Atraktīvās pundurkazas – kompanjons un zāles pļāvējs

Satiek ar visiem

Ja pundurkaziņa jau kopš bērnības redzējusi un iepazinusi citus mājdzīvniekus, attiecību problēmu – vismaz no kazas puses – ar tiem, visticamāk, nebūs. Tas pats sakāms par cilvēkiem. Paradoksāli, bet pundurkazas bieži pat ir labvēlīgākas pret cilvēku nekā pret otru pundurkazu. Viņām ārkārtīgi patīk, ja cilvēks kasa tām muguriņu.

Pundurkaziņas labprāt rotaļājas kopā ar bērniem – kāpj, lec, dauzās.

Kaziņa ir droša, rotaļīga, mīļa un izmēra un rakstura dēļ nevar nodarīt bērnam pāri. Viņām ir viegli iemācīt dažādus trikus.

Citi lasa

Piemiņas stāsts

Mirusi filmas «Briljanta roka» blondā skaistule Svetličnaja. Viņa vairs nevienu neatpazina…

Marta Kalniņa

Nauda

«Esam dzirdējuši visus iespējamos attaisnojumus un melus.» Rozenbaumas parādu skandālā iesaistās arī Kristīne Krūze

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Karīna atzīst, ka neskatoties uz miniatūro izskatu, punudrkazai ir īsts kazas raksturs – savā starpā viņas mēdz kašķēties. Šī iemesla dēļ, Karīna mērķtiecīgi dara visu, lai šādas situācijas nerastos. Viņas pundurkazu Zīlītes un Medņa bērni (puikas) tiek atdoti prom vai kastrēti, līdzko tas ir iespējams, un saimniecībā netiek pieņemta neviena pundurkaza no malas, kuru nesaista radniecības saites ar Zīlīti un Medni. Rezultātā šī pundurkazu ģimene dzīvo saticīgi un mierīgi, vien retumis profilaksei īdzīgi iebakstot kādam ģimenes loceklim, ja to pieprasa bara noteikumi.

Pundurkaziņa – gan kompanjons, gan zāles pļāvējs

Tās kaziņas, kuras no Lauku sētas neiegādājas citas vietējās vai aizrobežu lauku saimniecības un zoodārzi, nonāk pie cilvēkiem, kuri dzīvo piepilsētās un meklē mājdzīvnieku, kas vienlaicīgi dotu kādu praktisku labumu un būtu arī mīļš kompanjons.

Lai gan pundurkaza noteikti nav piena kaza, no kuras var gaidīt apjomīgu izslaukumu, tomēr pienu tā dod gan. Cilvēkiem, kas slimo ar kuņģa čūlu, aknu, žultspūšļa slimībām, bronhiālo astmu, tuberkulozi un aizcietējumiem ārstniecības nolūkos īpaši iesaka dzert tieši kazas pienu.

Šādos gadījumos ar pienu, ko spēj dot viena divas pundurkaziņas, ir pilnīgi pietiekami un nav nepieciešams iegādāties veselu ganāmpulku.

Kazas piens nesatur laktozi, tāpēc to dod arī bērniem, kam ir alerģija no govs piena. Karīna teic, ka pundurkazas pienam atšķirībā no parastās kazas piena nepiemīt specifiskā garša un aromāts, pie kā daudziem cilvēkiem ir grūti pierast. Pundurkazas piens ir arī saldāks.

Pundurkazu turētāji uzskata, ka atšķirībā no klasiskajām lauku kaziņām pundurīšu meitenes ir pievilcīgākas tesmeņa formas dēļ. Parastajai kazai tesmenis visu laiku ir aptuveni viena izmēra un teju līdz zemei, bet pundurkazai, ja tā nebaro kazlēnu ar pienu, tesmenis uzsūcas un paliek tikai divi mazi pupiņi.

Pundurkazas mierīgi var aizstāt zāles pļāvēju – lielisks problēmas risinājums tiem, kuriem ir privātmāja ar regulāri kopjamu zālienu tai apkārt. Šāda zāles pļāvēja ekspluatācijas termiņš ir aptuveni 15 gadi – tieši tik ilgi dzīvo šīs burvīgās kaziņas.

Ja vēlies turēt pundurkazu

1. Pundurkazas mazuli drīkst nošķirt no mātes ne ātrāk kā triju mēnešu vecumā.
   Tas ir laiks, kad kazlēns jau prot patstāvīgi ēst un ir spējīgs izdzīvot. Tomēr, kā novērojusi Karīna, ja mātes un kazlēna attiecībās neiejaucas, pundurkaza baro un rūpējas par kazlēnu pat līdz gada vecumam, kamēr kazlēns sasniedz pieaugušas kazas vecumu un saprātu. Jo ilgāk kazlēns ir mātes aprūpē, jo veselīgāks gan fiziski, gan emocionāli viņš būs.
2. Jāatceras, ka pundurkaza ir lauku dzīvnieks.
   Tas nozīmē, ka viņai ir nepieciešama sava atsevišķa telpa gulēšanai un āra teritorija, kur pavadīt laiku. Dzīvnieka miteklim jābūt siltam (ziemā vismaz plus 10 grādiem) un tādam, kur nav caurvēja, jo pundurkazas ir diezgan salīgas. Tajā noteikti ir jāatrodas sausam un tīram sienam.
3. Piemājas teritorijai, kur pundurkaziņa var vadīt savas dienas, jābūt ar zālienu, ko viņa drīkst noganīt.
   Tāpat ap māju ieteicams uzlikt vismaz 1,5 metrus augstu sētu, jo pēc sava dārza iepazīšanas kaza var izdomāt doties aplūkot, kas gards un interesants atrodams kaimiņa dārzā. Zemāka sēta pundurkazai nebūs cienījams pretinieks, jo viņa pat neieskrienoties spēj uzlēkt metra augstumā.
4. Pundurkaza, tāpat kā parastā kaza, iecienījusi dažādus krūmu un koku zarus un lapas.
   Tāpēc, ja dārzā, kur gatavojies laist kazu, ir kādi sevišķi saudzējami apstādījumi, košumkrūmi, ābelītes, tie ir jānorobežo, lai dzīvnieks tiem netiek klāt. Zoodārza Lauku sēta saimniece labsirdīgi atzīst: «Izlaid kazu pagalmā uz vienu minūti, iegūsti postažu uz desmit gadiem!» Kaza pastrīķēs ragus, kur tas būs ērti, pagaršos to, kas viņai liksies gards, tāpēc vienmēr jāatceras izolēt un novākt to, ko dzīvnieks, dabisku instinktu vadīts, var sabojāt.
5. Jārēķinās, ka pundurkaza par tualeti neizvēlas vienu konkrētu vietu, bet nokārtojas tur, kur attiecīgajā brīdī ir nepieciešamība. Tomēr kazas ekskrementi nav sevišķi traucējoši vai neestētiski. Spiras ir mazas un zālē grūti pamanāmas.
6. Pundurkaza raksturā nav vientuļniece.
   Lai dzīvnieks neskumtu un negarlaikotos (ja kaziņa ir viena, tā mēdz radīt visai pamatīgu troksni, lai pievērstu sev uzmanību), iesaka ņemt uzreiz divas kazas. Izvēloties pretēju dzimumu kazas, gan jārēķinās, ka pēc noteikta laika būs jādibina lauku saimniecība, jo būs gaidāms ģimenes pieaugums. Ja tāda mērķa nav, jāizvēlas divas pundurkazu meitenes vai divi puikas.

Ar ko barot?

Dzīvnieka pamata ēdienkarte ziemā sastāv no glāzes miežu graudu dienā un siena, savukārt vasarā pundurkaza mielojas ar zāli. Karīna stāsta, ka pundurkaza saprātīgi un rūpīgi izvēlas, ko ēst un ko ne. Piemēram, vasarā asās egļu skujas tiek atstātas bez ievērības, toties ziemā, kad kļuvušas mīkstākas un izplata patīkamu aromātu, pundurkaza labprāt tās liek uz kārā zoba. Tāpat Karīna novērojusi, ka kazām tīk apšu lapas un miza.

Dzīvnieka miteklī visu laiku jābūt pieejamam svaigam ūdenim. Šajā ziņā pundurkazas ir uzmanīgas – viņas dzers tikai svaigu un tīru ūdeni.

Pundurkazām vajadzīga arī laizāmā sāls.

Jāuzmanās no cienāšanas ar dzīvniekiem nepiemērotu barību. Lai gan pundurkaza neatteiktos no mīkstas baltmaizes šķēlītes, tas dzīvniekam var nākt tikai par sliktu. Baltmaize pielīp pie aukslējām un sastājas kuņģī. Saprotams, ka nedrīkst dot konfektes, čipsus un tamlīdzīgus našķus. Ilgtermiņā šie produkti var novest dzīvnieku pie veselības problēmām – audzējiem, kuņģa slimībām. Pundurkazu droši var cienāt ar āboliem, burkāniem, zaru un lapu slotiņām.

Divas reizes gadā Karīna savām pundurkazām potē selēnu, jo Latvijā augu valsts barībā tā ir maz.

Selēns nepieciešams, lai nodrošinātu normālu muskuļu darbību un labu vielmaiņu. Divas reizes gadā, tāpat kā kaķus un suņus, pundurkazas nepieciešams attārpot. Tikpat bieži kazām jāapgriež nagi, ko saimnieks var paveikt pats.

Viešņas no Āfrikas

Pundurkazu dzimtene ir Centrālāfrikas pilsēta Kamerūna. Amerikas Savienotajās Valstīs tās ieveda no Eiropas zoodārziem 1952. gadā. Tieši amerikāņu selekcionāri, kas ļoti ieinteresējās par no Eiropas atvestajiem dzīvniekiem, pirmie norādīja, ka pundurkaza var būt ne tikai dekoratīvs zoodārza eksemplārs, bet arī lielisks mājdzīvnieks.

Pundurkaza, lai gan kaza, tomēr ir miniatūra, tāpēc nedz pienu, nedz gaļu, nedz vilnu no tās neiegūst tik lielā apjomā, lai pundurkazu varētu dēvēt par neaizvietojamu lauksaimniecības mājdzīvnieku. Salīdzinājumā ar klasiskajām kazām pundurkazas pamatfunkcija tomēr ir vairāk dekoratīva un izklaidējoša. Pundurkazām ir ārkārtīgi labsirdīgs un uz cilvēku vērsts raksturs, kas šos dzīvniekus dara līdzvērtīgus suņiem un kaķiem.

Pundurkazas pēc šķirnes īpatnībām tiek iedalītas trijos veidos: klasiskās pundurkazas (pygmy goat), miniatūrās kazas (miniature goat) un rūķīšu kazas (dwarf goat). Savukārt šie trīs pundurkazu veidi iedalās vēl vairākos desmitos apakštipu. Latvijā dzīvo Holandes un Kamerūnas pundurkazas.

Sieviešu kārtas pundurkazas parasti ir 24–34 kilogramus smagas, bet buki sver 27–39 kilogramus. Kazas ir 41–58 centimetrus augstas. Pundurkazas ir dažādās krāsās: karameļu dzeltenbrūnas, brūnas, sudraboti pelēcīgas, baltas, melnas, divkrāsainas (melnbaltas, melnbrūnas u. c.).