot. Viļņu augstumu vētrā īsti nevar izmērīt – tu esi tādā kā krāterī.
Tad augšā uz krātera malas un tad esi milzīgā lejā. Viss apkārt cilājas, kustas, un tu vari tikai šiem viļņiem kaut kā iet līdzi. Es tos nešķēlu, necentos pa tiem stūrēt, manevrēt, es vienkārši tajos biju. Ja ārā, tad, iekrampējies ar abām rokām kaut kādā rokturī, centos ātri tikt iekšā. Tu ļoti, ļoti dzīvi sajūti, kā tur viss apkārt griežas kā tādā veļasmašīnas centrifūgā! Un man tas patika.
No zibens man ir vairāk bail nekā no lieliem viļņiem. Reiz kalnos gājām pa kalna kori un zibens iespēra blakus instruktoram. Viņš aizlidoja pa gaisu un nokrita zemāk uz kaut kāda akmens plaukta. Guva pamatīgas traumas.
Pārmetām virvi, un viens aktīvists jau tūlīt laidīsies pie viņa lejā, kad sekoja nākamais zibens. Tas atšķēla klints bluķi, kas trāpīja tam otram čalim pa galvu. Tagad tas otrs sēž blakus pirmajam cietušajam, no ķiveres tek asinis.
Beigās visi bija dzīvi, bet tas iedod rūdījumu. Tad man parādījās izteikta pietāte pret zibeni un negaisu. Okeānā reiz naktī pamostos, viss baltām ugunīm zibeņo! Tad man bija tāds – bāc, jāievelk elpa un jānomierinās, jānomierinās, jānomierinās… Jo bailes jau vispār var kontrolēt, bet kā tu kontrolēsi zibeni! Vienīgā cerība bija tāda, ka jebkurš vilnis negaisa laikā ir augstāks par manas laivas augstāko punktu, un es redzēju, kā zibens turpat blakus spēra tajos viļņu galos. Jaudīgs moments.
Haizivis iezīmēja manā baiļu skalā jaunu iedaļu. Tajos mirkļos saproti, ka tu neesi barības ķēdes augšpusē. Tu te kādam esi uzkoda – sneks un apetaizeris. Tās ir tādas klasiskas bailes no dzīvām būtnēm, kaut pasaulē gada laikā haizivis nogalina tikai ap 15–20 cilvēku, bet cik tūkstoši aiziet bojā cilvēku radītu apstākļu dēļ?
Viss piedzīvojums bija 80 procenti mentālā spēka un tikai 20 – fiziskā. Vajadzēja ieairēt iekšā koraļļu rifa atolā pa šauriem jūras vārtiem, pa kuriem pretī nāk bēguma straume, tādā brīdī tu saproti – tev nav variantu! Vajag tikt patvērumā. Ir vienkārši jātiek cauri! Tādos brīžos aptvēru sava ķermeņa spēku. Laivā man bija slīdbeņķis, un galvenā airēšana sanāk ar kājām. Likās – viss, spēka vairs nav, bet boja vēl nav sasniegta.
Tad tu airē vēl, vēl, vēl, un tu vari! Un apjaut savu varēšanu. Bet es nebiju nekāds muskuļu kalns. Kad atgriezos Latvijā, svēru kā 8. klasē – 68 kilogramus. Biju nodedzinājis visus taukus, it kā kāds mani būtu licis uz pannas. Bet arī tāds tu vari funkcionēt un visu izdarīt, jo svarīgākais ir mentālais spēks.
Man nav testamenta, neesmu atstājis atvadu vēstules.
Es eju piedzīvot kaut ko skaistu, nevis mirt. Nāve nekad nav bijusi manā to do listē.
Tieši otrādi – Okeāns liek domāt par dzīvi un dzīvajiem. Tas sakārto prioritātes. Okeānā mani tik ļoti pārņēma sajūta, ka man ir vienam konkrētam cilvēkam jāpasaka iepriekš nepateiktais! Kamēr mēs vēl abi esam uz šīs planētas…
Es arī daudz izrunāju un rakstīju dažādiem cilvēkiem caur satelīttelefonu – arī tādiem, ar kuriem varbūt sen nebiju runājis, bet pēkšņi bija sajūta, ka ir kaut kas jāpasaka, jāuzraksta un jānokārto. Bet tādas lielās sarunas es tomēr atstāju klātienei.
Strutu furunkulus uz dibena sev varu izspiest pats. Man bija aizdomas, ka tas saistīts ar cukuru pārtikā – ķermenis saskābst, tas ietekmē imunitāti, turklāt organisms ir izspiests kā citrons. Tu viņam nevis papildus dod iekšā labi atsāļotu ūdeni un kvalitatīvu ēdienu, bet cukurotus batoniņus!
Bet furunkuli tanī visā kokteilī vienkārši bija jāpieņem kā sastāvdaļa, un tev ir jābūt gatavam pateikt – priekā!
Atlantijas okeāna šķērsošanas reizē nebiju viens – tad furunkulus uz dibena sev spiedu pats, bet ceļojuma biedrs Gints palīdzēja dezinficēt. Gints smējās, ka viņš ir tāds kā mans butt attendant jeb dirskopis, jo tās strutas bija jādabū ārā. Šajā braucienā pāri Klusajam okeānam centos no furunkuliem izvairīties, taču gadījās, ka Tuvalu salu pametu kopā ar lielu spaini cepumu. Tā bija kļūda. Par laimi, šoreiz furunkulu bija krietni mazāk.
Dzīve pēc divus gadus ilga ceļojuma eksistē. Man nav nekādas pēcmērķa depresijas. Biju dzirdējis, ka tāda var piemeklēt, bet man nav. Vienkārši neesmu atļāvis sev uzinstalēt šādu failu. Jau septiņus gadus esmu ārpus ofisa dzīves un neplānoju tur atgriezties arī tagad. Domāju doties stāstīt savu stāstu pasaulē. Šādiem pasākumiem pasaulē ir daudz lielāks tirgus. Tas man būs tāds radoši profesionālais izaicinājums – public speaking ārpus Latvijas.
Turklāt no mana lielā ceļojuma apkārt pasaulei šobrīd paveiktas tikai divas trešdaļas. Vēl nezinu, kā šķērsošu robežas. Man jānokļūst no Malaizijas līdz Namībijai Āfrikā, ko var veikt gan pa sauszemi, gan pa Okeānu. Skaidrs ir viens – šis ceļojums turpināsies!
Sieviete var negribēt braukt vīrietim līdzi pāri Okeānam, atliek to respektēt. Pretēji iepriekš plānotajam, pāri Okeānam laivā devos viens. Protams, es jutu sarūgtinājumu. Laikam tas nebija draudzenes Lindas aicinājums. Patiesībā nav tāds – braukt līdzi. Ir es braukšu un tu brauksi. Tā ir katra paša izvēle, es nesagaidu, lai kāds man blakus cieš. Tāpēc man citreiz krīt acīs tādi saukļi, kā, piemēram, #EdgarsprecAnitu. WTF?! Es drīzāk gribētu teikt – Anita un Edgars precas! Šāds privātīpašnieciskums jau ir dziļi iesakņojies un pat atspoguļojas valodā.
Arī ar manu dzīvesveidu attiecības ir iespējamas. Ticu, ka reiz satikšu savu salu. Man ir 35 gadi, esmu single. Tomēr nākotnē noteikti saredzu sevi attiecībās un ģimenē. Tiesa, tas nevarētu notikt drīz. Manam dzīvesveidam romantiskas attiecības var būt papildu enerģijas avots, bet pašreiz tādu salu vēl neesmu saticis. Citreiz cilvēki saka, ka es esmu tāds specifisks gadījums.
Man pašam liekas, ka esmu vienkāršs čalis, tikai man patīk tādas lietas, kas citiem liekas nesaprotamas.
Viņi tam neredz jēgu. Kamdēļ apceļot pasauli, pārairēt Okeānu? Tas nedod nekādu pienesumu IKP, es netiku atklājis kartē nevienu jaunu teritoriju, neviena sala netika nodēvēta manā vārdā. Nav nekāda praktiska labuma! Bet mani tas dara laimīgu. Līdzīgi ar attiecībām – varbūt tāpēc es vēl neesmu saticis savu salu?
