Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Armēnijā kalniem, kas zemāki par 3000 metriem, viņi pat nepapūlas iedot vārdus,» lidmašīnā man lietišķi paskaidro tikko iepazītā latviešu blakussēdētāja, kas kādu laiku jau dzīvo Erevānā un demonstrē neticami dienvidniecisku ādas krāsu. «Un atpakaļceļā noteikti ņemiet līdzi aprikozes! Tās tur ir vienkārši dievīgas, nesen paziņas lūdza aizvest maisu, kas bija domāts Raimondam Paulam!» Norādījumi skaidri, lieku aiz auss. Vēlāk, kad vienu no ceļojuma biedriem tieši vissulīgākās aprikozes nocels no trases uz veselu dienu, arī es patiesi novērtēšu Kaukāza aprikožu īsteno spēku…
Kad nolaižamies Erevānā, pa lidmašīnas logu uz mani majestātiski noraugās viņš – Ararats. Turpmākajās dienās pat nebūs iespējams saskaitīt, cik reižu vēl tiks pieminēts šis armēņiem svētais kalns, kas ironiskā kārtā mūsdienās atrodas Armēnijai nedraudzīgās kaimiņvalsts Turcijas teritorijā. Tikmēr Erevāna sagaida ar tīkami dedzinošu temperatūru, reģionam raksturīgo trokšņaino burzmu un ļoti lielu pašlepnumu par savu kultūru un valsti.
Erevāna ir viena no senākajām pasaules pilsētām, senāka par, piemēram, Romu, un tajā satilpis miljons jeb apmēram trešā daļa visas valsts iedzīvotāju.
Vēsturisku vietu cienītājiem te būs jāatrotī piedurknes, taču tieši tikpat lielas ir iespējas tiem, kas vēlas apmeklēt restorānus, izstāžu zāles, amatnieku centrus, tirgu un mākslinieku darbnīcas.
Lepnums par vēsturi
Armēnija ir valsts, kur ģimeniskajām saitēm ir milzīga nozīme un pat visai attāli radinieki tiek uzskatīti par ciešo ģimenes loku. Tā arī ir nacionāli visai viendabīga valsts, un jauktās laulības te īsti nav cieņā. Savulaik šī valsts aizņēmusi pat desmit reižu lielāku teritoriju, un sarunās par vēsturi var just lielu lepnumu par faktu, ka tieši Armēnija bija pirmā valsts pasaules vēsturē, kas pieņēma kristīgo ticību kā valsts reliģiju. Jaunā paaudze ar iebraucējiem brīvi komunicē angļu valodā, bet vecākā lielākoties izvēlas krievu valodu. Acīs iekrīt, ka šajā valstī nav neviena McDonald’s restorāna – tā savulaik esot lēmuši paši valsts iedzīvotāji. Diemžēl uzkrītoša ir vēl viena lieta – ielās faktiski neredz dzelteni zilos karogus vai simboliku Ukrainas atbalstam. Tās ir sekas pretrunīgajai valsts politikai, kas savukārt tiek skaidrota ar sarežģīto Armēnijas ģeopolitisko stāvokli un to, ka konfliktā ar kaimiņvalsti Azerbaidžānu par Kalnu Karabahas teritoriju Armēnija paļaujas uz Krievijas atbalstu. Iebraucējus no Krievijas lielā skaitā Erevānā neredz, taču viņi noteikti te ir. Vietējie stāsta, ka kopš Ukrainas kara sākuma pieaugušas īres dzīvokļu cenas, arī restorānos un veikalos viss maksā vairāk. Uz ielas pie piena produktu veikala izliktā izkārtne skaidri vēsta, ka bodē var dabūt sankcionēto sieru – produktu, kuru sankciju rezultātā Krievijā nopirkt nevar, bet Armēnijā var.
Tikmēr irāņu tūristiem par prieku var atrast vietas, kur tirgo vīnu Coca-Cola pudelēs – lai viņi musulmaņiem aizliegto alkoholu varētu aizvest uz mājām.
Māksla un Paģiru tilts
Erevānas apskate būtu jāsāk ar pilsētas Kaskādes kompleksu – tie ir 572 pakāpieni augšup uz kalna virsotni, no kuras paveras lieliski skati uz pilsētu un, protams, arī sniega klāto Ararata virsotni. Turpat arī mākslas centrs ar valsts vēsturē nozīmīgiem mākslas darbiem. Plašo Republikas laukumu atpazīstu no TV ziņām kā centrālo vietu, kur vietējie pulcējas gan svētkiem, gan dažādiem protestiem. Pilsētā ielās ir tik daudz mākslas, ka ik pa brīdim jāstājas fotografēt. Strūklakas nebūtu pat iespējams saskaitīt! Ja ir laiks, noteikti vajag apmeklēt Matenadaranu jeb seno rokrakstu centru, kur apskatāmi tiešām seni, izcili rokrakstu paraugi.
Erevānas centrā viscaur atrodami restorāni un kafejnīcas ar āra terasēm, kuras teju nepārtraukti ir cilvēku piepildītas. Kāds malko kafiju, kāds atvēsinās ar saldējumu. Pilsēta piedāvā arī visai jestru naktsdzīvi, par ko pārliecinos ap pusnakti – ielas čum un mudž no labi tērptiem ļaudīm, kas izgājuši parādīt sevi un paskatīties uz citiem.
Divus upes krastus Erevānā savieno tautā tā dēvētais Paģiru tilts, jo abos krastos atrodas pa slavenai alkohola ražotnei.
Ararat Brandy factory notestēju vairākus tiešām lieliskus brendija paraugus, ko te pasniedz kopā ar gabaliņu melnās šokolādes. Te arī slavenā galerija ar dažādu valstu prezidentiem veltītajām īpašajām brendija mucām. Armēnijā ir senas ne tikai vīna, bet arī brendija (ko ilgu laiku ierasti dēvēja par konjaku) darīšanas tradīcijas, un runā, ka iemērkt tajā pirkstu un aplaizīt to atļauts bērniem jau no septiņu gadu vecuma, savukārt vecmāmiņas ar to ieziežot zīdaiņu smaganas, kad tiem šķiļas zobi… Tās, protams, nav oficiāli atzītas, bet tautā izplatītas ārstniecības metodes. Dzērienu rūpnīcas apmeklējuma laikā acīs iekrīt pie sienas novietots diezgan neglīta viepļa attēls – tas tur nolikts kā atgādinājums, kas notiek ar cilvēkiem, kas nejūt mēru un pāršauj pār strīpu. Diezgan godīga attieksme, tā teikt.
Senākā vīna darītava un senākā kurpe
Ečmiacina ir viena no senajām Armēnijas galvaspilsētām un tās īstenais reliģiskais centrs. Armēnijā drīz vien top skaidrs, cik joprojām dzīva te ir ticība. Brīžiem liekas – ja vien varētu, gide mūs vadātu pa baznīcām un klosteriem vien! Un vēl atstātu kādā klosterī nelielai profilaksei. Tomēr pēc galvaspilsētas apskates noteikti ir jāizbrauc ārā uz attālākām vietām, jo Armēnija vizuāli ir tik ļoti daudzveidīga. Tie paši kalni – tikko liekas, ka apmēram ir skaidrs, ko sagaidīt, tā paveras atkal jauna un pilnīgi citāda ainava! Braucot cauri ciemiem, redzami mūsdienīgi akcenti – uz daudzu, pat vispieticīgāko mājiņu jumtiem lepni zviln saules paneļi; valdībai palīdz iedzīvotājiem tos uzstādīt ar īpašu atbalsta programmu. Braucot tālāk, galvaspilsētas lepnie auto drīz vien pazūd, un uz ceļiem ir gana daudz visai antikvāru braucamo. Pie ciema veikala piestāj žigulis, kam pat nav numurzīmju, bet cits tā laikabiedrs turpat blakus, izrādās, ir taksometrs. Viena lieta gan pa šiem gadiem ir mainījusies – autovadītāji ielās un uz ceļiem vairs nav tik agresīvi un nepīpina tik mežonīgi, kā tas notika kādreiz. Vieta uz ceļa tiek sadalīta pat ļoti pieklājīgi.
Esam ceļā uz ļoti īpašu vietu – alu, kur atklāta pasaulē senākā vīna darītava, un šis fakts nu reiz ir pilnīgi oficiāli izpētīts, apstiprināts un apzīmogots.
Armēnijai ir ļoti senas vīna darīšanas tradīcijas, un cauri sarežģītiem laikiem vīndarīšana saglabājusies, pateicoties tieši baznīcai, – mūki audzēja vīnogas un darīja vīnu, jo tas bija un ir klātesošs faktiski visos baznīcas rituālos. ARENI-1 – tā saucas ala, kas būtībā ir pasaules mērogā unikāls apskates objekts. Rodas sajūta kā Luvrā, tikai te nosacītajai Monai Lizai priekšā aizmirsuši nolikt biezo aizsargstiklu – pasaulē senākās vīna darītavas krūkas no ziņkārīgajiem tūristiem atdala vien plastmasas robežlente un viens apsargs. Tepat alas priekšā ir arī vieta, kur atrasta pasaulē vecākā saglabājusies ādas kurpe – tai ir apmēram 5500 gadu, un kurpe atrasta neticami labā stāvoklī. Noskaidrots, ka tā visdrīzāk piederējusi sievietei un mūsdienās atbilstu 37. izmēram. Pati kurpe apskatāma Vēstures muzejā Erevānā.
Izcila maltīte zem zvaigznēm
No dažādu vēsturisku un svarīgu vietu apskates mūsu uzmanību nemitīgi novērš brīvi pieejamie augļu koki, kas pilni gatavām ogām. Nu kā lai iegrimst sestā gadsimta tempļa drupu apcerē, ja turpat blakus ir zīdkoki, pilni ar melniem, gataviem augļiem? Noziegumu arī nekādi neizdodas noslēpt, jo pēc vēsturiskās vietas apmeklējuma pirksti ir melni, bet – sejā laimīgs smaids!
Kaukāza saules lutinātie augļi un dārzeņi te garšo vienkārši izcili. Neviena ēdienreize neliek vilties, un tieši Armēnijā piedzīvoju vienas no skaistākajām vakariņošanām manā līdzšinējā pieredzē. Esam kādā ciematā kalnainā apgabalā Areni reģionā – te burtiski katra ģimene izgatavo paši savu vīnu. Kāds vietējās vīndarītavas saimnieks mums klājis galdu tieši starp vīnogulāju rindām zem klajas debess. Taču, vēl pirms sēžamies pie galda, izmetam līkumu pa viņa aprikožu plantāciju. Tagad saprotu, kā jāgaršo īstai, gatavai aprikozei! Drīz vien viens no ceļojuma biedriem redzams guļam tieši zem koka un stenam, bet nav variantu – rokas pašas turpina plūkt gardos augļus un likt mutē. Un tad vēl tās vakariņas!
Tūristu vidū Wild food adventures jeb nepieradināto vakariņu piedzīvojumi Armēnijā ir visai iecienīta lieta. Mūsu gadījumā tas nozīmē autentisku trīskārtu ēdienu un izmeklētu vīnu degustāciju tieši vīna dārzā, turpat netālu zem klajas debess gatavojas ēdiens… Ķirbju humoss man ir jaunatklājums, savukārt lavašā ietītā forele, kas pasniegta ar grilētu sarkano piparu biezeni… Eh, ēdiens Armēnijā ir dzīvāks par dzīvu! «Tā ir mūsu saule un svaigais kalnu ūdens, kas veido šo atšķirību,» saka vietējie. Ir satumsis, sisina kaut kāda jestra nakts dzīvība, un dzīve šķiet nepanesami skaista.
Tad tālumā aiz vīnogulāju rindām atskan sirreāls gaudojiens. «Šakāļi,» mierīgi atbild vietējie, «suņu un vilku krustojums!
Nē, viņi šurp nenāks, varat būt mierīgi.» Nu ko, ir tik tīkami silts, iedegas lampiņas, malkojam vīnu, nezin kur iekurkstas varde, šakālis piebalso, un es aizdomājos, ka vietējiem šāds adventure te pieejams katru mīļu vakaru!
Varbūt apprecēties?
Dodamies uz otru lielāko pilsētu Armēnijā – Gjumri, padomju laikā sauktu par Ļeninakanu. 1988. gadā to sapostīja neticami spēcīga zemestrīce, un vēl šodien ir gana daudz cilvēku, kas dzīvo savulaik kā pagaidu mītnēs uzceltās koka mājiņās. Tomēr dīvainā kārtā zemestrīci pārdzīvoja vairākas vēsturiskākās pilsētas daļas, ko zinoša gida pavadībā ir vērts izstaigāt.
Mākslas centrā Zanan Cultural house ar interesi aplūkojam autentiskus vietējos tradicionālos armēņu apģērbus. Salona saimniece aicina tos piemērīt, un man tiek īsta, sudraba diegiem izšūta kāzu kleita. Centība un uzmanība, ar kādu viņa mani sāk vīstīt iekšā vairākās auduma kārtās, kaut ko piekārto, kaut ko piesprauž un vēl piebilst, lai esmu kleitā ļoti, ļoti uzmanīga, beigās man to visu sāk likt visu uztvert gandrīz vai nopietni. «Tavas kāzas būs drīz,» viņa man pārliecinoši saka. Atbildu, ka man vienas jau bijušas, bet kas zina – varbūt derētu otras? «Pēc trim mēnešiem!» viņa man pārliecinoši saka. Smaidu un skatos, kā tikmēr apkārt pārvērtušies pārējie – ir, kur piesiet aci! Un tad pie apvāršņa parādās vietējās TV pārstāvji ar kameru, kurus interesē baltiešu iespaidi par skaisto Armēniju. Nē, man noteikti esot jāpaliek šajā pašā kāzu kleitā un lai es runājot latviski – tā būšot eksotiskāk! Pēc sarunas operators parāda paceltu īkšķi, neviens pat nepavaicā iztulkot, ko tieši es tur pateicu. Bet – nebūsim sīkumaini! Tā ir Armēnija!
Šim dažu dienu ceļojumam ir laba vīna, karstas saules un lielas viesmīlības garša. Un tā sasodītā mazuma piegarša arī, jo četras dienas tiešām ir par maz. Paliek vesela liste ar lietām un vietām, ko vēl būtu gribējies redzēt, piemēram, skaisto Sevana ezeru. Prombraucot pa lidmašīnas lodziņu vēl uzmetu aci Araratam, ceru šeit atgriezties drīzāk nekā pēc nākamajiem divdesmit gadiem!
ŅEM VĒRĀ
•ES pilsoņiem vīza nav nepieciešama.
•Visērtāk nokļūt ar airBaltic tiešo lidojumu Rīga–Erevāna.
•Skaidra nauda noderēs, jo ne visur var norēķināties ar karti.
•Ielu tirgotāji dod priekšroku vietējai valūtai – dramam (AMD).
VĒRTS IZMĒĢINĀT
• Wild Food adventures zem klajām debesīm Areni vīnogulājā – www.2492.travel.
• Autentiska armēņu virtuve Erevānā – restorāni Yerevan Nights, Ktoor.
• Naktsmītnei: Best Western Plus Congress hotel – viss svarīgākais centrā gājiena attālumā.
TU ZINĀJI?
•Galvaspilsēta Erevāna ir senāka nekā Roma – tai ir ap 2800 gadu.
•Armēnija pirmā pasaulē pieņēma kristietību kā valsts reliģiju –
301. gadā.
•Tai ir sava Armēņu Apustuliskā baznīca.
•Valstī ap 3 miljoniem iedzīvotāju. Vismaz tikpat daudz armēņu dzīvo citās valstīs.
•Alfabēts – viens no vecākajiem pasaulē.
•Te atklāta pasaulē vecākā vīna darītava – 6100 gadu veca.
•Atrodas konfliktsituācijā ar kaimiņvalsti Azerbaidžānu par noteiktām teritorijām.
