Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kādi varētu būt iespējamie riski vai ieguvumi, ja izvēlēsieties draudziņu, kuru kāds, iespējams, nosauks par kranci? Mūsdienās kucēnu vai jau pieaugušu suni var meklēt patversmēs, tā izrādot sociālo atbildību un rūpes par pamestajiem vai bez saimnieka palikušajiem dzīvniekiem. Taču patversmēs galvenokārt mitinās lielāki un mazāki rējēji bez ciltsrakstiem, kuriem pat grūti noteikt līdzību kādai no populārākajām šķirnēm.
Kā zināt, ka izvēlētais suns atbildīs vēlmēm un priekšstatiem par nākamo ģimenes locekli? Iespējams, suns iecerēts kā rotaļu biedrs bērnam vai kompanjons pensionāram. Bet varbūt viņa pienākums būs sargāt īpašumu. Atkarībā no tā, kādam nolūkam suni paredzēts turēt, var apsvērt tā auguma izmērus, apmatojuma biezumu, bet – cik liela nozīme ir konkrētai šķirnei? Lielisks draugs bērnam var būt arī augumā neliels krancītis, tāpat arī par mājas sargu derēs izmēros iespaidīgāks jauktenis. Turklāt gadās, ka bezšķirnes suņi ir ne mazāk izskatīgi par dižciltīgajiem. Reizēm pēc ārienes pat grūti atšķirt, vai tas ir krancis vai vācu aitusuns, kuram tēvs, iespējams, tiešām bijis šķirnes skaistulis.
Protams, ja galvenais mērķis, kāpēc tiek iegādāts suns, ir piešķirt sev zināmu sociālo statusu vai sekot apšaubāmai modes tendencei, tad jauktenim diezin vai tiks dota priekšroka.
Mūsdienās aizvien populārāk kļūst nevērtēt suni pēc tā piederības šķirnei, bet gan pēc tā unikalitātes.
Iespējams, ka vēlmi iegādāties konkrētas šķirnes suni nosaka arī populāru kinofilmu četrkājainie varoņi. Tā savulaik īpaši populāri kļuva Lesijas līdzinieki – garspalvainie kolliji – vai, piemēram, Badija un Mārlija ciltsbrāļi – zelta retrīveri. Ne visiem bija piemēroti apstākļi, lai dzīvoklī turētu Bēthovenu. Taču ne mazums ģimenes filmu uzņemtas arī par brīnišķīgajiem jaukteņiem, piemēram, Viesnīca suņiem, starp kuras 70 astainajiem aktieriem vairums bija atrasti klaiņojam ielās. Pēc filmēšanas beigām daudzus no viņiem adoptēja paši kino ļaudis.
Jaukteņi bija arī pirmie suņi, kas aizceļoja kosmosā. Krievijas zinātnieki izmēģinājuma lidojumiem sagatavoja desmitiem krancīšu, slavenākie no kuriem bija Belka un Strelka – abas kucītes veica diennakts ilgu orbitālo lidojumu apkārt zemeslodei un veiksmīgi atgriezās uz Zemes. Vēlāk Strelka laida pasaulē sešus kucēnus, no tiem vienu uzdāvināja toreizējā ASV prezidenta Džona Kenedija sievai Žaklīnai un viņu meitiņai Kerolainai.
Kuram dod priekšroku – jauktenim vai tīrasiņu rējējam –, atkarīgs arī no priekšstatiem, par katra plusiem un mīnusiem. Sabiedrībā iesakņojušies vairāki mīti, kam nav nekādas saistības ne ar ģenētiku, ne bioloģiju. Tāpēc, pirms nodoties īstā suņa meklējumiem, vērts apsvērt, kas šķirnes suni atšķir no viņa ciltsbrāļa, kura tēva vai pat abu vecāku izcelsme nav nojaušama.
1. mīts: krančus var dabūt par velti, to uzturēšana neprasa lielas izmaksas
Iespējams, ka bezšķirnes kucēnu jums patiesi kāds atdos par velti vai simbolisku samaksu atšķirībā no šķirnes suņa, par ko vajadzēs izdot krietnu naudas žūksni. Protams, ir lētākas un dārgākas šķirnes, arī viena metiena ietvaros kucēnu cenas var atšķirties atkarībā no tā, kā tiek novērtēta viņa atbilstība stingrajām šķirnes prasībām. Ja izrādīsies, ka, piemēram, kažoka krāsu tonis vai krāsu laukumu izvietojums neatbildīs šķirnes standartam, kucēns tiks izbrāķēts un attiecīgi arī lētāk maksās. Savukārt, ja bezšķirnes suns nāks no patversmes, iespējams, būs jāsedz izmaksas, kas saistās ar tā iepriekšējo aprūpi – vakcinēšanu, attārpošanu, sterilizēšanu u. c.
Arī ar suņa uzturēšanas izmaksām jārēķinās kā vienā, tā otrā variantā neatkarīgi no mīluļa izcelsmes. Ja vien šķirnes suni nav paredzēts gatavot izstādēm un attiecīgi tam tērēt ne mazums līdzekļu, tā uzturēšana var nebūt dārgāka par jaukteņa uzturēšanu. Protams, ja pieņem, ka arī par krancīti pienācīgi parūpēsieties – dosiet tam kvalitatīvu barību, nevis pārpalikumus no ģimenes pusdienu galda.
Gan šķirnes suni, gan jaukteni vajadzēs vakcinēt, vest pie sertificēta veterinārārsta, tāpat tas būs jāčipo, kā to prasa valstī pieņemtie noteikumi par suņu reģistrāciju. Tāpat nav zināms, kādas veselības problēmas var rasties četrkājainajam ģimenes loceklim, vienalga, vai tas būtu ar labiem radurakstiem vai ne.
Arī barošanas trauki, guļvieta, kaklasiksna, pavadiņa, rotaļlietas vai kāds suņu modes aksesuārs noderēs kā vienam, tā otram. Tādēļ nevajadzētu jau sākotnēji pieņemt, ka jaukteņa vajadzībām īpaši netērēsimies, līdz ar to tā uzturēšanas izmaksas būs nelielas. Ar šādu attieksmi labāk iztikt bez astainā ģimenes locekļa, nopērkot plīša sunīti – tam nebūs nekādu turpmāko izmaksu.
2. mīts: bezšķirnes suņiem raksturīga labāka veselība, tie mazāk slimo
Šāds apgalvojums var izrādīties gan patiess, gan apstrīdāms. No vienas puses – jaukteņi atšķirībā no īpaši selekcionētiem šķirnes suņiem var izcelties ar labāku ģenētiku un tos retāk apdraud iedzimtas slimības, kādas var rasties pēc radniecīgi tuvu dzīvnieku krustošanas, selekcionējot šķirnes standartam atbilstīgus pēcnācējus. Taču tas nebūt nenozīmē, ka bezšķirnes suns jau pēc definīcijas būs ar labu veselību, it īpaši, ja tas paņemts no ielas un nav zināmi apstākļi, kādos dzīvojusi grūsnā kucīte. Iespējams, to nomocījuši iekšējie un ārējie parazīti, tā pastāvīgi bijusi badā, līdz ar to arī kucēniem pirmās dzīves dienas nav bijušas labvēlīgas. Ja tiem pietrūcis mātes piena, tie atradušies aukstumā vai mitrumā, tas, protams, var ietekmēt kucēnu imunitāti.
Drošāk būtu izvēlēties jauktenīti, kura māte dzīvo pie gādīgiem saimniekiem un tiek labi aprūpēta. Bet pat tad, ja nezināt, kādi bijuši kucēna dzīves apstākļi, nav teikts, ka viņš būs slimīgs. Tāpat arī aprūpētas šķirnes suņa mazulis var izrādīties vārgulīgs, jo veselība atkarīga ne tikai no ārējiem apstākļiem vien, tā ir sava veida gēnu loterija.
3. mīts: jaukteņiem ir labāka ģenētika, jo tie vairojas dabīgās atlases ceļā
Šajā jautājumā patiesība ir kaut kur pa vidu, jo, kā minēts iepriekš, gēnu loterijā iznākumu grūti prognozēt. Jā, šķirnes suņi nereti cieš no tā, ka viņu vecākus izvēlas cilvēki, cenšoties nostiprināt īpašās šķirnei raksturīgas eksterjera iezīmes – kažoka kuplumu, astes pacēlumu, ausu izvietojumu u. tml. Taču rūpīgi selekcionāri arī seko tam, lai nākamā paaudze būtu pēc iespējas mazāk apdraudēta dažādu pārmantojamu slimību gadījumā. Šķirnes suņi, kuriem atklājas veselības problēmas, netiek pavairoti. Taču risks pastāv, it īpaši, ja šķirnes turpināšanai tiek izmantots tikai viens izcils suņu tēviņš, – līdz ar to arī turpmāk, krustojot viņa pēcnācējus no dažādām kucītēm, tomēr būs konstatējama attālāka radniecība, kas savukārt nenāk par labu ģenētikai.
Taču arī mazpilsētā vai ciematā savā vaļā palaistus jaukteņus apdraud tuvas radniecības iespēja. Tikai vilku barā valda stingra hierarhija, kuru mātīti izvēlas alfa tēviņš, kurš ir spēcīgākais, izveicīgākais un arī veselīgākais bara vilks. Piejaucētajiem suņiem šāda kārtība nav raksturīga, kucīti, kurai ir meklēšanās periods, var apbērnot arī slims un klibs krancis. Bet tikpat labi nākamo kucēnu tētis var izrādīties brīvsolī pasprucis tīrasiņu šķirnes čempions. Tādēļ arī jaukteņi mēdz būt tik dažādi!
4. mīts: krancīši ir īpaši gudri, tie labi padodas apmācībai
Tāpat kā gēnu spēle, arī suņa intelekta spējas nav iepriekš pareģojamas, jo tas ir rezultāts kombinācijai, kurā nav nozīmes ne suņa augumam, ne kažoka krāsai un lielākoties pat ne šķirnei. Mēdz būt gan apķērīgi, gan ne tik apķērīgi vācu aitusuņi, var gadīties, ka augumā mazais taksītis komandas apgūs ātrāk par lielo dogu, arī bezšķirnes suņu vidū ir gan savi gudrinieki, gan dumiķīši.
Tiesa, krancīši var izrādīties universālāki dažādu uzdevumu pildīšanai – tie var gan kļūt par aituganiem, gan sargāt māju, gan būt cilvēka ar invaliditāti pavadoņi. Savukārt šķirnes suņi, kas jau paaudzēm selekcionēti konkrētu uzdevumu pildīšanai, piemēram, pēdu dzīšanai un medījuma pienešanai, nebūs tik daudzpusīgi, taču savu tiešo darbu, iespējams, veiks labāk par krancīti.
Ja suns tiek izvēlēts noteiktam pienākumam, labāk paļauties uz konkrētas šķirnes suni.
Nav arī teikts, ka jauktenis, kuru apmācīs jau no kucēna vecuma, būs mazāk spējīgs, taču simtprocentīgi garantēt teicamu rezultātu nevar. Augumā liels un draudīgs milzenis var raksturā izrādīties tik labsirdīgs, ka nekādi neizdosies viņu uztrenēt par konvoja suni.
5. mīts: krancīši ļoti pieķeras saimniekam, gatavi viņa dēļ ziedot dzīvību
Sabiedrībā iesakņojies uzskats, ka dzīves pabērni vienmēr ir nelaimīgi, bet tie, kuriem paveicies piedzimt labos apstākļos, staro aiz laimes. Taču realitāte var būt pavisam cita – sunim ar izciliem ciltsrakstiem dienām jānīkst izstādēs, jāpārcieš gari pārlidojumi, tiek liegts skraidīt brīvā vaļā, lai nesaveltos kažoks. Tikmēr krancis var izbaudīt visus suņa dzīves labumus – skraidīt pa pagalmu, apriet garāmgājējus, izvārtīties vietās, kas ne pārāk tīk cilvēku deguniem…
Arī uzskats, ka bezšķirnes suns būs bezgala pateicīgs un ziedoties spējīgs tikai par to vien, ka pieņemts aprūpē, ir izdomāts. Var gadīties, ka briesmu brīdī suns aizbēgs un paslēpsies drošākā vietā. Tā izpaudīsies pašsaglabāšanās instinkts, kāds piemīt vairumam savvaļas dzīvnieku, – vispirms glābt pašam savu ādu. Ja suns iepriekš bijis klaiņotājs, bez savām mājām, no viņa grūti sagaidīt citu reakciju.
Jauktenis būs daudz noturīgāks pret stresu, jo dzīvē redzējis un piedzīvojis daudz ko. Iespējams, tieši tāpēc kosmosa iekarošanai savulaik tika izvēlēti mazie kranči.
Savukārt sargsuņi un dienesta suņi, kādi ir vācu aitusuņi, Vidusāzijas aitusuņi, kaukāzieši un rotveileri, jau paaudzēm ir atlasīti ar tādu psihisko noturību, kas bez minstināšanās būs gatavi aizstāvēt saimnieku un riskēt ar dzīvību. Taču šķirnes suņi var būt daudz jutīgāki pret klimata pārmaiņām, trokšņiem, atstāšanu vienatnē, citām nepieredzētām situācijām.
Atkal jāizvērtē, vai suņa pienākumos paredzēts būt līdzgaitniekam jebkurā dzīves situācijā vai arī tam tiks uzticēts konkrēts uzdevums. Taču tas nenozīmē, ka zagļi viegli iekļūs īpašumā, ja to sargās bezšķirnes suns. Iespējams, par mājas sargu būsiet izvēlējušies tādu, kuram senčos bijis kāds no minēto šķirņu sargsuņiem, un viņš teritoriju sargās pat bez iepriekšējas apmācības. Vēlreiz jāvērš uzmanība, ka, izvēloties jaukteni, nevar paļauties tikai uz priekšstatiem, kas gūti no filmām. Katrs kucēns, ar ciltsrakstiem vai bez, būs atšķirīgs. Tā raksturu daļēji noteiks senču gēni, bet lielā mērā arī audzināšana, aprūpe, apmācība un piemēroti dzīves apstākļi.
6. mīts: jaukteņi ir neparasti un daudzveidīgi, tie nelīdzinās kā divas ūdens lāses
Šim apgalvojumam gan var nekļūdīgi piekrist, jo pat vienā metienā bezšķirnes kucītei var piedzimt kucēni, kurus nezinātājs nenoturēs par brālīšiem un māsiņām. Savukārt, krustojot šķirnes suņus, gala iznākums būs paredzams – takšu kucēni izskatīsies pēc taksīšiem, viņu vidū negadīsies kāds pūdelim līdzīgs.
Tomēr jāņem vērā, ka daudzveidīgie jaukteņi var sagādāt pārsteigumus, jo no tā, kā izskatās mīlīgais kucēns, vēl grūti spriest, kāds tas būs pieaudzis.
Mazais, pūkainais kamoliņš var izaugt par īsspalvainu suni, tāpat nav zināms, vai tam nebūs vilka augums, tikai uz takša kājām. Labi, ja, izvēloties kucēnu, apskatāma arī tā mamma, taču tas negarantē, ka mazulis vēlāk viņai līdzināsies. Ja zināms gan tēvs, gan māte, ar interesi var gaidīt, kāds būs gala rezultāts. Sajaucoties dažādām šķirnēm, nereti pat rodas hibrīdi, kuri vēlāk pārtop par jaunu šķirni. Šāda sajaukuma rezultātā suņu pasaule arī ir tik daudzveidīga!
Tiem, kas izvēlas jaukteņu kucēnus, jābūt gataviem, ka viņu mīlulis var neatbilst vispārpieņemtiem suņu skaistuma etaloniem. Taču vizuāls defekts var izrādīties efekts un iemantot vispārēju apbrīnu un mīlestību, kā tas nereti notiek ar neglītāko dzīvnieku topu uzvarētājiem. Daudzi sabiedrībā populāri cilvēki izvēlas sev draugus no patversmes, viņus nesatrauc, vai bezšķirnes suns nepazemina viņu prestižu un statusu. Tieši pretēji – atbildības uzņemšanās par patversmes iemītnieku tiek vērtēta augstāk par dārgiem ciltsrakstiem!
