Otra aizrautība ir lipīga
«Šovasar man bija pavisam negaidīts piedāvājums… Kad telefonā ieraudzīju, ka zvana Santa Anča, domāju – varbūt aicinās uz interviju, bet atskan – man tāda dulla doma par filmu, ir ideja, kas jau uzrakstīta, to man atsūtīs, un, ja ir galīgi garām, lai uzreiz pasakot. Santa ar tādu aizrautību stāstīja, kāpēc vēlas ļauties kino valdzinājumam, piedzīvot to, kā top filma, ka aizrāva mani sev līdzi. Viņa piedāvāja man uzrakstīt filmai scenāriju. Vēlāk biju klāt vairākām viņas telefona sarunām, un
pirms katra zvana Santa teica – gan jau atteiks, tomēr zvanīja un enerģiski savu ideju stāstīja. Un, hops, viens piekrīt piedalīties, otrs, trešais,
un beigās – kā sāka tapt, tā bez pārtraukumiem uztapa filma Gaiss. Tāpēc – ja ir kāds sapnis, kas tiek lolots, kaut pašam varbūt šķiet, ka tas ir muļķīgi, ko tad es un ko vēl citi padomās, visas šīs domas vajag mest pie malas un darīt. Manuprāt, no Santas var ļoti daudz mācīties – viņa sāk darīt ko nebijušu un dara to tāpēc, ka viņai tas šķiet interesanti. Un, ja tev pašam kaut kas šķiet interesanti, tu iededzies un tava liesma pārlec no cilvēka uz cilvēku gluži tāpat kā uguns mežā. Tikai šajā gadījumā tas ir tāds pozitīvais ugunsgrēks.
Stāstot par filmas ideju, Santas īsā versija skanēja – vairāki cilvēki atbrauc uz viesnīcu un viņi visi ir šausmīgi nelaimīgi un skumji. Bet, kad brauc prom, visi ir mazliet laimīgāki… Lielos vilcienos tas gandrīz vai arī bija viss. Santa bija izdomājusi cilvēku tipus, ko savā filmā vēlas parādīt, un kā nemainīgs lielums tajā bija aktieris Juris Žagars, par kuru bija zināms, ka viņš atveidos vienu no vīriešu lomām. Tā nu mēs abi ķērāmies pie darba – sākumā izstrādājām filmas tēlus, un, kolīdz uzrakstīju epizodi, devu Santai lasīt, un tā mēs gājām uz priekšu. Filmēšana notika viesnīcā Villa Santa, kur ierodas arī filmas varoņi.
Mēs speciāli tur pavadījām vienu dienu, un Santa visu laiku smējās – bet nu jūtat, jūtat? Te tak ir savādāks tas gaiss!
Līdz izdomājām, ka tas būs stāsts par viesnīcu, kurā ir šis īpašais gaiss, un cilvēki tur ierodas ar ļoti lielām cerībām, ka viņi pēc pavadītās nakts aizbrauks projām laimīgāki… Mums katram ir gaidas par savu dzīvi, un bieži domājam – mēs būsim laimīgi tad, ja nonāksim kaut kādā punktā, ko esam iztēlojušies. Taču bieži vien, kad tajā punktā nonākam, saprotam – ai, tomēr tas punkts ir citur! Filmas varoņi ne tuvu nav saņēmuši to atbildi, ko gaidīja, jo atbilde izrādījās pavisam cita, taču caur to katrs pietuvojas savai laimei.»
Ne vienmēr ir tāda brīvība
«Jāatzīst, ka nemaz tik bieži kā dramaturgs nebaudu tādu brīvību, kā rakstot scenāriju filmai Gaiss. Vispār ļoti reti sanāk rakstīt to, ko pašam gribas. Parasti tie visi ir pasūtījuma darbi, kas ieliek rāmī. Kā reiz šobrīd pats ar sevi risinu iekšējo dialogu, vaicājot: «Artūr, bet kāpēc tu necenties vairāk ņemt lietas savās rokās? Ka tev ir tava ideja un tu pārliecini citus, ka šis ir vajadzīgs, nevis otrādi.» Teātra vidē populārāk, ka tas ir režisors, kurš atnāk pie tevis ar ieceri, un tad es mēģinu saprast, vai redzu stāstu, kā šo ideju izstāstīt. Ar to jau arī iet visādi. Ja saslēdzas, tad ķeros klāt. Bet ir bijis arī tā, ka iedziļinos un saprotu – nu nē, kaut kas manī īsti neslēdzas. Tie ir visgrūtākie brīži, kad raksti un pats uz sevi visu laiku dusmojies, ka… nu, nav. Taču, piemēram, izrāde Arī vaļiem ir bail, ko iestudēja Nacionālais teātris, radās, sarunājoties ar režisoru Elmāru Seņkovu, un šajā darbā es jutos ļoti brīvs. Mums abiem tobrīd bija mazliet pāri trīsdesmit un šķita – vajag uztaisīt kaut ko par mūsu paaudzi.
Jo kā tas nākas, ka mēs jau tagad piedzīvojam krīzes, kas ierasti piemeklē cilvēkus pusmūžā?
Gribējās noskaidrot – kāpēc tā, kas ir mainījies? Izglītības iespējas mūsdienās jau 30 gados ļauj būt veiksmīgam un sasniegt savā karjerā teju augstāko punktu. Mans varonis lugā ir plastikas ķirurgs, kurš, cītīgi mācoties un pilnveidojoties, jau 30 gadu vecumā ir labi apmaksātā pozīcijā un šķietami nonāk punktā, kur visam it kā jābūt labi. Bet izrādās – kaut kas īsti labi nav…
Kaut kur lasīju līdzību – ja cilvēkam liktu dzīvot viena kvadrātmetra būrī, viņš būtu nelaimīgs. Pēc tam ieliktu divos kvadrātmetros, viņš mirkli būtu priecīgs – o, plašums –, tomēr drīz vien atkal justos kā būrī. Un arī tad, ja uztaisītu bezgalīgi lielu būri, viņš tāpat pēc kāda laika domās – tas taču ir būris. Bet gribas jau to bezgalību. Gribas doties tālāk, bet kur un kā? Tomēr mana vispretrunīgāk vērtētā luga ir Ričards. Nekā personīga par vardarbības tēmu. Tobrīd sabiedrībā tā bija aktualitāte – pasauli satricināja ziņa, ka aktieris Džonijs Deps sitis savu bijušo sievu, vairāki gadījumi uzpeldēja arī pie mums, Latvijā, jo šīs privātās lietas tika risinātas ar sociālo tīklu palīdzību, un tā ir pilnīgi jauna mūsdienu iezīme. Loģiski radās jautājums – kāpēc tas tā notiek? Un cik liela ir iespēja manipulēt un izmantot to savā labā? Vēlējos šajā izrādē galveno varoni parādīt tādu, kurš manipulē – ar mērķi apmānīt sevi un arī pārējo sabiedrību, lai beigās no varmākas kļūtu par cietēju, kuru visi žēlo. Un lai skatītājs ir tas, kurš domā un tiek skaidrībā.
Taču pēc izrādes pēkšņi radās viedoklis, ka mēs attaisnojam varmāku, un tas bija jocīgi,
jo Ričards izrādē parādās kā absolūts varmāka. Tas tikai pierāda, ka caur sociālajiem tīkliem ļoti veiksmīgi var spiest uz kaut kādām pogām, stāstīt un veidot savu pasauli, melot par 90 procentiem, un visiem liekas – o, jā, šis gan ir labs cilvēks.»
Aktieris biju 12 gadus
«Kad man jautā – kā es izdomāju, ka vairs nebūšu aktieris, saku: ir divas kategorijas aktieru. Vieni ir superpiemēroti šai profesijai, otri – ne tik piemēroti. Otrie vairāk apšauba sevi un pārāk daudz visu analizē. Aktieris galda periodā izanalizē savu tēlu, bet to nedrīkst darīt ilgi. Kārtīgi izlasi scenāriju, izlasi vēlreiz, parunā ar režisoru un sāc darīt, jo organisms sāk teikt priekšā. Es daudz vairāk biju no tiem, kuriem šķiet – nē, nē, paga, paga, es te vēl līdz galam nesaprotu, man vēl vajag bišķiņ saprast, ko viņš ar to domāja.Šķita, ka no šī procesa es pēkšņi kaut ko iegūšu. Bet aktiera profesijā ir tā – ceļamies kājās un sākam mēģināt! Jo tikai tajā brīdī tevī kaut kas atsprāgst vaļā un tu sajūti – šis bija kaut kas, kas bija pareizi. Un tu pat sākumā vēl nesaproti, kas tas bija… Savā aktiera ceļā man pagāja diezgan ilgs laiks, līdz nonācu pie šīs brīvības, kad saproti – tikai darot ir jāmēģina. Taču paralēli jau diezgan ilgi rakstīju un jutos priecīgs, ka varu dzīvoties savos tēlos, iejusties viņos un paļauties uz to, kas plūst no manis. Man vairs nebija jāanalizē teksts, es pats to radīju. Un vēl jau aktierim ir periodi, kad saņem savu lomu, izlasi to un saproti, ka izrādē darba maz, bet tu to darīsi. Rakstot dzīve kļuva interesantāka, varēja arī kaut ko papildus aktiera algai nopelnīt.
Rakstīju starp mēģinājumiem, rakstīju vakaros pēc izrādēm, līdz sapratu, ka negribu vairs tik ļoti daudz strādāt…
Bet tas tiešām bija ilgs laiks, kurā cīnījos ar sevi, saprotot, ka abas lietas ir grūti apvienot. Un tad Dailē bija izrāde Iemīlējies Šekspīrs, kurā man bija loma masās, taču visu laiku bija jābūt mēģinājumos, jo horeogrāfija tāda un horeogrāfija šitāda. Tajā laikā man bija daudz jāraksta, un katrs mēģinājums, kurā sēdēju, bija tāds, ka varētu ņemt līdzi datoru un rakstīt, bet nē… Un tu atkal sēdi naktī un raksti.
Bet no teātra aizgāju, kad meta nost Džilindžeru, jo līdz tam domāju – kā es tagad aiziešu? Kolēģiem, kas tavi draugi, būs jālec iekšā tavās lomās. Bet, kad sākās tās jukas, sapratu – tāpat viss mainīsies, būs cita vadība.
Uzrakstīju atlūgumu, un šo savu soli neesmu vēl nožēlojis.
Ja neskaita to, ka tūliņ pēc aiziešanas sākās kovids. Man jau bija rakstīšanas plāns, zināju, kas jāizdara, un apmēram aplēsu savas finanses, šķita – viss būs kārtībā, bet tad pa vienam vien kaut kas atkrita, autortiesību no spēlētajām izrādēm arī vairs nebija, jo neko jau nespēlēja, un tad gan vienā brīdī likās – cauri būs!»
Palīdz skriešana
«Man grūti pateikt, kas nepieciešams cilvēkam, lai viņš rakstītu. Šad tad iedomājos – ko, piemēram, varu paņemt no bērnības pieredzes? Visiem stāsti par deviņdesmitajiem gadiem, bet man tādu nav. Mana bērnība Klapkalnciemā pagāja, dzenoties pa mežu ar riteņiem, vasarās piepelnoties, lasot mellenes, un padsmit reizes dienā skrienot līdz jūrai un atpakaļ. Kad radās jautājums, ko darīt ar Latvijas krieviem, es beidzot uzzināju, ka ir šāda problēma, jo skolā mums bija labi ja viens krievs… Vai rakstot man ir ko paņemt no savas dzīves? Varbūt tikai kādu impulsu, kas mani iedarbina. Taču vienu varu atklāt – es savā darba dienā ierēķinu arī laiku, kad skrienu. Bieži kaut ko rakstu, rakstu un izdomāju – nē, aiziešu tomēr paskriet. Citreiz, kad radoši esmu kaut kur iesprūdis, nesaprotu, kur mani varoņi tālāk virzās, speciāli dodos skriet.
Skrienot bieži uzrodas atbildes. Reizēm pat rauju ārā no kabatas telefonu, jo esmu kaut ko tik labu izdomājis, ka jāierunā, lai neaizmirstas.
Dialogus jau it kā atceros, bet drošības pēc vienalga ierakstu. Skrienot ieej monotonā ritmā, pārsvarā riņķoju apkārt Botāniskajam dārzam. Mani puikas iet trenēties futbolā, un, kamēr viņiem treniņš, es skrienu. Vai arī dodos Jūrmalas virzienā pa veloceliņu. Citreiz domāju – kāpēc es tur skrienu, jo nekas garlaicīgāks par šo ceļu nevar būt. Skrien gar sliedēm taisnu gabalu vienā virzienā un tad precīzi tieši to pašu ceļu atpakaļ… Šogad noskrēju savu pirmo maratonu Parīzē. Ideju iniciēja divi mani draugi, divi Mārtiņi. Bija iespēja piedalīties par velti, un mans bijušais grimētavas biedrs Mārtiņš Upenieks teica – kāpēc ne? Maucam! Laika vairs nebija daudz, bet nu labi, aiziet. Sākām trenēties, lai vispār to spētu izdarīt. Daudz paguvām, bet negāja tik viegli, kā biju domājis. Patiesībā skriešana ir arī labs tūrisma papildinājums – kad kaut kur aizbraucu, no rīta pieceļos agrāk un skrienot apskatos visu, ko esmu vēlējies. It īpaši, ja brauc ar bērniem – cik tad viņi var noiet.»
To, ko varēšu, to es izdarīšu
«Runājot tēlaini, jāatzīst – ja man ir jāskrien kalnā, es mirstu nost. Lamājos, bet kaut kā jau tajā kalnā uzlienu. Un tad uz leju man iet tīri labi, pat enerģija parādās. Neesmu no tiem, kas var izvirzīt sev mērķi un tad pacietīgi un sistemātiski uz to iet. Es haotiski darbojos, un citreiz, kad darbs nevedas, izmantoju pēdējā brīža metodi – apzināti novilcinu visu līdz pēdējam tā, ka jau pašam riebjas. Un arī tad bieži vien, kad esi to pavedienu saķēris un jau sāc iedziļināties, atskan: «Tēti, brālis man iesita!» Celies vien augšā un ej to konfliktu risināt. Jaunākajam dēlam ir seši gadi, vecākajam – astoņi. Pavisam nesen sapratu, kā var pateikt, ka bērns aug. Mārtiņš Počs, labs mans draugs, piedalās romantiskā šovā, meklē mīlestību. Domāju – labi, man tas jānoskatās. Vecākais dēls Kārlis piesēžas klāt, beigās ir aktīvākais skatītājs un vēl pajautā man – bet kura meitene tev labāk patīk? Visu laiku multenes, un pēkšņi viņu interesē tāds šovs.
Man patīk būt tētim, bet neslēpšu – ir brīži, kad vienkārši kapitulēju.
Stāvizrādēs, ko labprāt paskatos, viena no tēmām parasti ir par mūsdienu vecākiem un mūsdienu bērniem. Visi uzsver: pats galvenais – nedrīkst pieļaut, ka tavs bērns saprot, ka tu viņam vispār neko nevari izdarīt. Ja tā notiek, tad tu šo spēli esi zaudējis. Tāpēc autoritāte visu laiku jāiekaro. Futbola treniņos redzu, cik labi tas sanāk treneriem. Vesels bars sīko, un liekas nereāli viņus savākt. Bet treneris iesvilpj savā svilpē un visi stāv un klausās. Citreiz redzu – ir konflikts, vajadzētu taču iejaukties, bet nē. Laikam tas ir diezgan pareizi, jo, ja sāks risināt vienu konfliktu, pēc tam visi nāks un tas pārvērstos par haosu. Tāpēc džeki mācās paši tikt galā. Saķeras, pagrūstās, pēc brīža tas aizmirsts un atkal viss ir kārtībā.
Taču, atgriežoties pie tēmas, – esmu sapratis, ka ar saviem iekšējiem pārdzīvojamiem nav jēgas citiem uzbāzties un humors ir vislabākais cilvēka aizsargmehānisms. Citreiz smejos – vislabākie joki ir tiem, ko dzīve visvairāk traumējusi. Tas, ko mācos un ar ko citreiz nemaz neiet tik viegli, – necepties par to, ko šajā brīdī nevari mainīt. Kādreiz, kad ar kaut ko netiku galā, man sākās kaut kas līdzīgs panikai un kļuvu neciešams. Tagad mēģinu sev pateikt – to, ko varēšu, to es izdarīšu. Kamēr abi bērni gāja dārziņā, bija iespējams lielāks rokenrols – izdomāju, ka otrdien, trešdien ar viņiem kaut kur aizbraukšu, un varējām braukt. Skolā īsti tā vairs nevar, tāpēc tagad mēģinu, lai sestdienas, svētdienas man ir brīvas, pat ja darbu ziņā ūdens smeļas mutē. Tāpat jau ik pa brīdim galvā ieskanas – bāc, Artūr, bet tev taču jāstrādā. Tad tūlīt pat sev pretim saku: Artūr, kuš, miers…
Kad iestājas radošā krīze un sāc domāt, kāda vispār jēga tavam darbam,
tad, iespējams, tā jēga arī tāda ir, ka uztaisi stāstu, ko cilvēki noskatās un saka – tas gan bija forši! Un man var arī kaut kas nesanākt – pasaule tāpēc neapstāsies. Laikam nekas cilvēku nemotivē vairāk to saprast kā nāves tuvums. Kaut kur redzēju, ka, ņemot vērā vidējo mūža ilgumu, cilvēks bija aprēķinājis, cik nedēļas viņam atlikušas, visas tās sazīmējis tabulā, un katras nedēļas beigās vienu klucīti aizkrāsoja. Pēc vidējā mūža ilguma jau esmu pāri pusei. Man būtu gribējies sev šo domu nodot ātrāk, jo senāk tiešām šķita – tu ar savu darbu nez ko paveiksi! Protams, es arī gaidu, lai teātra mākslā kaut kas riktīgi trāpa un iebliež. Taču pēc pārdotajām biļetēm ir pilnīgi skaidrs, ka pašlaik cilvēki teātrī grib smieties, viņi vēlas komēdijas. Tas, protams, ir zināms rādītājs. Cilvēki vēlas maksimāli atpūsties, un tajā nav nekā slikta, tikai negribētos, lai kādā brīdī mēs attaptos bezdibenī. Esmu tiešām ļoti labs skatītājs, uz izrādi eju superatvērts. Citi saka – ja nepatīk, viņi iet prom. Kaut man nepatīk, es noskatos arī otro cēlienu, lai saprastu. Jā, arī es gribu izsmieties, pret to man nav nekādu iebildumu, bet es gaidu to brīdi, kad, izrādei beidzoties, esmu pirmais, kas sajūsmā piecēlies kājās.»
Visu Artūra Dīča stāstu lasi žurnālā Ievas Stāsti!
24