Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
***
Manā ģimenē nekad nav bijis ar Dziesmusvētkiem saistītu tradīciju. Neviens nav dziedājis korī, un, kaut gan mammai ir ļoti laba balss, pat svētku reizēs pie galda nekāda lielā dziedāšana mūsu mājās nenotika.
***
Skolā apmeklēju kori, bet – necentos itin nemaz! Kad mani no tā izmeta, biju ārkārtīgi priecīgs. Pēc vairākiem gadiem, stājoties teātra fakultātē, gan to stipri nožēloju. Bija jādzied, un es jutos drausmīgi. Savukārt, kad beigu eksāmenā vajadzēja izpildīt Aijā, žūžū, lāča bērni, aiz uztraukuma to skandēju Strauja, strauja upe tecēj’ melodijā. Visiem, izņemot mani, bija jautri. Pa šiem četriem studiju gadiem manā vokālajā sniegumā nekādas pozitīvas izmaiņas nenotika – nezinu, kāpēc man uz ausīm uzkāpis tik liels lācis.
***
Agrāk uz Dziesmu svētkiem raudzījos, it kā tie uz mani neattiektos. Bet 2013. gadā tajos burtiski iemīlējos. Toreiz ar Zani (Viļa dzīvesbiedre Zane Daudziņa – red.) pāris stundu nostāvējām Lāčplēša un Brīvības ielas stūrī, skatoties svētku gājienu. Tik bezgala skaisti bija dziedātāji!
Tobrīd izjutu, cik ļoti man gribētos būt starp šiem tūkstošiem.
Bet aktierim iekļauties korī vai deju kolektīvā ir bezcerīgi – mēģinājumi notiek vakaros, kad man ir izrādes.
***
Ar Zani spriedām, ka līdz nākamajiem Dziesmusvētkiem vismaz varam sev sarūpēt skaistus tautastērpus. Zane no savas mīļās tantes bija mantojusi laika zoba sagrauztu Rucavas tautastērpu – viņa izgatavoja precīzu tā kopiju. Savukārt es šim jautājumam centos pieiet zinātniski. Esmu rīdzinieks ceturtajā paaudzē, bet senči jau visiem nāk no laukiem, tāpēc pētīju savas saknes. Tās ir atrodamas gan Latgalē, gan Kurzemē un Vidzemē. Tomēr emocionāli mani ar šīm vietām nekas nesaista. Mana ģimene un es vislabāk jūtamies Vallē, kur pirms piecpadsmit gadiem iegādājāmies lauku māju. Nolēmu izgatavot Valles tautastērpu. Oficiāli tāda nav, bet, tā kā Valle atrodas starp Zemgali un Sēliju, papētīju, kas interesants Jēkabpils, Bauskas un Jelgavas novadpētniecības muzejā. Paņēmu labākās idejas, un radās ārkārtīgi grezns tautastērps – Valles kundziņa svārki, spoža veste un zīļu josta, kas darināta no pērlītēm.
***
Simtgades Dziesmusvētkos sēdējām ar Zani lepni kā pāvi! Bet kaut kā pietrūka – bijām smalki sapucēti, tomēr svētku vērotāji, ne dalībnieki.
***
Profesija man ir iemācījusi: ko nevar sasniegt vienā, var izdarīt citā veidā. Kad uz skatuves radām etīdes, bieži piedzīvoju māksliniecisku vilšanos, jo izdomātais neder. Pielāgošanās ir pierādījusi, ka mērķi var sasniegt pa dažādiem ceļiem. Galvenais – nezaudēt cerību.
***
Jau sen biju sācis ar pirkstu zīmēt telefonā. Zane to sauc par fingerprint žanru. Zīmēju ķēmiņus un sūtīju draugiem dzimšanas dienā. Tad pienāca filmas Zeme, kas dzied filmēšanas laiks. Tajā atveidoju Rīgas Latviešu biedrības pirmo vadītāju Bernhardu Dīriķi. Šai lomai bija nepieciešams komplicēts grims, kura uzklāšana prasīja vismaz pusotru stundu. Pieri un daļu galvas nosedza ar lateksa pankūciņu, lai radītu atkāpušos matu efektu, tad nomaskēja manas ādas pāreju uz mākslīgo plesi, tam pa virsu uzsēdināja parūku, līmēja vaigu bārdu un ūsas. Man šķita interesanti uzzīmēt, kā es šajā tēlā izskatos, un, lūk, tas ir arī pirmais attēls manā Dziesmusvētkiem veltītajā grāmatiņā!
***
Ar to arī maisam gals bija vaļā. Grāmatiņā parādās konkrēti virsdiriģenti un svētku rīkotāji, tomēr pārējie notikumi un personāži ir mana versija par dziedāšanas svētkiem pirms 150 gadiem.
Uz toreiz notikušo man gribējās paraudzīties viegli, ar joku. Jo šajos svētkos ir pārāk daudz nopietnības un svinīguma.
It kā jau pats notikums to pieprasa, bet es vēlējos nodoties iztēlei: ko piedzīvoja dziedātāji? Kā tas daudziem bija – pirmoreiz būt Rīgā? Ieraudzīt piecstāvu ēkas. Kādas bija sajūtas, domājot, kā izturēties pilsētā, kurā ir tik daudz cilvēku, kurā runā arī vācu un krievu valodā? Prātoju, kur palika zirgi, ar kuriem ieradās svētku dalībnieki. Un kas bija ar tualetēm? Tagad visās sabiedriskajās ēkās, ko ceļ, ir plašas tualetes, arī jaunajā Dziesmusvētku estrādē tām paredzēts daudz vietas. Bet toreiz? Lielā estrāde bija Ķeizardārzā (tagadējā Viesturdārzā – red.), vai uz svētkiem tur būvēja mazmājiņas? Kā četras svētku dienas pavadīja un kur nakšņoja dalībnieki? Ar šīm pārdomām es negribu Dziesmusvētkus padarīt mazāk nozīmīgus vai ārkārtīgi sadzīviskus, bet vēlējos paraudzīties uz tiem miesiski un notikuma dalībniekus personalizēt. Arī tagad dziedātāji, kas stāv Mežaparka Lielajā estrādē, mūsu acīs ir anonīmi. Bet katram taču ir vārds un individuāls stāsts par svētkiem! Tas mani iedvesmoja radīt savus varoņus un kopā ar viņiem izdzīvot svētkus. Šī humoristiskā grāmatiņa ir mans veltījums Dziesmu svētkiem.
***
Latviešu dziedāšanas svētki bija pirmais lielais notikums, kad cilvēki no dažādiem novadiem bija sapulcējušies Rīgā, stāvēja blakus un dziedāja. Kopā. Tas deva neticamu pašapziņu, domu, ka mēs varam pašorganizēties, varam būt tauta. Var jau būt, ka šodien stāsts par latviešiem kā dziedātāju tautu vairs nav īsti vietā, jo dziedāšana nav obligāts mācību priekšmets skolās. Pagastos vairs nav daudz koru, jo tie kļūst tukšāki, cilvēku intereses un pārvietošanās ātrums ir citāds nekā pirms 150 gadiem. Pasaule ir mainījusies – šobrīd, apzinoties dzīves ierobežoto laiku, cilvēki mēģina gūt arvien vairāk iespaidu, un to var izdarīt ceļojot, mainot darbavietas, nodarbošanos un dzīves partnerus. Bet tieši tāpēc Dziesmu svētki ir tik svarīgi. Kā teica Ziedonis: «Pasaulē ir vērtības, kuru dēļ ir vērts pastāvēt, no tām neizkrist un tās nezaudēt. Viena no šīm vērtībām ir dziedāšanas svētki.»
Rakstu lasi arī jaunajā žurnāla «Santa» numurā
