Brauciens reibumā un stāvvieta Vecrīgā. Deviņdesmito gadu ceļu satiksmes ēverģēlības

Uz lidostu pēc kafijas!

Laikā, kad studēju RTU, ar auto aizbraukt uz lekcijām Ķīpsalā varēja pietiekami lēti (ak, kādas bija degvielas cenas!), ātri (vārdu sastrēgums mēs nezinājām) un ērti (parkošanās pie ieejas fakultātē, turklāt bez maksas). Turpat bija kopmītnes, kurās dzīvoja draudzene, un vienā pavēlā vakarā pēc kāda pasākuma vai, iespējams, kopīgas mācīšanās vedu viņu uz Ķīpsalu. Ļeņina ielā (tagad – Brīvības) kaut kur ap Engelsa ielu (tagad – Stabu) pie krustojuma sāka signalizēt blakus rindā esošais auto. Gaidot zaļo gaismu, puiši atvēra logu, māja un kaut ko sauca. Mēs – kā jau apzinīgas jaunas dāmas – viegli pagriezām galvu un izlikāmies viņus neredzam. Puiši auto bija vismaz četri, visi cits citam pāri izliekušies pa logu, tikai vadītājs izskatījās saglabājis apziņu, ka kādam jābūt adekvātam. Ilgāk izlikties, ka neesam viņus pamanījušas, būtu infantili un, paskatoties uz viņu pusi, neapdomīgi pasmaidījām, bet, lai dzirdētu, ko mums saka, draudzene atvēra logu. «Braucam uz lidostu dzert kafiju!» sauca viens. Iedegās zaļā gaisma, un man, protams, vajadzēja pierādīt, ka braucu ātrāk, labāk… Tomēr Ļeņina ielā tas posms bija ar krustojumiem ik pa 100 metriem – pēc maza gabaliņa atkal abi auto stāvēja blakus. Tas atkārtojās vēl dažas reizes, līdz pie pagrieziena uz Komunāru bulvāri (Kalpaka bulvāri) tikām pirmās, viņi stāvēja aiz mums. Viegls pagrūdiens – viņi ar savu žigulīti centās pastumt mūsējo… Neomulīgi. Drudžaini aizspiedām visas auto durvju pogas. Pēkšņi draudzene iespiedzās, jo aktīvākais bija izkāpis un centās atvērt mūsu žigulīša durvis. Izjūtas kļuva nepatīkamas… Nu jau es viņus palaidu pa priekšu – cerībā, ka līdz Ķīpsalas pagriezienam viņiem apniks un mēs netraucēti nonāksim galapunktā. Pāri Vanšu tiltam braucām salīdzinoši lēni, tad pirms pagrieziena lejā atpaliku vairāk un, sagaidījusi brīdi, kad viņu auto ir garām iespējai nogriezties lejā pa labi, strauji veicu manevru. Mēs bijām Ķīpsalā. Nez vai viņi aizbrauca uz lidostu vieni vai tomēr kādu pa ceļam pierunāja uz kafiju?

Brauciens pa pretējo joslu

Vienā ballītē pie draugiem, iespējams, tā bija draudzenes dzimšanas diena tumšajā veļu mēnesī, ierados ar auto, jo iespēja veikt maršrutu – 2 kilometri kājām, tad 1. autobuss līdz Planetārijam un pēc tam 37. autobuss līdz Imantai – nevilināja. Taksometri brauc reti un ir dārgi, tātad – ar savu auto. Bet kura jauniešu ballīte bez alkohola? Ne jau tā, ka daudz, bet tāpat jau pāris glāzes šampanieša ar balzama piešprici nobaudītas tika… Domas, ka es nevarētu sēsties pie stūres, man nav, neviens arī neatņem atslēgas vai nepaveic ko tamlīdzīgu, kā 30 gadu vēlāk mācīs reklāmās ap Līgo svētkiem.

Vēl vairāk – man piesakās vairāki līdzbraucēji pa ceļam, uz Priedaini. Tā jau ir, ka maršruts Imanta–Bukulti visīsākais ir tieši caur Priedaini! Waze nav, kartes nav, Jūrmalas virziens zināms, vienīgi mazs misēklis – ceļu rāda kājāmgājēji, kuri neorientējas ceļa zīmēs. Tāpēc, neatrodot īsto ceļu, nakts tumsā un ar pamatīgi aizsvīdušiem logiem nākas braukt pa vienvirziena ieliņu pretējā virzienā. Ir jau pāris stundu pēc pusnakts, pretim neviens nebrauc, bet brīdī, kad beidzas vienvirziena ieliņa, mūs sagaida viegli pārsteigts autoinspektors. Viņš pamāj ar zizli, pienāk pie auto.

Atveru logu, neiedomājoties, kāda dvinga varētu velties ārā no žigulīša, kurā no pieciem cilvēkiem kaut cik skaidrā ir tikai vadītāja.

Uzzinot, ka esmu braukusi pretēji atļautajam kustības virzienam, murminu pamatojošu paskaidrojumu «bija tumšs… mēs neredzējām… vairs nekad tā nedarīsim». Mani palūdz izkāpt un pienākt pie inspektoru auto. Šis ir mirklis, kad sajūtu reālas bailes par sarunas iznākumu un to, vai vispār spēšu stalti un taisni noiet īso, bet ielu laternas nežēlīgi spoži izgaismoto ceļa gabaliņu. Saņemos un ierindas solī ar vieglu piesitienu pie asfalta maršēju pie abiem varas pārstāvjiem. Mani nomedījušais ir noskaņots kareivīgi, bet auto sēdošais klusējot pēta dokumentus. Pēkšņs glābiņš parādās cita auto izskatā, kuru apturēt steidz sliktais ments, un tad labais sniedz dokumentus, ierosina braukt uzmanīgi un novēl laimīgu ceļu. Vēsais rudens gaiss un stress mani ir atskurbinājis, jūtos skaidra kā stikliņš, un uz ilgāku laiku ir secinājums, ka vārdi «dzer un brauc» tomēr nav savienojami. Bet mani draugi joprojām citē šo daudzskaitlī izteikto atzīšanos «…mēs neredzējām, mēs vairs nekad tā nedarīsim».

1992.–1995. gads

Iepazīšanās, braucot pie stūres, notikusi vairākkārt. Es pat zinu pāri, kuri tā iepazinās, – viņš viņu uzrunāja no blakus auto sastrēgumā, un tagad jau vismaz 10 gadu ir laimīga ģimene. Bet 90. gadu sākumā sastrēgumu īsti nebija, un ieinteresētajiem puišiem nācās braukt blakus, saglabājot līdzīgu ātrumu un cenšoties sabīdīt tekstus caur atvērtu logu. Tā Maskavas ielā mūs ar draudzeni uzrunāja puiši no cita auto, un, tā kā mums bija brīvs vakars, bet viņi izskatījās gana uzticami, tika nolemts pazīšanos turpināt Doles salas stāvlaukumā. Mazliet vīna dāmām, mazliet degvīna augumā diženākajam puisim, paskaļa mūzika no auto magnetolas un dejas zem tumšām augusta debesīm. Puiši, izrādās, ir no tālaika valdības viena kunga apsardzes – viens šoferis, otrs miesassargs. Protams, lielais puisis ir miesassargs, bet savādā kārtā jau pēc otrās mazās glāzītes viņš kļuva sentimentāls un laukuma stūrī raudot stāstīja par savu zaudēto mīlu. Otra komentārs bija lakonisks: «Ak, viņš jau par savu bijušo meiteni stāsta? Skaidrs, atkal piedzēries. Viņam ļoti maz vajag.» Kopš tā laika neticu teorijai, ka liels dzīvsvars automātiski garantē spēju izdzert daudz un neapreibt. Viss ir individuāli…

90. gadu sākums iezīmējās ar haosu daudzās lietās – trūka degvielas, auto nebija iespējams apdrošināt, remontēšana pro­blemātiska…

Arī zaglēni parastie un organizētie kriminālie grupējumi nesnauda. Tā vienu nakti Āgenskalna pagalmā aiz slēgtiem vārtiem stāvošam auto no bākas nozaga benzīnu – gatavojoties braukt, pamanīju, ka «durtiņas» uz bāku atvērtas. Iedarbinot auto, apjautu vismaz 20 litru aizceļošanu nezināmā virzienā. Pēc tam auto ieguva slēdzamu benzīna bākas vāciņu. Metāla stienis, kas saslēdza stūri ar gāzes pedāli, un slepenais slēdzis žigulītim (VAZ 2106, divgadīgs) jau bija. Vai varat iedomāties tagad tādu ekstru? Kad autosalonā pārdevējs stāstīja par auto, kā īpašs aprīkojums tika pieminēti «slēdzama benzīna bāka, stienis stūres saslēgšanai un slepenais degvielas padeves noslēgslēdzis». Pēc nepilniem diviem gadiem viss tas pelēcīti tomēr neglāba no nesankcionētas aizceļošanas nezināmā virzienā…

Tālab sāku meklēt, kur dzīvokļa tuvumā būtu apsargājama vieta auto atstāšanai pa nakti, un atradu pagalmu pie Igaunijas Republikas vēstniecības, tā tolaik atradās pie Āgenskalna tirgus. Telpas apsargāja, un es privāti par mazu, bet taisnīgu atlīdzību ar jaunajiem policistiem sarunāju manam auto naktsmājas. Maiņas bija vairākas, īpaši iedraudzējos ar vienu – vienmēr papļāpājām, un tad, ja atgriezos mājās vēlā naktī, mani pavadīja. Lai būtu pavisam godīga šajā aprakstā, jāatzīstas neilgā romāniņā ar vienu no policistiem, kurš bija glīts tumšmatis mani tik pievelkošajā garumā mazliet virs 190 cm. To laiku raksturo arī abu puišu aiziešana uz Ceļu policiju, kas līdzi nesa krasu viņu materiālā stāvokļa uzlabošanos…

Mazais bardaks bija daudzviet, tādējādi radot salīdzinoši vieglu iespēju tikt pie dažādām atļaujām darīt to, ko citi nedrīkst. Caurlaide braukāt pa Vecrīgu, piemēram. Veiklākie tika arī pie t. s. narušilovkām, kas sniedza iespēju pārkāpt noteikumus un palikt nesodītiem.

Ap 1992. gadu darba specifikas dēļ, drošs paliek nedrošs, tiku nosūtīta uz īsu apmācību par to, kā ar auto braukt pa lidlauku – kur drīkst, kur nedrīkst, ko darīt un ko ne… Man izsniedza caurlaidi un tīri teorētiski tiku atzīta par derīgu braukt pa lidostas Rīga lidlauku. Ne nu gluži pa skrejceļu gan… Pāris reižu to darīju, pēc tam to vairs nevajadzēja, un drīz vien kāds no vadības apķērās – šādu atļauju ir pārāk daudz, tās visas tika anulētas.

1995.–2000. gads

Katrai sievietei pienāk brīdis, kad viņa no meitenes jeb ģevuškas kļūst par sievieti jeb ženščinu. Es nedomāju seksu, bet pāriešanu citā vecuma kategorijā. To krasi izjutu, kad apmēram 27–29 gadu vecumā mani apturēja jauniņš ceļu policists un cienīgi uzrunāja ar jūs. Pakoķetēju ar atbildi mēs, bet viņš mani nopienti uzlūkoja un bilda «jūs esat vecāka par mani, citādi nedrīkstu uzrunāt». Un izrakstīja soda kvīti par drošības jostas nelietošanu.

Salīdzinoši ilgā autovadītājas pieredze – gandrīz 10 gadu – mani neglāba no braukšanas eksāmena jaunajā darba vietā. Tātad ir darba auto, ar kuru pie klientiem brauc projektu vadītāji. Arī es piesakos, ka man tajā un tajā dienā vajadzēs auto, bet sekretāre paziņo – kamēr nav bosa atļaujas, mani grafikā iekļaut nevar. «Tas ir loģiski,» nospriežu un dodos prasīt atļauju. Priekšnieks, par mani mazliet jaunāks vīrietis, noklepojas un paziņo, ka tāpat vien dot man nevarēšot, jāpārliecinās par manām prasmēm. Tās jāatrāda uzņēmuma šoferītim un saimniecības vadītājam vienā personā. «Ok, no problem!» attraucu, un kopā ar eksaminētāju (arī par mani jaunāku) dodamies uz auto. Uzreiz virzos uz vadītāja vietas pusi, bet tieku atturēta. «Sāksim laukumā,» man paziņo. Jūtu, kā vaigos sakāpj dusmu sārtums, bet savaldos. Nonākam pie LTV, kur tolaik bija patukšs, asfaltēts stāvlaukums. Te man beidzot ļauj sēsties pie stūres. Piesprādzējos un parādīju, kā māku braukt. «Ne jau man riepas būs jāmaina,» nobubināju zem deguna, izslīdot astoņnieku. Atceļā uz biroju pie stūres jau esmu es, pēc tam man tika ļauts braukt pat ar bosa auto. Jāatzīst, ka šāds eksāmens gan netika rīkots nevienam no puišiem, kuri atnāca strādāt pēc manis.

Avārijas un negadījumi

Deviņdesmito gadu sākumā ziemā pa apledojušām ielām, lēni veicot labo pagriezienu, auto zaudēja vadāmību, saslīdēja uz pretējo joslu, kurā stāvēja auto rinda, gaidot zaļo gaismu. Kā palēninātā filmā slīdēju garām šiem auto un skaidri saskatīju izbailes vadītāju sejā, beigās vienam kungam gados arī laimējās… Vienīgais, ko spēju izdarīt, – mazliet mainīt auto pozīciju pret viņa auto, lai trāpītu tikai spārnā, nevis noskrāpētu arī abas durvis…

Otrs negadījums, ap 1998. gadu, bija krietni nopietnāks, jo krustojumā manas jaunās Honda Civic aizmugurējā spārnā ietriecās iesācēja ar vecu žiguli, uzsviezdama Hondiņu uz ietves un atduroties pret ceļa zīmi.

Nebiju piesprādzējusies – tolaik uzskatīju, ka centrā to nevajag, – un ­glīti trāpīju ar galvu kaut kur starp stoiku un priekšējo stiklu.

Vēlāk tas radīja galvassāpes un vieglu atmiņas zudumu, bet tajā brīdī tik vien spēju, kā piefiksēt liecinieka kontaktus un naivas labsirdības uzplūdā iedot savu mobilo avārijas vaininiecei, jo viņai kaut kur steidzami jāpiezvana. Izsaucu policiju… Varēju vēl un vēl apdomāt un atcerēties, kā stāvēju pie krustojuma labajā rindā, kā blakus bija simpātisks vīrietis ar labu auto, kā abi vienlaikus, tikko beidza mirgot dzeltenā gaisma, uzsākām kustību, kā es biju mazliet ātrāka un kā sajutu triecienu pa aizmugurējo spārnu. Pēc tam šis pats vīrietis apstājās, apliecināja manu nevainīgumu un atstāja savu kā liecinieka kontaktinformāciju, kuru nodot policijai. Paplukuša izskata jaunkundze, kura vadīja žigulīti, atzinās, ka pie stūres esot pāris mēnešu, viņai ļoti žēl, cerējusi paspēt pārbraukt. Bet pirms policistiem ieradās viņas sazvanītais konsultants (ak, cik naivi bija iedot savu telefonu!), briļļains bārdainis ar visziņa sejas izteiksmi, un autoritatīvi paziņoja – te ir obojudka. To pašu viņš klāstīja policistiem, kamēr es, ne visai labi juzdamās pēc trieciena stiklā, centos stāstīt savu versiju un nodot liecinieka kontaktus. Žigulīša dāmai liecinieku nebija un es, parakstot protokolu, neiedomājos papildināt to ar savu viedokli par tēmu liecinieks tikai viens un konsultanta atbraukšana. Mierīgu prātu devos mājās, sazvanīju apdrošinātājus un gaidīju ziņu no policijas. Liels bija pārsteigums, uzzinot, ka vainīgā esmu es! Jo policijā ar saviem iesniegumiem esot vērsušies divi liecinieki, kuri aprakstīja situāciju, kā Honda ātrumā pie sarkanās gaismas iebrauca krustojumā un tur tai uzskrēja žigulis, kurš braucis pie zaļās gaismas. Aiz pārsteiguma plātīju muti: «Kādi liecinieki, neviens pat klāt nepienāca.» «Tiem lieciniekiem tad nebija laika, viņi atnāca uz policiju pēc tam,» man paskaidroja. Tā kā vēl nelikos mierā un pieminēju savu liecinieku, beigās saņēmu lēmumu, ka «vainīgo noteikt nav iespējams, jo ir pretrunīgas liecinieku liecības». Tas nozīmē, ka apbružātā krāsoto matu feja nesegs mana auto remontu, t. i., apdrošinātāji no viņas neko piedzīt reversā prasībā nevarēs. Man, par laimi, bija KASKO, un apdrošinātāji saremontēja, nomainīja aizmugurējo, priekšējo spārnu un bamperi, arī lukturi ielika. Kopā krietni virs 1000 latiem (sabiedriskā sektora vidējā neto alga tolaik ap 130 latiem). Secinājumi? Vienmēr lietoju drošības jostu un mudinu arī citus darīt tāpat. Un priecājos, ka tagad vairs nav tik viegli sarunāt, ja ir gali policijā.

Pazīšanās Ceļu policijā glābj ādu

Tomēr pati arī esmu izmantojusi pazīšanos policijā. Gribētos jau teikt, ka arī toreiz, 1999. gadā, biju pavisam bez vainas, bet… redzēt, kā no tava auto kapota lēni noripo cilvēks, nenovēlu nevienam. No kurienes viņš radās darba dienas rītā pa vidu braucamajai daļai, kad nogriezos no Mūkusalas apļa virzienā uz CSDD? Nu labi, es nogriezos no otrās rindas… Bet ko citu bija darīt, ja mani neielaida pirmajā? Auto vienmēr ir t. s. aklā zona, un iereibušais vīrietis pārvietojās tieši tur. Par laimi, viņš cēlās augšā tīri mundri. Atvainojās un gribēja laisties lapās. Pārvaicāju vairākas reizes, vai viss kārtībā, viņš māja ar galvu. Biju viegli šokēta, bet neviens autovadītājs neapstājās! Aiz mana auto veidojās sastrēgums, sākās nikna signalizēšana. Jau taisījos braukt, kad parādījās taisnības cīnītāja krievu babuškas izskatā – kliedzot par sievietēm pie stūres, viņa pieprasīja, lai es iereibušo kungu vedu uz slimnīcu vai vismaz izmaksāju kompensāciju. Situācija kļuva nepatīkama, mans auto bija piekrauts ar alkoholu klienta pasākumam un somiņā čaukstēja žūksnis skaidras naudas mākslinieku honorāriem. Vēlreiz noskaidrojusi, vai viņam viss kārtībā un pretenziju nav, taisījos prom. Bet babuška sāka kliegt. Sākot kustību, spogulītī ievēroju, ka babuška notvērusi riteņbraucēju, norādot uz manu attālināšanos. Ja par abiem līdz šim iesaistītajiem man nebija šaubu, ka numurs nav piefiksēts, tad par velosipēdistu nevarēju būt tik pārliecināta. Iegriezos Antenas ielā, noparkojos ceļmalā un nolēmu iet atzīties. Pirms tam gan bija zvans draugam Ceļu policijā (tam pašam, kurš agrāk sargāja žigulīti), viņš stingri noteica nekur neiet, jo tad būs sods par aizbraukšanu no notikuma vietas. «Pagaidīsim,» viņš teica un piebilda: «ja kas parādīsies, tad domāsim.» Otrs zvans – otram draugam, kurš apsolīja piezvanīt, kur vajag, un pēc tam atskaitījās:

ir apsolīts – ja būs iesniegums, to noliks dziļi atvilktnē.

Cik zinu, iesnieguma nebija. Un pat uz kapota un vējstikla nebija īpašā galvas iespieduma, vien dažas nodevīgas bikšu siksnas sprādzes švīkas un sīkas plaisas vējstikla malā.

Remonts 90. gadu gaumē

Jau agrāk apcerētā auto remonta tēma 90. gadu otrajā pusē vairs nebija problēma, it īpaši, ja ir pajauns auto, kuru apkopt dīlera autoservisā. Joprojām atceros lielisko komandu Hondas servisā Skanstes ielā! Lieliski profesionāļi, precīzi darbā un delikāti komunikācijā. Pat tad, kad blondīnes jauniegūtajam auto ir nesaprotama vaina – motors rēc, auto burtiski raujas uz priekšu un nobremzēt var tikai ar grūtībām. Visi groza galvu, bet nolemj to izlaist caur dažādiem testa stendiem, it īpaši tāpēc, ka tobrīd servisa cilvēkiem notiek apmācība – ieradies specs no Japānas. Vakarā varu braukt pakaļ auto, bet pa telefonu man nestāsta, kas par vainu bijusi, tik piebilst, ka nekas nebūs jāmaksā. Smaidīgs, bet ne mani apsmejošs, servisa pieņēmējs paskaidro, ka vaina ir cietajā plastikāta paklājiņā: tas slīd, ar augsto malu atduras pret gāzes pedāli un es ar kreiso kāju (auto ir ar automātu, man jālieto tikai labā kāja) paklāju šajā pozīcijā piefiksēju, tādējādi spiežot uz gāzi arī tad, kad īstenībā bremzēju… Ja mirt, tad mirt ar mūziku, es nospriežu un piesakos atnest savu foto, ja nu viņi veidos dumjāko klientu galeriju. «Nē, nē, viss ir kārtībā,» man saka, «mums bija labs izaicinājums, arī rūpnīcas speciālists uzreiz nevarēja atrast vainu!»

Ja notiks smaga avārija – palīdzības nebūs

Diemžēl gadījās būt klāt arī traģiskā brīdī, kad tikko notikusi avārija. Vasaras nakts, pamatīgs Imantdienas lietus un sarkans sportiska tipa auto, kas nonesis sētu un apmests uz jumta. Uz šosejas izskrējis jauns vīrietis, kurš, galvu apķēris, spēja tikai lamāties. No sava mobilā telefona izsaucu glābējus, ātros nupat jau izsaucis kaimiņmājas medicīnas students. Viņš nāca no auto puses un teica, ka neko palīdzēt nevar – mēģinot elpināt dzirdams, ka plaušās ir asinis. Cietusī ir pavisam jauna, tikai 18 gadu un, kā vēlāk uzzinu, atbraukusi no ārzemju skolas brīvlaikā. Auto viņai uzdāvinājuši vecāki. Pie stūres bijis puisis, kurš ir šoka stāvoklī, tomēr pa iedoto telefonu sazvana meitenes vecākus.

Ir 1997. vai 1998. gads, un vispirms atbrauc glābēji, tad meitenes vecāki un tikai tad ĀP. Policija ierodas pēdējā. Mani krata drebuļi un trīc rokas, nespēju sēsties pie stūres un kā apmāta vēroju notiekošo. Meitenes mamma skrien pie auto, tad raudot skrien pie tikko atbraukušajiem mediķiem, kuri lēni un negribīgi traušas ārā no auto. Pirms tam tikai filmās esmu redzējusi palīdzības sniegšanu un tieši tā to biju iedomājusies arī dzīvē – piebrauc auto, ārsti skrien, glābēji skrien… viss notiek ātri un saskaņoti. Jā, tagad tiešām tā ir, bet toreiz… Jāatzīst, ka mani tas vēlāk atturēja no ātras braukšanas, jo apzinājos: ja kaut kas notiks, palīdzības nebūs. Kas notika tālāk?

Mediķi konstatēja meitenes nāvi un palīdzību sniegt varēja tikai satriektajiem meitenes vecākiem.

Policisti iztaujāja puisi, un es, kaut cik nomierinājusies, braucu prom. Vēlāk, kad salauztās sētas īpašniece pieteica apdrošināšanas gadījumu, lai saņemtu atlīdzību sētas atjaunošanai, atklājās – tādas avārijas nemaz nav bijis. Nekur nav reģistrēta. Tāpēc, kundzīt, nemānieties un labojiet vien pati! Mēs pēc tam spriedām, ka, iespējams, pie stūres esošais puisis saņēma linča tiesu no meitenes vecākiem, kuriem tā esot bijusi vienīgā meita. Par to, ka tai laikā ar jaunu, melnu Mercedes Gelandewagen pārvietojās tie, kuri spēj izdzēst avāriju no dienestu atmiņas un atriebties, šaubu nebija… Vai puisis bija vainīgs? Manuprāt, noteikti. Lai taisnā ceļa posmā noskrietu no ceļa, ­izbrauktu cauri stingrai koka sētai un vēl apmestu auto uz mutes – tur vajag attīsīt pamatīgu ātrumu, kas īpaši neder brīžos, ja brauktuve ir slapja.