Brauciet, kamēr to vēl nav apsēduši tūristu bari! Balkānu pērle Albānija

Mans ceļojums uz Albāniju sākās ar kādu ārkārtīgi jaudīgu grāmatu, albāņu rakstnieka Ismaila Kadares (1936–2024) romānu Mirušo armijas ģenerālis, ko pirms trīs gadiem no albāņu valodas tulkojis neticami ražīgais Dens Dimiņš, bet rediģējis un koriģējis cilvēks enciklopēdija – Vents Zvaigzne. Kāds Itālijas armijas ģenerālis gandrīz divdesmit gadu pēc Otrā pasaules kara beigām dodas uz Albāniju, lai atrastu un pārapbedītu savas valsts armijas karavīrus. Grāmatas noskaņa mani ievilka un joprojām nelaiž vaļā: lietus, slapja zeme, cērtes šķindoņa, atsitoties pret akmeni, atrokot kapus, migla, karš atmiņās un nebeidzamais sirdsapziņas karš pašam ar sevi, līkumoti kalnu ceļi un albāņi. Tādi īsti un skarbi. Kā zeme, kā kalni, kā auksts vējš, kas rudeņos izpūš līdz kaulam. Kadare šo grāmatu sarakstīja 1963. gadā, kad Albānijā «valdīja» komunistiskais diktators Envers Hodža, bet neilgi pirms komunistu režīma krišanas 1990. gadā aizbēga no Albānijas uz Franciju, kur ilgus gadus dzīvoja Parīzē.

Līdz grāmatas izlasīšanai manā rīcībā esošā informācija par Albāniju bija ārkārtīgi diētiska. Balkānu valsts Adrijas un Jonijas jūras krastā, pēc platības krietni mazāka par Latviju – 28 748 km2, bet iedzīvotāju skaits – teju trīs miljoni. Karogs – melns divgalvains ērglis uz sarkana fona. Un tas bija gandrīz viss. Aptuveni septiņdesmit procentus valsts teritorijas aizņem kalni, tāpēc ceļu nav daudz, bet dzelzceļu vēl mazāk. No kolēģiem biju dzirdējis, ka Albānijā obligāti jānogaršo cepta aitas galva un bureks – tāds kā kārtains pīrāgs no filo mīklas, ko pilda ar sieru, zaļumiem vai gaļu.

Savukārt internetā izraktā informācija no dažādu tautību ļaužiem bija aptuveni šāda: hei, steidzieties uz šo valsti, kamēr tā nav tūristu apsēsta, bet jūlijā un augustā labāk palieciet mājās, jo tad Albānijā valda ellišķīgs karstums!

Citi lasa

Marta Kalniņa

Piemiņas stāsts

«Tu šķiti nemirstīgs. Tāds, kurš vienmēr būs…» Fadejevu emocionāli piemin tie, kurus viņš atbrīvoja no sāpēm

Sēru vēsts

Pēkšņi 48 gadu vecumā miris vieglatlēts Aigars Fadejevs: Viņa dzīve strauji apstājās

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Turklāt šajā zemē ikviens tūrists jutīsies droši, un neticiet tiem pekstiņiem, ka no Albānijas jāturas pa gabalu. No ceļojumiem veltītās literatūras izdodas noskaidrot, ka tad jau drīzāk jābaidās no klaiņojošo suņu bariem. Taču ceļojuma laikā nemanām arī tos. Ja nu vienīgi novērojam, ka nereti pie daudzstāvu māju ieejas durvīm ir neliels paklājs – suņa guļvieta, bet par pašu suni šefību uzņēmušies visi mājas iedzīvotāji. Atceros, Duresā pie ieejas ēkā gulēja salmu krāsas paprāva auguma suns Neo. Izskatījās nedaudz savārdzis, bet ne izsalcis. Aprunājoties ar nama iedzīvotājiem, noskaidrojām, ka nesen viņi sametušies veterinārārsta pakalpojumiem un Neo pamazām atžirgst.

Bez sojas šašlika uz četriem riteņiem

Mēs izvēlējāmies doties uz Albāniju maija sākumā. Un nevīlāmies ne par leku, kas ir albāņu nacionālā naudaszīme. Laiks turējās aptuveni 25 grādus virs Celsija, spīdēja saule, lietus lija tikai naktī vai pārbraucienu laikā. Turklāt tūrisma sezona sākas maija vidū. Visas iespējas baudīt nesteidzīgu un salīdzinoši ekskluzīvi vientulīgu gaisotni, pie kādas esmu pieradis, ceļojot pa Latviju.

Tiešais reiss no Rīgas uz Tirānu ir laba izvēle, ja biļetes pērk laikus. Lidojums ilgst aptuveni divarpus stundu, pēc tam lidmašīna nolaižas kalniem apskautā Tirānas Mātes Terēzes starptautiskajā lidostā. Izejot no tās un dodoties autobusa virzienā, kas par godīgiem četriem eiro jeb četrsimt lekiem pusstundas laikā jūs aizved uz galvaspilsētu, nākas iet garām prāvam skaitam būdiņu, kurās izvietojušās autonomas kompānijas. Izvēle ir ļoti plaša – Ford, BMW, Mini, Mercedes, Opel, kaut kas arī no elektroauto klāsta, bet mēs esam principiāli pret sojas šašliku uz četriem riteņiem. Nākamajā dienā izvēlamies Dacia Sandero ar pārsimt kilometru nobraukumu un automātisko kārbu ar L pārnesumu par 40 eiro dienā. Ieskaitot pilno apdrošināšanu. Ja sanāk kādas ziepes, obligāti sauciet policiju, jo tikai tad apdrošināšanas kompānija segs iespējamos zaudējumus, mūs brīdina autonomas pārstāvis. Iepriekš biju padzirdējis, ka ceļu kvalitāte Albānijā nav tā labākā, tāpēc auto ar augstāku klīrensu būs pašā laikā, bet tie snobi, kuri par Dacia reiz jokoja «mazliet kauna, un jau esat galā», nu jau ir pierāvušies. Savukārt L jeb pazemināto pārnesumu ikviens Albānijas braucējs novērtēs, braucot lejup pa kalniem un līkumojot, lai izvairītos no bedrēm un iztiekot bez pārāk intensīvas bremžu spīdzināšanas. Kā līdzenumu braucējs to ļoti novērtēju, kad kārtējā ceļa līkumā pamanīju vai nu svaigu puķu kopiņas, vai kapu pieminekļus ar nelaiķu foto. Un tas nebija tāpēc, ka braukšanai izvēlējos bīstamākos ceļus. Tā diemžēl ir Albānijas statistika, kas Eiropā iekrāsota vismelnākajā tonī.

Sita sev pa krūtīm un seju

Domājot par apbedīšanu, nāk prātā fragments no grāmatas Mirušo armijas ģenerālis, kurā aprakstīta kāda kalnieša nāve cīņā ar itāļu iebrucējiem. «Runā, kad viņam esot beigušās patronas un viņš redzējis smagās mašīnas ar karaspēku traucamies uz Tirānu, viņš izgrūdis plosošu kliedzienu, kas raksturīgs kalniešiem, kad kāds mirst.» Šajā vietā tulkotājs ieviesis paskaidrojumu, ka mirušo apraudāšanas dziesmas, vajtimi vai ģemas izpilda tikai vīrieši. Tās ir lēnas kā kāpjoši atkārtoti vaidi, kas pāriet dīvainos kliedzienos, kuri atgādina smieklus. Ja kādu interesē autentiska pieredze, to var noskatīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=_hUsVqe8V5g. Šermuļi garantēti gan skatoties, gan pēc tam atceroties, jo ko tādu nebūsiet redzējuši. Nāves rituālu Gjâma e Burrave veic vismaz desmit vīrieši, sitot sev pa krūtīm un seju, atkārtojot: O i mjeri unë për ty o biri/nipi/miku jem, (Ak nabaga es, o, mans dēls/brāļa dēls/draugs). Ģemas komunistiskā režīma laikā tika aizliegtas, bet to praktizēšana atsākās ap 1990. gadu. Rituālu galvenokārt veica Albānijas katoļi, taču mūsdienās to vairs nepraktizē, šim nolūkam nolīgst profesionālus sērotājus – gjâmatarë.

Neatkarība un komunisma posts

Albānijā ielidojām svētdienas pēcpusdienā. Autobuss uz Tirānas centru mūs aizved bez stāvēšanas sastrēgumos. Celtniecības krānu smailes, kas izslējušās virs ēku siluetiem, liecina, ka pilsēta intensīvi būvējas. Vēlāk, apceļojot Albānijas ziemeļu piekrasti, saprotam, ka tur būvējas īpaši intensīvi. Pārņem tāda sajūta, ka valsts gatavojas tam, ka pasaules apceļotāji beidzot sapratīs, ka Balkānos ir vēl viena maz zināma pērle. Izkāpjam netālu no galvaspilsētas centrālā – Skanderbega – laukuma, kas nodēvēts par godu albāņu feodālajam valdniekam un karavadonim Georgam Kastrioti Skanderbegam, kurš vadīja sacelšanos pret Osmaņu impēriju mūsdienu Albānijas, Ziemeļmaķedonijas, Grieķijas, Kosovas, Melnkalnes un Serbijas teritorijā.

Albānija tika pasludināta par neatkarīgu republiku pēc gandrīz piecus gadsimtus ilgas Osmaņu jeb Turku impērijas valdīšanas 1912. gada 28. novembrī. Šajā laikā liela daļa iedzīvotāju pārgāja islāma ticībā, bet daudzi albāņi emigrēja uz Itāliju, Grieķiju, Ēģipti un Turciju. Tā kā valstī nedaudz vairāk kā puse iedzīvotāju ir islāmticīgie, kristiešu un ateistu krietni mazāk, pilsētās blakus mošejām nereti atrodas arī katoļu baznīcas.

Otrā pasaules kara laikā Albānijai uzbruka Itālijas un Vācijas armijas, bet pēc Otrā pasaules kara asiņainā tirāna Hodžas vadībā Albānija līdz deviņdesmito gadu sākumam kļuva par izolētu valsti.

Pēc Hodžas nāves 1985. gadā to turpināja vadīt viņa laikabiedrs Ramizs Alijs, kurš gan astoņdesmito gadu beigās centās ieviest dažādas reformas, kurām vajadzēja uzlabot valsts smago ekonomisko situāciju. Tas bija laiks, kad sociālisma kāršu namiņš bruka visās Austrumu bloka valstīs, un 1993. gadā Albānijā vēlēšanās uzvarēja antikomunisti. 2009. gadā Albānija kļuva par NATO dalībvalsti, bet kopš 2014. gada Eiropas Savienības kandidātvalsti. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ pēc nolaišanās mobilajā tālrunī piesakās īsziņa ar informāciju par mobilo sakaru izcenojumiem. Tie nešaubīgi liek pārdomāt katru iztērēto megabaitu, nekādas liekvārdības, teikumi sarunās kļūst īsi un lakoniski. Tas disciplinē, jo negribas lieki apgrūtināt sevi ar e-sim kartēm un vietējiem pieslēgumiem. Galu galā, ikvienā kafejnīcā vai viesu namā pieejams bezvadu internets, un mobilo sakaru diētu tikpat kā nejūtam.

Tirānas, kurā dzīvo aptuveni pusmiljons iedzīvotāju, ielās nemana ne elektroskūterus, ne Rīgā tik ierastos ēdienu izvadātājus, nedz arī globālos ātrās ēdināšanas uzņēmumus, kuri sevi lepni dēvē par restorāniem, neredz ne Ukrainas, ne varavīkšņainos karogus. Pārņem tāda sajūta, ka Albānija vienkārši dzīvo savu dzīvi. Neskaitāmajās kafejnīcās pie galdiņiem sēž galvenokārt vīrieši, īpaši šādas ainas novērojamas mazpilsētās. Sēž, dzer kafiju, dažs nesmādē glāzīti rakijas. Par ko viņi runā? Par futbolu, par sievietēm?

Dienā, kad saceru šo rakstu, ielūkojos vietējās laika ziņās un konstatēju, ka Tirānā gaiss uzkarsis līdz plus četrdesmit. Tas izskaidro, kāpēc ēku sienas nosētas ar kondicionieriem, logi apbruņoti ar žalūzijām vai marķīzēm, un daudzviet gar ēku sienām savilktas arī auklas veļas žāvēšanai. Pilsētas nomalēs nevar nepamanīt visai haotiskos vadu čūkslājus, kas stiepjas no viena elektrības staba līdz nākamajam, veidojot kaut ko līdzīgu neatpiņķerējamam Gordija mezglam, kuru neviens i negrasās pārcirst, jo pa tiem plūst elektrība un informācija. Uz kādas ielas stūra vērojama pavisam sirreāla aina – novietots ar dzeltenu vatētu segu apklāts krēsls, bet uz asfalta izbērta kaudze ar apaviem. Instalācija, hepenings, performance? Pēc nedēļas, kad atgriežamies Tirānā, kaudze ir turpat, un šķiet, ka neviens apavu pāris tā arī nav iekārots, visi turpina kalst Albānijas saulē.

Par komunisma kaitīgo ietekmi uz cilvēku prātu, var spriest pēc asiņainajiem 1996.–1997. gada notikumiem. Hodžas komunistiskās diktatūras laikā no 1945. līdz 1985. gadam Albānija tika likvidēti gandrīz visi privātīpašuma veidi, bet 1991. gadā, sākoties pārejai no plānveida uz tirgus ekonomiku, lielākajai daļai valsts iedzīvotāju tikpat kā nebija pazīstami brīvā tirgus mehānismi. Tas bija par iemeslu tam, ka laikā no 1996. līdz 1997. gadam Albāniju satricināja vairāku milzīgu finanšu piramīdu pieaugums un sabrukums. Turklāt to mērogs attiecībā pret valsts ekonomiku bija milzīgs, aptuveni divas trešdaļas valsts iedzīvotāju tajās ieguldīja un visu pazaudēja. Kad finanšu piramīdas sabruka, krita valdība un sākās asiņaini nemieri, kurā gāja bojā aptuveni 2000 iedzīvotāju. Valsts par mata tiesu izvairījās no pilsoņu kara. Starptautiskie finanšu eksperti pēc tam komentēja, ka, ilgus gadus valstī valdot komunistu režīmam, tās iedzīvotājiem tikpat kā nebija zināšanu par finanšu tirgiem. Ļoti pazīstama situācija ar banku krīzēm, kas piemeklēja arī Latviju, tikai pie mums to mērogs bija reizes desmit mazāks.

Ceļojums, kuru neplāno

Ir cilvēki, kuri ceļojumus skrupulozi plāno, izveidojot grāmatvedības atskaitei līdzīgu tabulu, un gadījumā, ja nākas novirzīties no iedomātā kursa, saīgst. Tā, protams, ir gaumes lieta, bet, manuprāt, ceļojums savu burvību iegūst, ja domās ieskicē tikai aptuveno virzienu, kurā nolemts doties. Galu galā, kāda atšķirība, kurā virzienā braukt, ja šajā valstī esat pirmo reizi. Bet mūsu domās ieskicētais ceļš virzījās no Tirānas uz Albānijas ziemeļiem, kur atrodas kalni, ko dēvē par Albānijas Alpiem ar slaveno Valbonas ieleju.

Tankštellē par diviem eiro litrā degvielu ielej tās darbinieks, kuram pa auto lodziņu pasniedz naudu. Vienalga, eiro vai lekus. Arī veikalos var norēķināties kredītkartēm vai eiro banknotēm. Te gan jāprecizē, ka tā bija vienīgā tankštelle, kurā degviela maksāja tik dārgi. Varbūt tāpēc, ka tā bija vistuvāk lidostai un autonomām, jo visur citur Albānijā degvielas cena bija aptuveni tāda pati kā Latvijā. Autonomā mūs strikti brīdināja ievērot ceļa zīmēs norādīto braukšanas ātrumu. Kalnu ceļos biju pedantiski likumpaklausīgs, bet uz lielceļiem, cenšoties iekļauties transporta plūsmā, atļautais ātrums tika krietni vien pārsniegts. Vienu reizi mūs apturēja ceļu policija. Apstājamies, bet formā tērptais vīrs, sapratis, ka esam ārzemnieki, pamāj ar roku, lai tik braucam tālāk. Pēc tam mums vietējie skaidroja, ka policija tūristus neaiztiek. Protams, ar nosacījumu, ja uz ceļa uzvedamies pieklājīgi. Daudz biju dzirdējis par albāņu visnotaļ pārgalvīgo braukšanas manieri, īpaši pilsētās, kurās nav luksoforu. Nu ko, uzmanīgi jāseko līdzi pārējo autovadītāju uzvedībai un jācenšas pieskaņoties. Pagriezienus var nerādīt, galvenais pirms kāda sarežģīta manevra kārtīgi uztaurēt. Atceros, reiz uzmanīgi ripinājāmies lejup pa kādu visnotaļ bedrainu kalnu ceļu, bet mūs apdzina pasažieru autobuss. Tā arī nesapratu, vai visiem auto ir īpaši amortizatori vai galvenais ir princips braukt tā, lai neviens nemaisās pa priekšu.

Iepriekš mēs domās bijām nosprauduši kursu no Tirānas uz Albānijas Alpiem valsts ziemeļos, kur atrodas fotogēniskā Valbonas ieleja ar Albānijas augstākajām virsotnēm – Jezerca (2694 m), kas ir otrā augstākā virsotne pēc Korab kalna (2751 m) valsts ziemeļaustrumos. Pa ceļam nolemjot iebraukt vēl pāris pilsētiņās. Google karte gan mūsu ceļošanas kāri nedaudz apslāpēja, rādot, ka ceļā pavadīsim teju astoņas stundas. Jūs nopietni? Tā arī bija. Nieka divsimt piecdesmit kilometru, teju visu laiku braucot kalnup, reizēm apstājoties padzert kafiju, pagaidot, kamēr gani pārdzīs ceļam govju, aitu vai kazu ganāmpulkus, vakarā no auto izkāpām nedaudz stīvi no sēdēšanas un iespringuši no piesardzīgās līkumošanas pa kalnu ceļiem.

Ar atvērtu sirdi un labiem apaviem

Ja kāds vaicātu, kas jāredz Valbonas ielejā, mans ieteikums būtu pavisam vienkāršs – skaists un apbrīnojams tur ir gandrīz viss, ja šajā ciniskajā laikā esat spējīgs priecāties par kalnu sniegotajām virsotnēm tālumā, neticami dzidrajiem kalnu strautiem un upēm, blakus kurām atrodas arī iezīmētas taciņas. Atver sirdi, uzvelc labus apavus un dodies ceļā. Ja taka iemīta ar leknu zāli aizaugušās kalnu pļavās, drošības pēc paņem līdzi arī pagaru nūju, ar ko pačabināt zāles pudurus un aizbaidīt čūskas, jo Albānijā dzīvo arī pāris indīgas sugas. Kalnos bieži nākas iet garām joprojām apdzīvotām akmens mājiņām, kas atgādina laiku, kad medībās gāja ar šaujamajiem, kurus lādēja pa stobru.

Komani ezers ir aptuveni 34 km garš, lai gan patiesībā tas nav ezers, bet ūdenskrātuve, kas radusies, 1978. gadā izveidojot aizsprostu uz Drinas upes. Viens tā gals atrodas netālu no Komani ciema, otrs pie Fierzë ciemata. Aizvēsturisks prāmis, kas pārvadā arī auto, trīs stundu laikā jūs nogādās no viena punkta līdz otram. Tirkīzzilā ūdens temperatūra tajā ir tāda, ka netālu no piestātnes esošās kafejnīcas bārmenis, uz mūsu jautājumu, vai drīkst peldēt, atbildēja: drīkst gan un es labprāt paskatīšos, kā jūs to darāt. Jāatzīst, ka viņa ironija nebija bez iemesla, jo ūdens bija sasodīti auksts, tiks auksts, ka izdevās papeldēt knapi pārdesmit metru, pieklājības pēc ienirt un sprauslājot iznirt pie betonētās piestātnes, kur stāvēja minētais bārmenis un, labsirdīgi smaidīdams, vaicāja: nu kā – nebija pārāk karsti?

Tā kā tūrisma sezona vēl nebija sākusies, uz prāmja esam labi ja desmit pasažieri. Acīmredzot apžēlojies par divām saulē kārtīgi uzgrilētām bālādainām amerikānietēm, prāmja kapteinis viņas cienā ar kaut ko destilētu. Bet viss notiek ļoti pieklājīgi un čomiski. Ja kāds vaicātu, kā es varētu raksturot albāņus, lai gan šajā valstī esmu pavadījis tikai nedēļu, es teiktu, ka ar ļoti sirsnīgu un pieklājīgu laipnību, turklāt sarunas laikā neviens necenšas tev neko pārdot vai ieminēties, ka zina čali, kuram pieder paklāju veikals, kurā tieši tagad ir neticamas atlaides…

Bet nepilnas četras stundas, ko pavadījām uz prāmja, skatoties uz Komani ezera zaļi dzidro ūdeni, kalniem ar to zigzagotajām virsotnēm, bija pilnīga atklāsme.

Ja mani iemidzinātu un pamodinātu uz prāmja, es nemūžam nevarētu pateikt, ka tā ir Albānija. Tā arī ir, jo daudzos tūrisma bukletos to salīdzina ar Norvēģijas fjordos sastopamajām ainavām.

Ir gan neliels darvas piliens šajā krāšņajā braucienā. Jācer, ka vides aizsardzības politika, kuru Albānijai drīz vajadzēs risināt, ieviesīs saprātīgu pudeļu depozīta risinājumu.

Kad prāmis galapunktā pietauvojas krastam, ar lielu blarkšķi nolaižas metāla platforma, pa kuru auto lēnām izbrauc uz sauszemes. Pārdesmit metru jābrauc līdz klintī izcirstam tunelim. Rinda virzās uz priekšu kaitinoši lēni, un drīz saprotam iemeslu. Kāds pasažieru mikroautobusa vadītājs bija nolēmis no prāmja nobraukt atpakaļgaitā, bet šaurās brauktuves dēļ bija spiests pārsimts metru pārvietoties šādi līdz pat stāvlaukumam tuneļa otrā galā.

Neuzkāpt čūskai

Lai aizbrauktu uz Rodonas ragu, kas atrodas ziemeļos no otras lielākās Albānijas pilsētas Duresas, nejauši izvēlamies ārkārtīgi stāvu un līkumotu ceļu, kas kalnup ved cauri nelieliem ciematiem. Kādā vietā sanāk braukt pāri upei pa tik šauru tiltu, ka vispirms apstājos un ilgi domāju – varbūt tas domāts tikai gājējiem un mājlopiem, kurus pārvieto uz sulīgākām ganībām?

Turklāt tiltiņa konstrukcija izskatās tik trausla, it kā tā iepriekšējā dzīvē būtu bijusi balerīna. Ja nu tā neiztur vieglā auto dzīvsvaru? Kā būt? Nogaidīt, līdz pāri tam pārbrauc kāds vietējais, un sekot viņam, auto spoguļus teju nobrāžot pret tilta margām.

Autostāvvieta pie Rodonas raga ir nopļauta pļava, un brīžiem pārņem sajūta, ka esam noparkojušies pie kāda no Kurzemes stāvkrastiem. Pa taciņas pakāpieniem dodoties lejup raga virzienā, uzmanīgi virzos pa stāvajiem pakāpieniem un gandrīz uzkāpju kādai čūskai, kas, saritinājusies kamolā, sildās saulē, bet manu soļu nobiedēta aši ieslīd zālē. Vietējie man saka, ka tā bija bullar, neesot indīga, līdzīga mūsu glodenei, tikai reizes desmit raženāka. Apejot apkārt ragam, brienam pa pludmales dzeltenām smiltiņām, un kādā vietā nākas rāpties uz zilpelēka, sablīvēta māla izvirzījuma un brīdi virzīties pa to, uzmanīgi balansējot, lai neiežautos jūrā.

Tālumā redz piekrastes zvejnieka laivu, nolemjam, ka aiziesim līdz tai un nopeldēsimies. Pieejot tuvāk, var pamanīt, ka tās korpusu klāj neskaitāmi stiklašķiedras ielāpi, to bija tik daudz, vairākās kārtās likti, ka no izlietotā materiāla pietiktu vismaz vēl vienai laivai. Acīmredzot piekrastes zvejnieku liktenis ir sūrs ne tikai Latvijā.

Rezervēt naktsmājas pusstundu pirms gulētiešanas

Tā kā drīz tuvojas vakars, jāsteidzas uz naktsmājām. Padoms tiem, kas naktsmītnes mēdz rezervēt ar booking.com. Var gadīties, ka aizbraucat uz iecerēto vietu, bet tur naktsmāju nav. Tas nenozīmē, ka tiks zaudēta nauda, ko parasti atvelk no kartes, kad veic rezervējumu. Albānijā visur jāmaksā uz vietas. Pirmo reizi tā gadījās Ležā. Iebraucām piekrastes pilsētā jau tumsā, pirms tam par mata tiesu izvairoties no sadursmes ar govi. Kāds sens teiciens vēsta, ka tumsā visi kaķi melni. To pašu var attiecināt arī uz ragulopiem, kuri pārvietojas bez pagriezienu rādītājiem. Mani sajūsmināja, ka ragulops nepavisam nelikās izbiedēts no pēkšņi parādījušamies auto. Viņas ķermenis pat neietrīsējās, govs neslējās pakaļkājās, tā vietā lopiņš graciozi pagrieza galvu, lai izvairītos no spoguļa trieciena pret ragu, kurā zaudētājs noteikti būtu spogulis.

Meklējam norādīto adresi, bet apartamenti ar tādu nosaukumu nav atrodami. Prasām vietējiem, kur tie atrodas. Tie vairs nepieņem klientus, mums atbild, un tā vietā kāds vīrs piedāvā apmesties divistabu dzīvoklī jaunā projektā par 30 eiro diennaktī. Devītajā stāvā, ar skatu uz jūru.

Lai skrupulozie ceļojuma plānotāji no šādas situācijas nesabītos, paskaidroju, ka ar naktsmājām Albānijā nav problēmu.

To izvēle ir tik plaša, ka iespējams izvēlēties sev tīkamāko variantu teju pusstundu pirms gulētiešanas. Otro reizi naktsmājas vajadzēja pārrezervēt Duresā, kas ir otra lielākā Albānijas pilsēta un lielākā ostas pilsēta. Izvēlējušies bungalo pašā jūras krastā, izslēguši savas kognitīvās spējas, bet ieslēguši waze, pa stāvajām ielām ar auto rāpjamies līdz galapunktam, kas vēlāk izrādās neliels stāvlaukums. Bungalo nav. Blakus mersedesā sēž māte ar meitu. Nolemjam uzvaicāt, varbūt viņas ko zina. It kā tepat vajadzētu būt, un laipni piedāvā parādīt ceļu. Rezultātā riņķojam, riņķojam, bet bungalo neatrodam. Ar to pašu booking.com 10 minūšu laikā atrodam jaunu mitekli un pēc pusstundas dzeram kafiju, no vienpadsmitā stāva nolūkojoties, kā diena ar saulrieta starpniecību izbeidzas Adrijas jūrā. Negribu pat domāt, cik līdzīga izmēra un kvalitātes ziņā apartamenti maksātu, piemēram, Liepājā, bet varu likt nieri ķīlā, ka vismaz trīs reizes dārgāk, un tie būtu trīs reizes mazāki.

Uz vienas no Duresas centrālajām ielām izstiepusies rinda ar pārdesmit kafejnīcām un bāriem. Domājām, ka tur varēs paēst. Nevarēs vis, mums laipni paskaidro kādas kokteiļotavas darbinieks, šeit var tikai iemalkot kafiju un citus dzērienus. Ar Google atrodam populārāko ēstuvi, kur par veselu ceptu vistu, ko var notiesāt divi cilvēki, prasa tikai septiņus eiro. Kad pienākusi kārta desertam, oficiants paskaidro, ka tie jāpērk mazajos veikaliņos, kur saldumu izvēle ir ļoti plaša, bet paprāva izmēra pahlavas plāksnes iestigušas tik staipīgā medus un sīrupa maisījumā, ka pārdevēja tos no paplātes atbrīvo ar acīmredzamu fizisku piepūli.

Ne soli bez ūdens krājumiem

Viena no Albānijas senākajām pilsētām ir Berata, kas turklāt iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojumu sarakstā. Aptuveni 2400 gadu seno pilsētu dēvē arī par tūkstoš logu pilsētu, un skaidrojums ir pavisam vienkāršs. Pilsēta atrodas ielejā, kurā pa vidu plūst Osumas upe, bet nogāzes abās pusēs sabūvētas mājiņas ar prāviem logiem. Pilsētas vēsturiskās daļas ielas vietām ir tik šauras, ka teju jāiet sāniski. Iespējams, tas tāpēc, lai saule pārāk nesakarsētu akmeņus, jo vasarā, kad temperatūra ir ap 40, sajūta, pārvietojoties pa stāvajām kāpnēm, varētu būt līdzīgai tai, ja somu pirtī ievietotu soļošanas trenažieri. Vārdu sakot, bez pamatīga ūdens krājuma mugursomā šai vietai labāk metiet līkumu. Taču slāpes, ko var remdēt ar ūdeni, nelīdzinās tām slāpēm, ko var remdēt ar vīnu. Ūdenī veselība, vīnā patiesība, vēsta spārnotais latīņu teiciens. Un tieši netālu no Beratas atrodas neliela vīna darītava ar ārkārtīgi jauku nosaukumu – Pupa Winery jeb Pupas vīna darītava, kurā piedāvā ne tikai vīna degustāciju un ekskursiju pa vīna dārziem, bet arī iespēju pārnakšņot.

Jo ielāgojiet, ka arī Albānijā darina vīnu, audzē olīvas, no tām iegūst olīveļļu, ko pēc tam eksportē uz Itāliju, kur to sajauc ar saulespuķu eļļu un pēc tam arī Latvijā pārdod kā olīveļļu.

Pupas vīna darītavā, kas dibināta 1991. gadā, mūs sagaida 17 gadu vecā vīna darītavas īpašniece Estere Pupa, kura ar tēvu sarīko nelielu ekskursiju pa 30 hektāru vīna dārziem, kas atrodas Tomorra kalnā. 500–700 m augstumā tiek audzētas tādas vietējās vīnogu šķirnes kā Puls, Black Serina, White Serina, Black Debina, White Debina un Birvoli. Jaunie vīndari stāsta, ka tāpat kā Albāniju, pasaule pamazām iepazīst arī Albānijas vīnus, jo laika un augsnes apstākļi šajā zemē ir piemēroti tam, lai izaugtu labas vīnogas, kuras, nonākot prasmīga vīndara rokās un franču ozolkoka mucās, mums vēstītu patiesību. Ne tikai par vīnu, bet arī par ceļojumu, kurš, reiz sācies, nekad nebeidzas.