Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
1
-
6
-
0
-
0
-
0
-
Šinšilu īstā dzimtene ir Andu kalni Dienvidamerikā, kur, kā zināms, savulaik mitušas senās inku un maiju civilizācijas. Šinšilla, ko nereti dēvē arī par činčilu, savu nosaukumu ieguvusi no kādas augstkalnu indiāņu cilts činča, kura plaši apdzīvoja Peru, Čīles, Argentīnas un Bolīvijas kalnu rajonus.
Pastāv teorija, ka inki uz Zemes ieradušies no kosmosa, lai kādu laiku mitinātos šeit, attīstītu Zemes civilizāciju, bet tad atkal dotos mājup. Varbūt atnācēji aizmirsa paņemt līdzi no neizzinātā Visuma tālienes atvestos dzīvnieciņus, piemēram, šinšilas? Klausoties, cik savādi skan viņu valoda – pīkstieni, spiedzieni, šmakstināšana, tāda kā taurītē pūšana, pēkšķēšana –, tik tiešām šķiet, ka šinšilas nav Zemes iemītnieki, bet kas daudz noslēpumaināks.
Šinšilas spēj saplacināties ne tikai horizontāli kā kaķis, kurš cenšas izlīst pa žoga apakšu, bet arī vertikāli!
Savdabīgs ir arī zīdaini samtainais kažociņš, kurā katrs atsevišķais matiņš ir tik smalks, ka ar neapbruņotu aci nav saredzams. Tiek rēķināts, ka uz vienu ādas kvadrātcentimetru aug līdz 25 tūkstošiem smalko, aptuveni divus centimetrus garo matiņu. Savukārt šinšilas kažoku spēj nopietni bojāt pat niecīgs ūdens daudzums!
Savvaļā šinšilas mitinās augstkalnu reģionos līdz pat 5000 metru virs jūras līmeņa, kur gaiss ir auksts un sauss. Šinšilas drīkst vannoties tikai ļoti smalkās, gandrīz putekļveida smiltīs. Savukārt mazo dzīvnieciņu skelets ir veidots tā, ka šinšila var ielīst un paslēpties šaurās klinšu spraugās.Grauzējiem neraksturīgs ir arī šinšilu caurmērā garais mūžs – līdz pat 15–20 gadiem.
Sasveicinās ar deguniem
Ja tomēr šķiet, ka nostāsti par atnācējiem no kosmosa nav nopietni vērā ņemami, tad pavērosim, kā šinšilu uzvedība atšķiras no citiem dzīvnieciņiem. Dažkārt rodas priekšstats, ka šinšilām ļoti patīk bučoties – tās viena otrai tuvojas ar degungaliem, arī māte baksta mazuļus ar degungalu, bet tie tad spiedz un pīkst.
Sadraudzējoties ar cilvēku, šinšila arī ir gatava dāļāt skūpstus saimniekam.
Kāpēc cilvēkiem tā patīk sabučoties, ne tikai izrādot intīmu patikšanu, bet arī satiekoties ar sava dzimuma pārstāvjiem un mazāk pazīstamām personām, par to vēl zinātnieki strīdas. Bet ir noskaidrots, ka šinšilām tas ir veids, kā, vienai otru apošņājot, savstarpēji iepazīties un pat komunicēt. Ja suņi sasveicinās, pabāžot purngalu otram kaut kur pavēderē vai zem astes, tad šinšilas šai ziņā ir vairāk cilvēcīgas – tās viena otru vērtē un atpazīst pēc deguniem. Turklāt deguni ir arī šinšilu vārīgā vieta – tie jātīra pēc peldēm smalkajos vulkāniskajos pelnos, tāpēc nereti var vērot, kā šinšila ar ķepiņām periodiski berzē savu purniņu. Tā viņa ne tikai to iztīra no smilšu putekļiem, bet arī noskaņo smaržu uztveršanai, savā veidā regulējot ožas centru, kas atrodas degungalā.
Kož vai kožas?
Šinšilas ne tikai bučojas, bet arī kožas. Tomēr jāatšķir, kad šinšila kož tāpēc, ka ir izbijusies, saniknota, vēlas aizstāvēt sevi vai savus mazuļus, un kad tikai viegli šņakstina zobiņus, nenodarot otram pāri.
Košanās ir viņu komunicēšanās veids, un to nevar uzskatīt par nevēlamu antisociālu uzvedību.
Ja šinšila cenšas ar zobiem apskrubināt cimdu (ieteicams mazos grauzējus neaiztikt kailām rokām, bet gan ar izturīgas ādas vai tekstila cimdiem) un vienlaikus neraida draudīgas skaņas, tad tā nav īstā košana. Arī tad, ja ik pa laikam viņa cenšas apošņāt pirkstus un nogaršot cimdu ādu vai audumu, tas nav jāuzskata par draudīgu uzbrukumu. Kā jau grauzējs, šinšila pasauli iepazīst ar zobiņiem, nevis kā mēs – aptaustot rokām.
Dažkārt šinšilas cenšas košļāt viena otru – tā mazie zvēriņi viens otram ķemmē un tīra kažociņus. Ar zobiņiem un mēlīti tiek šķetināta smalkā vilniņa, un šinšila labprāt arī šādi padarbotos ar sava saimnieka rokām, ja vien uz tām augtu biezs apmatojums. Šīs savstarpējās kažoka apkopošanas dēļ ieteicams turēt nevis vienu, bet vismaz divas šinšilas, jo tad viņas varēs labāk aprūpēt viena otrai kažociņu. Ja šādas iespējas nav, par smalkās vilniņas šķetināšanu un savēlumu likvidēšanu ļoti prasmīgi un uzmanīgi jārūpējas saimniekam. Pastāv uzskats, ka šinšilām nepatīk, ja glauda un bužina, taču tā viss nav. Šinšilām ļoti patīk, ja viņas saudzīgi pabužina pazodē vai krūšu apvidū. Ja zvēriņam pieskārieni nepatiks, viņš tiem neļausies.
No zobu palaišanas jāatradina
Ja redzams, ka šinšila kož pa īstam, ir sadusmojusies, tad jāmeklē iemesls, kas dzīvnieciņu ir satraucis. Visbiežāk tad šinšila pirms kodiena skaļi un brīdinoši iespiegsies, tā paziņojot par savu agresivitāti.
Dažkārt šinšilām ir nelāgs paradums kost pa īstam sporta pēc – no šādas uzvedības būtu jāatradina jau mazuļa periodā, sākot no trīs nedēļu vecuma, tāpat kā, piemēram, kucēnam māca, ka rotaļīgie uzbrukumi ar zobiem saimniekam ir sāpīgi un nevēlami.
Šinšilu mazuli no zobu palaišanas ieteicams atradināt šādi: kad tas cenšas iekost, nosvērtā, ne pārāk skaļā balsī jāatkārto: «Nedrīkst!» – un viegli ar knipi var uzsist pa degungalu. Knipim nav jābūt sāpīgam, bet gan kā negaidītam pārsteigumam. Līdzīgi var mācīt šinšilu negrauzt vadus un citas lietas – tad pārsteigumu var sagādāt, tuvu pie tās ausīm sasitot plaukstas. Negaidītais troksnis būs kā brīdinājums zvēriņam, ka viņš dara kaut ko nevēlamu.
Ja tomēr šinšila aiz izbailēm, nepatikas vai dusmām ir iekodusies pirkstā tā, ka nav iespējams atbrīvoties, ar brīvo roku jāaptver dzīvnieciņa galva, pieglaužot ausis un aizsedzot acis, lai viņam uz brīdi nāktos pabūt tumsā un klusumā.
Spēcīgi spiest un nodarīt sāpes nedrīkst. Kad pirkstu izdevies no šinšilas asajiem zobiņiem atbrīvot, arī nav vērts izplūst dusmu lēkmē un kaut kādā veidā mazo zvēriņu sodīt. Visprātīgāk būtu censties viņu nomierināt, saudzīgi parunāties un varbūt pacienāt ar kādu kārumu, piemēram, banānu čipsi, žāvēta ābola gabaliņu. Šinšilai jāsaprot, ka viņai neviens nedarīs pāri, ka cilvēka tuvumā tā var justies aizsargāta un drošībā.
Matriarhāta varā
Šinšilu pasaulē valda matriarhāts, turklāt sievišķā dzimuma šinšilas ir daudz agresīvākas par tēviņiem. Tāpēc, pārojot šinšilas, nedrīkst puisi ievietot pie meitenes – tāds randiņš var beigties ar brūtgāna iekaustīšanu. Pareizāk būs meiteni uz laiku ievietot pie puiša – ja tā nebūs viņas teritorija, šinšilu meitene uzvedīsies rāmāk. Bet, ja paredzama ilgstošāka kopdzīve, tad ar šauru būri neiztikt – tēviņam nebūs, kur paslēpties no dažkārt pūcīgās mātītes. Ieteicamāk ir katru dzimumu tomēr turēt atsevišķos būrīšos.
Jārēķinās, ka aptuveni piektā daļa šinšilu pāru tā arī nekļūst par vecākiem, jo mātītes par intīmo pārošanos ar konkrēto precinieku neizrāda interesi.
Tajā pašā laikā šinšilas ir monogāmi dzīvnieki – ja īstais partneris atrasts, pāris turas kopā, vīriešu kārtas šinšila neatsakās arī no rūpēm par mazuļiem. Tiesa, atšķirībā no daudziem citiem grauzējiem šinšilām vairošanās notiek retāk – savvaļā reizi gadā, nebrīvē – 2–3 reizes gadā, taču vienā metienā dzimst tikai līdz trim mazuļiem.
Vēl raksturīgi, ka kareivīgi noskaņotās sieviešu dzimuma šinšilas dažkārt mēdz urinēt, izslejoties un nostājoties uz pakaļkājām, nevis tupus. Šādi mazie grauzēji savvaļā atbaida daudzus uzbrucējus – putnus, čūskas u. c.
Jārēķinās ar nakts tusiņiem
Kaut gan nu jau vairāk nekā gadsimtu šinšilas kā mājdzīvnieki ir iemīļoti arī Eiropā, tās nav atteikušās no sava dienas ritma – ir aktīvas, kad zemeslodes otrā pusē ir diena, bet pie mums nakts.
Cilvēkiem, kuriem naktīs traucē pat niecīgākais troksnis, šinšilas nebūs piemērotas, tāpat kā šinšilām nepatiks, ja tām pa dienu būs jāsnauž nemierīgā, trokšņainā vidē.
Visbiežāk šinšilas ar saimniekiem aktīvāk komunicē vēlās vakara stundās, tāpēc šo mājdzīvnieku droši var izvēlēties tie, kuri sevi pieskaita pie pūcēm, nevis cīruļiem. Tāpat velti cerēt, ka šinšila sadraudzēsies ar citiem mājdzīvniekiem, kuri nakti izvēlas par atpūtas laiku.
Patiesībā no aktīvas draudzības ar citu sugu pārstāvjiem šinšila pat būtu jāpasargā, jo, novietojot vienā būrītī ar kāmīšiem vai jūrascūciņām, var tikt apskādēts šinšilas kažociņš. Grauzējs var nejauši samērcēties citiem dzīvniekiem paredzētajā dzeramā ūdens trauciņā. Šinšilas var iesaistīties arī kautiņos, kuros ne vienmēr zaudētājas būs viņas.
Atbaida ar smaku
Gadās, ka nopietnu saķeršanās brīžos šinšilas ne tikai rāda viena otrai asos zobiņus, bet purkšķinot palaiž nepatīkamu smaku, gluži kā sesks. Tiesa, aromāts nav tik ass un atbaidošs kā seskam, drīzāk tas atgādina B grupas vitamīnu smaržu, ja vien ko tādu ir nācies ostīt. Vēl to salīdzina ar pārgrauzdētu mandeļu smaržu.
Šādu gāzu mākonīti, piemēram, palaiž šinšilu dāmīte, kad to par varītēm lenc šinšilu puisis, pat mēģinot uzrāpties virsū. Līdzīgi dažkārt uzvedas arī pusaugu šinšilas, kuras instinktīvi trenējas, cenšoties aplēkt viena otru, nešķirojot dzimumus, un tad kašķis ir nenovēršams, kam seko purkšķināšana un smakas palaišana.
Gadās, ka netīkamais aromāts liecina par šinšilas bailēm un šādā veidā viņa cenšas signalizēt citiem par draudošajām briesmām.
Dažreiz ar smakošanu šinšila pauž savu neapmierinātību, ja tai neizdodas piepildīt savas vēlmes, piemēram, pēc atkārtotiem mēģinājumiem kaut kur uzlēkt.
Spēcīga stresa gadījumos šinšilām reizēm mēdz nolūzt ausis – tās nesimetriski nokarājas vai pieplok pie galvas, vienlaikus zvēriņš izbailēs dreb. Ausu nokāršanos skaidro ar pēkšņām stresa radītām muskuļu spazmām.
Taču ne vienmēr šinšilas ir sapīkušas vai bailīgas, biežāk tās ir apmierinātas ar dzīvi un savu prieku pauž, laimīgi lēkājot, pat taranējot mēbeles un palēcienos virpuļojot pa gaisu, it kā būtu ievietotas popkorna pagatavošanas automātā. Reizēm var pat pamanīt, ka šinšilas savdabīgi smaida – ja tā var nosaukt apmierināta zvēriņa purniņa grimases. Īpaši priecīgas viņas kļūst, kad beidzot sagaida mājās savus saimniekus.
