Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Izklaižu medībās
Pirmo nedēļu laikā ar mainīgiem panākumiem aktīvi meklējam pēc nodarbēm, ar kurām varēsim aizpildīt savu kopā būšanas laiku – meksikāņu mammu piemēram vienkārši laist bērnus uz ielas piedzīvojumus meklēt, protams, sekot nevaru. Draugu pagaidām mums nav, un par iekšā sēdēšanu nevar būt ne runas. Atrodam kino – par nieka trīsdesmit peso (aptuveni pusotrs eiro) dienu karstākās stundas aizvadām patīkamā vēsumā, lāpot savas niecīgās spāņu valodas zināšanas (biežāk gan vienkārši minot, kas gan īsti notiek uz ekrāna).
Vietējā kultūras centrā izdodas sarunāt bungu nodarbības Dāvidam, taču Augustam ar izklaidēm ir krietni švakāk – teiksim, tādas elementāras lietas kā bērnu rotaļlaukumu Puertovaljartā vienkārši nav. Ar lielām pūlēm visā pilsētā (kurā sadzīvo 300 tūkstoši iedzīvotāju) atrodam trīs spēļu laukumiņus, visus vienlīdz tukšus un skumīgus. Pāris drūmi čīkstošas šūpoles ar gumijas riepu gabaliem sēdekļu vietā un sarūsējušu kāpelēšanas trepju pusloks, kas stiepjas pār milzīgu, no zemes izlīdušu koka sakņu grubuļiem. Tas arī viss. Gribi, spēlējies, gribi – ej mājās.
Toties tā vietā, lai rātni rotaļātos bērnu laukumos, atrodam izklaides, par ko mājās Latvijā nevarētu būt ne runas – brīvība, ko baudām tūristu statusā un, galu galā, Meksikā valdošā brīvība vispār, dara mūs drusku pārdrošus.
Tā mēs, piemēram, vakaros mēdzam doties uz vietējo biljarda bāru. Skaidrs, ka mūsu ģimenīte šeit izpelnās neviltotu interesi – daži mūs sajūsmināti apspēlē biljardā (un tas nav nekas grūts), taču vairākums vīru – ūsainu un smaidīgu kā filmās – cenšas izpelnīties Augusta atzinību un draudzību. Tieši tumšajā biljarda bārā mēs aizvadām vienus no siltākajiem un sirsnīgākajiem Meksikas vakariem.
Citi lasa
Amora bulta
Ļoti ātri apjaušu, ka meksikāņu mammas, atšķirībā no mūsējām, par to, kā izklaidēt savas atvases, galvas nelauza. Tas nozīmē, ka bērni tās ļoti labi iemācās atrast saviem spēkiem, taču, no otras puses – šajā pieaugušo pasaulē ļoti ātri pieaug paši.
Pirmkārt, jau no mazām dienām nevienam nav svešs darbs.
Ja ģimene saimnieko tako kioskā, palīgā nāk visi, ieskaitot pašus mazākos knēveļus četru, piecu gadu vecumā. Nabadzīgāko ģimeņu rūpals ir konfekšu vai košļeņu tirgošana uz ielas un tieši bērni visbiežāk ir tie, kas ar konfekšu kastēm slīd gar labsajūtā ņurdošu vakariņotāju galdiem restorānos.
Mazie tirgotāji, kā novēroju, neērtības sajūtu sagādā vien tūristiem, kas bērnelim drīzāk uzsmaida un košļeni nopērk. Un arī mīlestības prieks un negals meksikāņu asinīm liek kūsāt jau no mazām dienām. Kāds tur brīnums – šī nācija aug, jūtot līdzi iemīļoto ziepju operu varoņu kaislībām un no mazām dienām šūpojot gurnus mīlasdziesmu ritmos. Pārsteigta redzu gluži vai pieaugušu sieviešu interesi mazu jaunkundžu acīs, kad tās nopēta manus puikas.
Galu galā tieši sešgadīgais Augusts ir tas, ko zem Meksikas karstās saules ķer Amora bulta.
Elsijai ir astoņi gadi un viņas vecākiem pieder dzintara rotaslietu veikaliņš mūsu kvartālā. To, cik nopietnas jūtas mazā dāma lolo pret manu atvasi, sākam apjaust, kad mums tuvojoties, mazā koķete ik reizi fiksi nozūd veikala dziļumos, lai atkal iznirtu, nu jau rotājusies dzintara krellēm, auskariem un rokassprādzēm, un mestu izteiksmīgus skatienus Augusta virzienā. Draudzība ar noskatīto gringo Elsijai gan sagādā vairāk sirdssāpju kā gandarījuma, jo Augustu uzbangojušās kaislības ik reizi izlīmē gar sienu un pārvērš nevarīgā nelgā (ak, vīrieši!) – ik reizes, satiekot Elsiju, viņš sāk nervozi klaigāt, slēpties aiz koka, mest kūleņus un tā tālāk. Un ko tu ar tādu iesāksi?
Idille!
Un kam gan Puertovaljartā ir vajadzīgi bērnu laukumi, ja tavā rīcībā ir lieliskākais rotaļu laukums, kādu vien var vēlēties, vienalga, bērns vai pieaugušais – Klusā okeāna piekrastes pludmale?
Ūdens piena siltumā, tālumā lēkājoši delfīni, zivteles, kas, iepeldot dziļāk burtiski trinas gar kājām, baltas smiltis, vietumis nobārstītas krāsainiem gliemežvākiem. Pirmās nedēļas gājiens uz pludmali mums aizņem pusi dienas – apziņa, ka, ziemas saltumu aizvadām šajā paradīzē, silda ar dubultu jaudu. Vietējās ģimenes uz pludmali dodas katru svētdienu, mammas un tēti, bērneļi, tantes, vectētiņi un omītes.
Draudzīgos bariņos dzīvojas pa viļņiem, pludmales smiltīs rok milzu bedres, aprok cits citu, pilnā skaļumā klausās bandas (meksikāņu mīlas šlāgerus) un, protams, ēd. Katra ģimene pludmalē ierodas ar milzu aukstumkastēm, kas pilnas aliņiem, čipšiem, un protams, izejvielām priekš tako – tie tiek uzmeistaroti un gardu muti notiesāti turpat pludmales smiltīs. Mēs kā izbadējušies baudām šo vietējo eksotiku, dāsno saulesgaismu un līksmi plunčājamies okeāna viļņos – sāļais ūdens tik maģiski tur mūsu rumpjus virs ūdens, ka pāris mēnešus vēlāk Augusts bez īpašas piepalīdzēšanas jau braši iemācījies peldēt.
Skaidrs, ka sākotnējā jūsma pēc pāris mēnešiem drusku saplok, sāļais ūdens apnīk, jo lien acīs un pēc peldēšanās uz ādas atstāj niezošu kārtiņu.
Paši sev par pārsteigumu atklājam, ka sākam ilgoties pēc aukstajiem Baltijas jūras vilnīšiem un priežu mežiem.
Par laimi, namā, kur īrējam dzīvokli, ir fantastiska jumta terase, kurā pavadām laiskas priekšpusdienas, man klabinot datora taustiņus, bet puikām slīpējot savas niršanas prasmes baseiniņā.
Okeāns ar zobiem
Bet okeāns ne vienmēr ir tik mīlīgs kā labpatiktos, laikā ap Ziemassvētkiem to rūgti izjutām paši uz savas ādas, kad uz pāris nedēļām atbraucis mūsu tētis. Piebildīšu, ka viņš nebūt nav tas vieglprātīgākais cilvēks, un pret nežēlīgajiem viļņiem izturas ar krietni lielāku piesardzību kā, teiksim, es un bērni. Tomēr tieši viņu viens negantnieks noķer brīdī, kad jau nopeldējies viņš brien krastā – sagrābj no mugurpuses, aprij un apsviedis kājām gaisā ar skaustu triec pret zemi.
Momentu pirms nelaimīgā trieciena es redzu savām acīm, tāpēc grūti noticēt tam, kas noticis – pieaudzis spēcīgs vīrietis jūrā līdz gurnam, bet minūti vēlāk no tās tiek izskalots, cīnoties pēc elpas, nespējot pakustināt rokas un kājas.
Tālāk seko stindzinošas bailes par trakāko – ātrā palīdzība, slimnīca, pārbaudes un galu gala atvieglojums, uzzinot, ka sekas ir tikai spēcīgas muskuļu spazmas un mugurkauls palicis neskarts.
Kaut negadījums beidzies laimīgi (ja neskaita kosmisko rēķinu slimnīcā), mūsu sajūsma par okeānu ir noplakusi, bet tās vietā piezagušās aizdomas un pat tāds kā aizvainojums. Vairākas dienas okeānu sarunās nepieminam vispār.
Taču pēc tam, kad tētis aizvadīts uz lidmašīnu mājupceļam, mēs nolemjam negantniekam dot vēl vienu iespēju.
Decembra, janvāra lielie viļņi vēl nav noplakuši (taču sākot no februāra tie pamazām pierimst, līdz okeāns uz kādu laiku pārvēršas rāmā jērā), taču mēs nolemjam riskēt – dodamies uz netālo sērferu ciematu Sanfrancisko (jeb Sanpančo, kā to mīlīgi šeit dēvē) un nolemjam mācīties, kā okeāna viļņos dancot. Un zināt, ko? Iemācamies arī! Būtībā, jāzina vien pāris svarīgi noteikumi: nekad negriezt viļņiem muguru (!), atrast īsto dziļumu, kurā vilnis no uzbrucēja var kļūt par tavu jājamzirdziņu, un brīdī, kad vilnis tev gāžas pāri, nenobīties, bet nirt taisni vilnī iekšā.
Una coca porfavor!
Vienīgais, ko meksikāņu mammām varētu pārmest, ir vispārējā vieglprātīgā attieksme pret to, ko viņu atvases ēd. Saldumi, čipši, končas, baltmaize un ļoti daudz treknas gaļas – tā ir mazu un lielu meksikāņu ikdienas ēdienkarte. Izrādās, kopš astoņdesmitajiem, kad Meksikas milzīgajā tirgū ienāca amerikāņu labumi, uztura problēmas no iepriekš aktuālās uztura nepietiekamības pēkšņi pārmetās otrā grāvī – valsts strauji sāka resnēt un pērn oficiāli sasniedza pasaules visresnākās nācijas kaunpilno titulu. Ko tur liegties – meksikāņu našķošanās drīz vien aplipina arī mūs. Una coca, profa! – vienu kokakolu, lūdzu – ir viena no pirmajām frāzēm, ko spāniski iemācās manas pārlaimīgās atvases.
Meksikas smukās stikla kokakolas pudeles, pildītas ar visgaršīgāko kokakolu, kāda vien mums gadījies nogaršot, kļūst par mūsu lielāko vājību, kam pretoties nespēju arī es.
Nezinu, vai tā ir taisnība, vai vaina meklējama smukās pudeles šarmā un masveida pielūgsmē, ko pret šo limonādi jūt visi meksikāņi, liels vai mazs, taču runā, ka Meksikā tiek ražota visgaršīgākā kokakola pasaulē – garša nav tik salda, drusku pat skābena, burbuļu ir mazāk un vēl nez kādas kolosālas garšas nianses tai piemītot. Amerikā no Meksikas ievestā kola maksājot veselus astoņus dolārus, bet amerikāņi pērkot tik un tā. Un no tiesas – izbraucot patālāk aiz pilsētas robežām un iemaldoties mikroskopiskos ceļmalas veikaliņos, reizumis plauktos nav atrodams nekas cits kā vien alus un, protams, kokakola.
Neveselīgo uzkodu sērgu cenšos balansēt ar svaigiem augļiem, dārzeņiem un jūrasveltēm. Arī ekonomisku apsvērumu dēļ – augļi un arī dārzeņi šeit maksā kapeikas.
Šķiroties no nieka simts peso (4,50 eiro), vietējā tirgū tieku pie milzīgas kaudzes papaiju, ananāsu, kokosriekstu, avokado, čia sēklām un citu labumu, tāpēc katru rītu uz brokastu galda stāv eksotisku augļu kalni.
Nezinu, vai, pateicoties brīnišķīgajai tropiskajai ēdienkartei, dāsnajai saulesgaismai, dienišķajiem gājieniem uz pludmali, sāļajam okeāna ūdenim, vai iknedēļas izbraucieniem no pilsētas, jāsaka paldies par to, ka bērni šo ziemu iztika bez slimošanas. Dāvids tika vaļā no ikgadējā astmatiskā klepus un pat pinnēm, kas bija nomocījušas viņa pusaudža rūpju mākto pieri.
Ko tu tagad ēstu?
Lai cik brīnišķīgi nebūtu visi mūsu piedzīvojumi, ar laiku aizvien pieaugošās ilgas pēc mājām tie tomēr nespēj apslāpēt. Un lai kā mūs nesajūsminātu kokosrieksti, garneles un smaržīgi tako, aizvien spēcīgāk mūsos nostiprinās pārliecība, ka uz pasaules nav neviena ēdiena, kas būtu gardāks par pelmeņiem. Ar krējumu un lociņiem. Pēdējās kopīgajās šeit pavadītajās nedēļās par mūsu mīļāko spēli kļūst Ko tu tagad ēstu?, ko ar lielu aizrautību, cits citu pārtraukdami, spēlējam garākos autobusa pārbraucienos. Tādās reizēs nevienam nenāk prātā nez kādi izsmalcināti aizjūru gardumi. Bet desa. Skābi kāposti. Rupjmaize ar sviestu un tomātu. Cepti kartupeļi ar gaileņu mērci. Pupiņu zupa.
Vēl mēdzam atsaukt atmiņā mīļākās smaržas. Teiksim, to, kā smaržo Aģes upītes krasts vai tikko sagrābtas slapjas lapas, vai ugunskurā samesti kartupeļi, vai Centrāltirgus dārzeņu paviljons.
Kas to lai zina, droši vien kādā aukstā un lietainā novembra vakarā mēs tieši tāpat sapņosim par astoņkāju seviči, nupat gatavotu gvakamoli vai cūkas pavēderes tako. Bet šobrīd Meksikas saule mūs nedaudz ir nogurdinājusi. Šajā pavasarī ierastās cerības uz garu un siltu vasaru mums galīgi nav aktuālas. Mēs ar lielu prieku ņemsim pretī arī lietainus Jāņus un gumijniekus, puņķus un peļķes, un visu pārējo.
