Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Maču Pikču ir viens no mūsdienu pasaules septiņiem brīnumiem. Un ne velti – atgūlusies uz plato starp džungļiem apaugušām kalnu virsotnēm, senā pilsēta ir tieši tik iespaidīga, kā izskatās fotogrāfijās. Esmu šeit atbraukusi nesezonā, un Maču Pikču mani sagaida ar to, kas kalnos novērojams visai regulāri, – biezu, necaurredzamu mākoņu segu.
Senā pilsēta atrodas kalnos, vairāk nekā divu kilometru augstumā, un pakļaujas visiem nepastāvīgajiem kalnu laikapstākļu likumiem. Kaut arī par ieejas biļeti esi samaksājis 50 eiro, ja Maču Pikču negribēs rādīt tev savu seju, tu to neredzēsi. Bet kalnu dabā ir ātri mainīt garastāvokli, un dažu desmitu minūšu laikā mākoņi uz brīdi izklīst.
Man aizraujas elpa! Ieraugu ne vien senās inku civilizācijas atstātās drupas, bet arī kalnu virsotnes, kas slejas tepat blakus. Šķiet, gandrīz aizsniedzamas ar roku.
Tikpat ātri, cik pazuduši, mākoņi atkal sarodas, un nekas vairs nav redzams. Tikai detaļas. Nedaudz žēl tūristu, kas ierodas pēc mums un neredz neko no maģiskās vietas varenības.
Lai šeit nokļūtu, ne vien nākas samaksāt krietni lielu naudu (uz šejieni var tikt tikai ar pasaulē dārgāko vilcienu – par trīsdesmit kilometru braucienu jāmaksā ap simt piecdesmit eiro), bet jārēķinās, ka būs nepieciešams arī daudz spēka. Fiziski vājāki cilvēki sāk just retinātā gaisa ietekmi, turklāt senā pilsēta izvietota vairākos stāvos, un tas nozīmē – jākāpj augšā pa stāvām kāpnēm.
Pēc statistikas datiem, katru dienu šeit slikti paliek vismaz vienam un gadā no pārpūles te mirstot aptuveni 360 tūristi. Par laimi, es nepamanīju nevienu, kuram paliek slikti, bet tādus, kuriem no brīnumiem paplešas acis – gan.
Inku civilizācija
Stāsts par Maču Pikču sākas ar Inku impēriju – vienu no varenākajām civilizācijām, kas minusi Dienvidamerikas zemi. Savā zelta laikā – 16. gadsimtā – inki valdīja gandrīz pār visu Dienvidamerikas rietumu piekrastes daļu, sākot no Ekvadoras un beidzot ar Čīles vidusdaļu. Inku impērijas aizsākumi meklējami 13. gadsimtā, un jau no pirmsākumiem tā izceļas ar labi pārdomātu zemkopību un ceļu sistēmu būvēšanu, kā arī centralizētu reliģiju un vienotu valodu.
Laikā, kad apkārt dzīvo daudzas mazas, karojošas tautas, tieši pārdomātā pārvaldes sistēma ir tā, kas palīdz inkiem būt galvastiesu pārākiem, uzstājīgi izplešoties Andu reģionā. Vienas tautas viņi asimilē draudzīgā ceļā, citas – izlejot asinis, turklāt dažas tautas, kuras atsakās padoties, pilnībā iznīcinot. Inki liek visiem pakļauties savai sistēmai, ticēt viņu dieviem un piekopt viņu paražas. Ne visi ir uz to gatavi, un ir tautas, kas izdomā visdažādākos veidus, lai paslēptos no inkiem. Piemēram, pie Titikakas ezera dzīvojošā uru tauta pārceļas dzīvot uz Titikakas ezera. Burtiski. Viņi izdomā sistēmu, kā no niedrēm izveidot peldošas salas, uz kurām iespējams arī dzīvot.
Uru tauta joprojām mitinās uz peldošajām niedru salām Titikakas ezerā. Kamēr vienai tautai izdodas izbēgt, citas iekļaujas inku impērijā, kas zināšanu un attīstīto tehnoloģiju dēļ tiek saukta par civilizāciju. Pilnbriedā Inku impērija apvienoja aptuveni 12 miljonus cilvēkus no vairāk nekā simt etniskajām grupām.
Runājot par inku iespaidīgajiem panākumiem un tehnoloģiskajām zināšanām, jāpiemin arī pāris milzīgi robi. Pirmais – inkiem nebija rakstveida kultūras. Tas ir – lietvedībai viņi izmantoja auklā iesietus mezglus, šādu mezglu rakstu sauc par kipu. Otrs – inki nebija atklājuši riteni. Viņi ceļoja ar kājām vai jāja ar lamām. Kravu pārvešanai izmantoja ratus ar sliecēm.
Atliek vien brīnīties, kā bez šīm divām, cilvēcei tik ļoti svarīgajām lietām, inki spēja izveidot impēriju, kas savos apmēros pārspēja pat Romas impēriju. Turklāt uzbūvējot Maču Pikču – ēku kompleksu džungļos, divu kilometru augstumā.
Pasteidzoties laikam pa priekšu – tā kā inki neizmantoja rakstību, līdz mūsdienām nav pilnībā skaidrs, kādam nolūkam Maču Pikču tika būvēta un kāpēc to pameta. Zināms, ka inku civilizācijas gals pienāca līdz ar spāņu konkistadoru ierašanos kontinentā. Kaut arī vietējie lieliski pārzināja apkārtni un spēja uzvarēt iebrucējus cīņās, viņi nebija gatavi saskarties ar neredzamajām slepkavām – slimībām un infekcijām, ko spāņi atveda no vecā kontinenta. Zināms, ka vismaz viens inku valdnieks miris no spāņu ievazātajām bakām, protams, kopā ar miljoniem savu tautiešu.
Ziņas par inku leģendām, kultūru, folkloru un sadzīvi eksistē tikai tāpēc, ka iebrucēji šo to pierakstīja, stāstnieki – šo to atstāstīja. Diemžēl par inkiem zināma gaužām maza daļa no tā, kas viņi tiešām bija, ko zināja un prata. Neeksistēja arī kartes un liecības par viņu pilsētām, tāpēc tās ilgu laiku palika džungļu noslēpums. Jā, arī Maču Pikču no jauna sevi parādīja vien pagājušā gadsimta sākumā.
Arhitektūra un astronomija
Maču Pikču ir gandrīz vienīgā labi saglabājusies liecība par inku civilizācijas augsto attīstības līmeni. Maču Pikču tika uzbūvēta ap 15. gadsimtu, un tiek lēsts, ka būvniecības darbi, ko galvenokārt veikuši vergi, ilguši ap 80 gadiem. Bet kas tik īpašs ir šajā vietā? Pilsētas komplekss, kas sastāv no galvenā laukuma un vairākiem maziem tempļiem, dzīvojamām ēkām un vārtiem, pilnībā būvēts no akmens. Atgādināšu, ka inki neizmantoja riteni un viņiem nebija pieejami darbarīki no dzelzs vai tērauda.
Tomēr pat bez tiem inki tik precīzi izgrieza katru akmens ķieģeli, ka nebija nepieciešams izmantot saistvielas, lai tie turētos kopā. Jā, visa Maču Pikču principā ir liela lego māja, kas salikta no savstarpēji ļoti cieši kopā sastiprinātiem dažādu izmēru akmens bluķiem, sākot no ķieģeļa lieluma un beidzot ar masīviem blokiem. Cietokšņpilsēta uzcelta kalnu plato, kas bieži vien piedzīvo zemestrīces, bet inku inženieri tik precīzi aprēķinājuši celtnēm nepieciešamo akmeņu izmēru un piegrieztnes, ka zemestrīču laikā tie tikai lēkā, bet negāžas, pēc zemestrīces sakrītot atpakaļ sākuma pozīcijā. Tieši šī tehnoloģija Maču Pikču saglabājusi gandrīz neskartu pēdējos piecsimt gadus.
Interesanti, ka gan cilvēku veidotās celtnes, gan apkārt esošie kalni iederas dažādos zvaigžņu stāvokļos.
Precīzi izveidotais saules pulkstenis, saules vārti un izstrādātie kalendāri pierāda, ka inki lielu uzmanību pievērsa astronomijai un bija lieli tās eksperti. Ap pilsētu plešas desmitiem stāvos izveidotas terases, kurās tika audzēti kartupeļi un ganījās lamas. Mūsdienās pa tām aizliegts staigāt, jo tas ir bīstami, un atliek vien brīnīties, cik drosmīgi tolaik bija cilvēki, kas tur strādāja un pārvietojās no vienas terases uz citu. Bet varbūt viņi izmantoja kādu gudrību, kas nav saglabājusies līdz mūsdienām?
Daži arheologi uzskata, ka Maču Pikču bija ceremoniāla vieta, kurā uzturējās tikai priesteri. Citi domā, ka tā bijusi stratēģiski svarīgā vietā novietota militārā celtne. Vēl kāds – ka šeit brauca atpūsties augstākstāvošie impērijas iedzīvotāji. Zināms vien tas, ka Maču Pikču uzturējās aptuveni 750 iedzīvotāji un to izmantoja nepilnus simt gadus, jo 16. gadsimtā pilsētas iedzīvotāji strauji pameta mājas. Konkrēts iemesls, kas lika cilvēkiem pamest tik rūpīgi izveidoto pilsētu, nevienam nav zināms. Varbūt viņi nevēlējās nodot savas civilizācijas sirdi spāņu konkistadoru asiņainajās rokās? Maču Pikču uz vairākiem simtiem gadu iestājās klusums…
Cilvēki aizgājuši, atstājot neaizvērtas durvis…
Spāņu konkistadori neatrada Maču Pikču, tomēr būs melots, sakot, ka neviens nezināja par noslēpumainās pilsētas eksistenci. Vietējās tautas to lieliski zināja, bet visi tai meta līkumu un izturējās ar pietāti. Turklāt – ko tur, augšā kalnos, džungļos, nekurienes vidū daudz līst? Bija gan dažas ģimenes, kas terases izmantoja kā savus mazdārziņus un nostāk esošās celtnes par savām mājām, tomēr Maču Pikču valdīja klusums. Tik liels, cik nu džungļu vidū tas iespējams.
1908. gadā amerikāņu zinātnieks un Jeila Universitātes profesors Haiarams Bingems veica lielus izpētes darbus Čīlē, kad saņēma ielūgumu no Peru amata brāļiem pievienoties ekspedīcijai Peru džungļos. Tās mērķis bija meklēt seno inku pilsētu Vitkosu. Haiarams Bingems ekspedīcijā devās 1911. gadā, bet tā vietā, lai atrastu Vitkosu, viņš nejauši atrada ko daudz iespaidīgāku.
Ceļodams lejup pa Svēto ieleju (ielejas nosaukums vien jau liekas daudzsološs), kurā jau iepriekš bija atrastas seno pilsētu drupas un kurai pa vidu tek upe ar rotaļīgo nosaukumu Urubamba, zinātnieks vāca piezīmes un stāstus no vietējiem iedzīvotājiem. Kādā no savām nometnēm Bingems uzsāka sarunu ar vietējo zemnieku, kurš teica, ka augstāk kalnos atrodas tukša, pamesta pilsēta. Zinātnieka acis iemirdzējās, bet pats zemnieks nebija gatavs mērot tālo ceļu uz drupām.
Tā esot vieta, kur bērni aizskrienot spēlēties, bet pieaugot – aizmirstot. Zemnieka vienpadsmit gadus vecais dēls bija ar mieru Bingemu uzvest augšā kalnos, lai parādītu aizmirsto pilsētu. Zinātnieks pēcāk rakstījis, ka bijis gatavs pārsteigumam, bet ieraudzītais pārspējis visas viņa cerības un iedomas.
Tagad, pēc vairāk nekā simts gadiem, stāvot vietā, kur, iespējams, tolaik stāvēja amerikāņu profesors, es varu iedomāties, kā viņam pārsteigumā atplešas mute, ieraugot džungļos gulošo pilsētas kompleksu. Liekas, cilvēki tikai vakar aizgājuši no tās, atstājot neaizvērtas durvis…
Jāpiebilst, ka tolaik, kad Bingems pirmo reizi ieradās Maču Pikču, pilsētu lielākoties bija ieskāvuši džungļi. Nākamo ekspedīciju laikā tā tika atklāta aizvien no jauna, pa mazai daļai.
Turpmākos darba gadus Haiarams Bingems veltīja, lai pētītu Maču Pikču fenomenālo arhitektūru un vēsturi. Interesanti, ka vēl mūsdienās nav atklātas visas pilsētas daļas, jo daudzas no tām atrodas bīstamās vietās, kur grūti piekļūt, lai tās varētu atbrīvot no džungļu skavām. Atliek vien brīnīties, kā inki ar sev pieejamajiem resursiem spēja mūs pārspēt veiklībā, uzceļot ēkas tur, kur vēl šobaltdien nespējam tām veiksmīgi piekļūt. Lai gan zinātnieks tika apsūdzēts Maču Pikču izzagšanā un artefaktu slepenā izvešanā no Peru, tagad vilciena līnija, kas zinātkāros tūristus pa gleznaino ieleju ved uz Maču Pikču, apstājas pilsētas jaunatklājēja Bingema vārdā nosauktā pieturā.
Sendienas mūsdienās
Mūsdienās Maču Pikču katru gadu apmeklē vairāk nekā viens miljons tūristu. Lai tiktu pilsētā, biļete jāpērk laikus, jo katru stundu šeit tiek ielaisti vien 250 cilvēki. Patiesībā jau skati, ko redzam virszemē, atklāj tikai daļu no pilsētas inženieru gudrā darba. Maču Pikču bieži piedzīvo lietusgāzes, un zem tās jau inku laikā ir izveidota smalka drenāžas sistēma, par kuru varētu brīnīties pat mūsdienu cilvēki.
Pilsēta nesastāv tikai no tās daļas, kas izvietota centrālajā plato. Blakus esošajās kalnu virsotnēs bāzējas atsevišķi ciemati, kuriem piekļūt var vien paši izturīgākie, jo augstās un stāvās kāpnes prasa fizisku sagatavotību.
Šajos ciematos katru dienu tiek ielaisti vien daži cilvēki, tāpēc jābūt īpaši veiksmīgam, lai iegūtu biļeti sev vēlamā laikā.
Viena no jaunākajām teorijām vēsta, ka Maču Pikču un ceļš uz to, iespējams, tolaik bija kā sava veida svētceļojums, jo nokļūšana pilsētā prasīja vismaz nedēļu. Tie, kas atrada ceļu, tad arī varēja palikt inku sirdī. Bet tā ir tikai viena no simtiem teoriju un leģendu, kas apvij šo maģisko vietu. Kāds teiks, ka inki bija pārcilvēki un viņiem bija pieejamas tehnoloģijas, kas mūsdienu cilvēkam nav saprotamas vai ir aizmirstas. Skatoties uz precīzo akmeņu griezumu, tiešām atliek vien spriest, kā viņi to spēja izdarīt.
Vēl kāds piesliesies ekstrēmākām teorijām par citplanētiešu palīdzību un civilizāciju no citas planētas. Lai tur būtu kā būdams, es nevienā brīdī neesmu pārsteigta, ka inki par savas civilizācijas sirdi izvēlējās tieši šo vietu – starp kalniem dusošu paradīzi, kurā miers, šķiet, sajūtams un smeļams. Īpaši – paejot nedaudz malā no tūristu pārpildītajiem skatu laukumiem un paklaiņojot pa tukšajām Maču Pikču ieliņām, kurās vēl jūtama sendienu smarža.
