Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lampiņām šogad pamatīgi uzskrūvētas cenas
Andra Ārgaļa privātmājas dārzs un pagalms Pārdaugavā netālu no ASV vēstniecības Latvijā mūriem noteikti ir izgaismotākais Latvijā, ja ne visā Baltijā. Sarkanas, dzeltenas, zaļas, zilas… Ar krāsainām lampiņām Andris izrotājis sava pagalma kokus un krūmus. Gaismas virtenes grezno arī pašu māju. Ēkas sargu pienākumus uzņēmušies animācijas filmu varonis Grinčs ar savu mīluli taksi Maksu, bet pagalmā dižojas briežu pajūgs ar Ziemassvētku vecīti un sniegavīrs.
«Šis ir jau 21. gads, kad nodarbojos ar savas mājas pagalma dekorēšanu, izmantojot visparastākās veikalos pieejamās eglīšu lampiņu virtenes. Pirmās kopā ar piepūšamajiem multeņu tēliem atvedu no ASV, pārējās sapirktas tepat Latvijā.
Savulaik lampiņu iegādei ik gadu izpārdošanas laikā ziedoju pa 100, 200 latiem. Kad Latvija pārgāja uz eiro, tērēju 200, 250 eiro.
Tagad rēķinu, ka manā dārzā izvietots ap 60 tūkstoš lampiņu. Pērn nopirku vien dažas virtenes, bet šogad neesmu pircis vispār, jo cenas, kādas lampiņu tirgoņi uzlikuši, galīgi nav demokrātiskas. Varbūt pēc Ziemassvētkiem būs atlaides, bet tagad tās uzskrūvētas trīs reizes lielākas nekā pirms pāris gadiem. Man gan pagaidām pietiek. Dārzs pilns ar pagarinātājiem, vadiem un kabeļiem. Tos esmu nomaskējis, lai neredz virtuvi, kas uz šo daili piegādā elektrību,» nosmej Andris.
Dedzina sešas stundas dienā
Taujāts, cik par šāda krāšņuma uzturēšanu jāmaksā elektrības piegādātājiem, bijušais Rīgas mērs atzīst – pēdējos gados, kad viņam ir izlīdzinātais maksājums, to precīzi vairs nevarot noskaidrot.
«Esmu gan aptuveni aprēķinājis, ka šis prieks manam rēķinam piepluso ap 180 eiro. Tas gan ir nieks, ja skatās, kādu sajūsmu uguntiņas rada pašam un ģimenei, kaimiņiem un garāmbraucējiem, kuri ierodas paskatīties, kas te tik spoži spīd. Nav jau arī tā, ka visu laiku dedzinu. Man ir sistēma – esmu automātiski uzstādījis, ka, sākot ar Pirmo adventi, lampiņas ieslēdzas septiņos no rīta. Deg stundu un izslēdzas. Tad atkal iedegas piecos vakarā un mirgo līdz pulksten 22,» stāsta Andris.
Viņš atzīst, ka jau pērn, nosvinot savas uguņošanas 20. gadskārtu, bija pieņēmis lēmumu – viss, vairs nekādu lampiņu! «Gadi vairs nav tie. Mazdēls, kurš pirms dažiem gadiem solīja, ka pārņems no manis šo arodu, pamēģināja dažus krūmus apkarināt un saprata – viņam nav tādas pacietības. Tā jau arī nav vienkārša lieta. Eglīšu lampiņas jāliek katru gadu. Vasarā tās nevar turēt, jo saule sakausē vadus, un lampiņas vairs nedeg,» zina stāstīt Andris, kurš pēc pārdomām nolēmis tomēr vēl šogad radīt prieku apkārtējiem.
«Saistībā ar kovidu visapkārt ir vienas negācijas.
Šādā gadā savu rajonu atstāt tumsā galīgi nebiju ar mieru. Gribu visiem veltīt kaut ko gaišu un pozitīvu.
Ilzīte, kā saucu veselības ministri Ilzi Viņķeli, mums tagad sola – nākamgad līdz ar tām vakcīnām visi būsim veseli, būs laime un prieks. Tad arī varēšu beigt uguņošanu,» spriež Andris.
Izmēģinājums – 18. novembrī
Lai izgreznotu dārzu, bijušais Rīgas mērs rosoties vismaz trīs nedēļas. «Protams, ne astoņas stundas dienā, bet kādas piecas noteikti. No rīta pieceļos, pabrokastoju, uzzinu, kas noticis pasaulē, un aidā – likt lampiņas!
Tad sieva sauc pusdienās, pēc kurām mazliet atvelku spēkus, tad atgriežos pie virtenēm, kuras ar speciālām kārtīm iestiprinu kokos un krūmos. Man jau pēdējos gados, kad esmu pensijā, izstrādāts savs režīms. Sāku īsi pirms 18. novembra, lai jau valsts svētkos varētu vakarā iedegt pirmās lampiņas. Viss gatavs ir līdz Pirmajai adventei. Nākamā gada 2. janvārī jau sākšu ņemt tās nost,» stāsta Andris.
Aizdomājas par krīzi un vardarbību
Savā nodabā, liekot virteni pie virtenes, Andris prātojis arī par valstiskām lietām un nonācis pie pāris atziņām: «Sapratu, ka mēs, latvieši, esam ļoti paklausīga tauta, tāpēc mums ar to kovidu tagad tik slikti iet. Atcerieties, bija mums premjers Ivars Godmanis, kurš valdīja iepriekšējās krīzes laikā. Ko viņš teica Jaungada uzrunā? Mums kā pingvīniem krīzē ir jāpulcējas kopā.
Tas cilvēkiem ir labi palicis atmiņā – ko mēs darām tagad, kad atkal ir krīze? Pulcējamies kopā! Lūdzu, pie varas esošie, tās kovida problēmas sauciet kaut kā citādāk. Tikai ne par krīzi, jo krīzē mēs aizmirstam par divu metru distanci un pulcējamies. Tāpēc arī slimībai esam viegls mērķis.»
Ārgalis domājis arī par tēmu, kurai šā gada nogalē pievērsta liela uzmanība, proti, cīņu pret vardarbību. «Katru vakaru skatos Panorāmu. Tur ir vēl viena Ilzīte, jo tā dēvēju arī speciālkorespondenti Briselē Ilzi Naglu. Cik vien redzu viņu ziņojam no Briseles, visu laiku ir ārā, kur trako vējš, līst un snieg. Un Ilzīte ziņo nepagurusi, ko lielie Eiropas kungi nolēmuši.
Tā ir Eiropas saimnieku vardarbība, ka viņu nelaiž telpās! Es domāju, ka Ilzītei ir jābrauc mājās.
Es noteikti aiziešu uz Doma laukumu un noziedošu akcijā pret vardarbību,» nopietni apņēmies Andris Ārgalis.
