Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Septembra vidū ar segvārdu Influrēcējs piereģistrējāties Instagram un TikTok, bet jums jau seko gandrīz 2000 cilvēku. Kā jums tas izdevies?
Mūsdienās visi lien tajos sociālajos tīklos, arī pensionāri jūk prātā. Taču, godīgi sakot, pats tur nereģistrējos. Tas sanāca netīšām. Vienu vakaru nelielā kompānijā sēdējām, un draugi man saka: «Tu sen neesi bijis uz žurnāla vāka. Atgriezīsim tevi atkal apritē. Tiktokā tu esi reģistrējies?» Nodomāju, kas tas tāds ir. Viņi ierosināja uztaisīt pāris klipiņu, lai paskatītos, kā tas aiziet. Tā tur arī nokļuvu, bet ne es tur māku ieiet, ne kaut ko ielikt.
Jums kā īstai Instagram zvaigznei ir savs sociālo tīklu redaktors, kurš ar to nodarbojas?
Vai tad es neizskatos pēc zvaigznes? Bet principā – jā, tā tāda draugu būšana, kuri teica, ka iekustinās to visu. Es gan nekad nebiju domājis, ka iekustinās tik traki un man sekos tik daudz cilvēku. Citiem vajadzīgi gadi, lai savāktu tik lielu auditoriju. Bet man izdevās trīs nedēļās.
Kurš jūs filmē?
Pats. Galu galā es 40 gadus strādāju televīzijā. Pats taisu raidījumus, pats montēju. Un visi pēkšņi brīnās, kur es tik talantīgs! Ar to teju visu mūžu esmu naudu pelnījis. Ar Mildas Nabiņas tēlu esmu uzcēlis mājas, nopircis mašīnas, un tā omīte ir izskolojusi manas trīs meitas.
Šobrīd man tiktokā ir četri tēli – Mildiņa, Žaks, Žoriks un Miervaldis.
Galvenais neņirgāties par šiem cilvēkiem. Tāpēc Mildiņa un Skaidrīte arī bija tika populāras, jo mēs ar Daini Porgantu šos tēlus veidojām pa īstam, neķēmojāmies. Tāpēc, kad braucām uz ballītēm pie zvejniekiem, veči nāca klāt un aicināja dejot. Cilvēki mūs uztvēra kā reālus cilvēkus, nevis izdomātus tēlus.
Vai reklāmdevēji jau pasūta reklamēt dažādus pretgrumbu krēmus un šampūnus?
Tas man nav vajadzīgs, nedaru to naudas dēļ. Tādā ziņā neesmu latvietis. Drīzāk čangalis. Tajā pusē cilvēki ne par visu prasa naudu. Ja Latgalē ej pa lauku un pēkšņi sagribi padzerties, vari pieklauvēt pie jebkuras sētas un palūgt ūdentiņu. Tevi uzreiz ieaicinās iekšā un ārā izlaidīs pēc trim dienām ar šmakovkas pudeli padusē, puscūku kabatās un speķi maisiņā. Bet te par ūdeni 5 eiro paprasītu.
Kāds ir jūsu iecienītākais lūpukrāsas tonis?
Cenšos pat uz filmēšanos lūpas nekrāsot. Bišķiņ varbūt vajadzētu, bet man kaut kā nepatīk. Kad ar Daini uzstājāmies, nekad lūpas nekrāsojām. Citreiz uz filmēšanos grimētājas mums ir piedāvājušas gan lūpas nedaudz ietonēt, gan strelkas uzvilkt. Bet es kategoriski pateicu – nekādas strelkas!
Jūsu sekotāju pulkā ir arī ārzemnieki, kuri, nezinot, ka esat aktieris, iespējams, domā, ka esat transvestīts. Izvirtuļi neaicina iepazīties?
Piedāvājumi no seksa klubiem vēl nav bijuši. Pēdējo reizi par transvestītu mani noturēja kopā ar Porgantu. Kad Latvijā tikko parādījās festivāls Erots, mums piedāvāja to kā Mildiņai un Skaidrītei vadīt. No piesolītā honorāra mums aizsitās elpa, tāpēc nedomājot piekritām. Kleitas mums bija, un mēs kā vecas vecenes tur arī nokļuvām. Erota kulisēs, kur tusējām ar festivāla lielākajām zvaigznēm, mēs redzējām TĀĀĀDAS lietas, ka mati cēlās stāvus. Un tad viena no tām zvaigznēm sniedza žurnālā interviju, kur viņam jautāja: «Nu, kā jums patika Rīgā, kā vērtējat latviešu seksuālo dzīvi?» Un tā zvaigzne atbildēja: «Tā jau foršs pasākums un interesanti cilvēki, bet kāpēc to festivālu vajadzēja uzticēt vadīt diviem veciem, krunkainiem transvestītiem? Kur jūs tādus vispār izrakāt?»
Kāpēc TikTokā nav vēl reanimēts Miedziņa tēls?
Tas ir svēts, to nevar aiztikt. Ar šo tēlu man ļoti laimējies. Esmu sešas reizes bijis Amerikā, un, kad tu Bostonā ej pa ielu un pēkšņi ielas otrā pusē viens čalis sajūsmā bļauj: «Miedziņ!» –, tas ir ļoti patīkami. Daudziem es joprojām esmu Miedziņš, cilvēki nāk man klāt, grib fotografēties, teic, ka es viņiem asociējos ar bērnību.
Jūnijā atzīmējāt 65. jubileju. Bija liela balle?
Atzīmējām divatā ar sievu, pasēdējām jūras malā. Ar gadiem jau draugu kļūst arvien mazāk. Turklāt nu jau četrus gadus nelietoju alkoholu. Viena tantiņa man palīdzēja no šī netikuma atbrīvoties. Man viņu ieteica māsa, kura man pastāstīja, ka Tukumā ir tāda vieta, kur ir tilts uz nekurieni. Tilta posms vienkārši ielikts pļavas vidū un stāv jau tur daudzus gadus. Tajā rajonā dzīvojot viena burve, kura palīdz cilvēkiem. Māsa ar draudzeni bijusi, tiešām ļoti spēcīga tantiņa. Man kļuva interesanti, kas tad viņa tāda ir.
Aizbraucu un redzu – lauka vidū maza mājiņa, no kuras iznāk sirma kundzīte un saka: «Jānīti, vai dieniņ. Es taču skatos tavus raidījumus. A, kāpēc tu Plēpi neatved pie manis? Es varētu viņam palīdzēt. Gribi es arī tev aizsiešu visus galus ciet un tu vairs nekad nelietosi alkoholu?»
Viņa paņēma divas minerālūdens pudeles, nolika man priekšā un sāka tās vārdot. Pēc tam viņa man lika braukt mājās un to ūdeni izdzert. Bija vasara, svētdienas rīts, nelielas paģiriņas, tāpēc ar baudu minīšus izdzēru. Nākamajā rītā gāju uz veikalu nopirkt kaut ko ēdamu un pēkšņi piefiksēju, ka TAI nodaļai esmu pagājis garām. Pat galvu nepagriezis. Un tā nu šiem plauktiem eju garām jau četrus gadus.
Un kā mainījās jūsu dzīve?
Draugu vairāk nav. Tāpēc arī jubileju nesvinēju.
Jūsu vecāki bija no Latgales, bet pats esat dzimis un audzis Rīgā. Vai latgaliešu akcents iedzimst?
Protams! Es taču Daugavpils teātrī spēlēju latgaliešu valodā. Un man prieks, ka mani tur aicina, jo tur ir ļoti labs režisors, kuru uzskatu par savu otro skolotāju, – Oļegs Šapošņikovs. Viņš ir estēts, kurš nekad neļaus ar pliku pakaļu skraidīt pa skatuvi, kā to dara lielajos teātros.
Kā jūs iemācījāties latgaliešu valodu?
Babuškas no Latgales bieži brauca ciemos mūs pieskatīt. Atbrauca uz pāris nedēļām, runāja ar mums latgaliski, un tā es automātiski to apguvu.
Kādos brīžos čangaļu asinis izpaužas visspilgtāk?
Kad čiuļi sāk plātīties ar saviem amatiem, savām mājām un mašīnām. Viņi ir nenovīdīgi, skaudīgi – drausmīgi cilvēki. To es saku, jo zinu – ar koncertiem esmu visu Latviju apbraukājis.
Jūs jau 40 gadus braukājat par Latvijas kultūras namiem. Kurā no tiem ir visfeinākā vadītāja?
Aglonā bija ļoti forša. Vispār tajā galā visas ir kolosālas vadītājas. Tur mani sagaida atplestām rokām: «Jōņeiti!» Tur vienmēr sagaida ar saklātiem galdiem, jo mākslinieks atbraucis. Tie cilvēkiem ir svētki!
Otra galējība ir tad, kad rudenī vai agrā pavasarī sakurina krāsni māksliniekam. Bet sakurina tā, ka zālē cilvēki ģībst, un tu uz skatuves svīsti un ģībsti.
Vadītāja saka: «Voi, as gribieju, kai syltok!» Savukārt, kad aizbrauc pie čiuļiem – minerālīti neizlūgsies. Ja kādreiz ir uzbērts tas sausais poļu cepums, kurš sprūst rīklē un pēc tam nevar parunāt, tas jau ir liels pārsteigums.
Kā pareizi jādzer šmakovka?
Vēlams to dzert caur muti. Ausīs to nevajag slidināt.
Kurās humpalās var atrast visskaistākās kleitas?
Mēs ar Daini 25 gadus esam omītes spēlējuši un lielu daļu humpalu apstaigājuši, jo katru vasaru mums bija jauna programma un bija nepieciešamas jaunas kleitas. Un tad ieej kādā bodē, kur pārdevējas ir krievietes, un mums uzreiz prasa: «Čto hoķiķe?» «Nam platje!» mēs atbildam. Tās pārdevējas tad noskatījās uz mums visos iespējamos vārdos.
Porgants dzied, bet Jarāns ne. Kāpēc?
Neviens nevar man tik daudz samaksāt, lai es dziedātu. Nav man balstiņa dota. Es varu piegaudot līdzi, bet vienam pašam izpildīt partiju – to gan ne.
Vai uzaicinājums teātrī tēlot Hamletu jums būtu šokējošs?
Tas būtu pārsteigums. Un es noteikti atteiktos no šīs lomas, jo katram jādara tas, kas viņam sanāk un ko viņš prot. Man darba tāpat pietiek. Tūlīt Austrumu robežā būs pirmizrāde izrādei Liecinieks, kur spēlēju kopā ar aktieriem Aiju Dzērvi un Jāni Mūrnieku, darbojos arī seriālos.
Esat liels sēņotājs. Kur ir vislabākās sēņu vietas?
Starp pirkstiem. (Smejas.) Ja nopietni – Dieviņš man piespēlē tās vietas, es burtiski jūtu, kur tās aug. Man laikam kaut kāds azimuts ielikts galvā. Protams, Engurē man ir savas vietas, kur es pat 24. decembrī eju gailenēs, ja nav sniega.
Vai halucinogēnās sēnes esat mēģinājis?
Neesmu mēģinājis nevienu narkotiku. Jaunībā esmu tikai sopolu vienu nakti ostījis. Bija tāds logu tīrāmais. Mums bija beidzies šņabis, un Spanovskis ieteica sopolu paošņāt. Grieziens bija pamatīgs. Halucinācijas kādas 5 minūtes rādījās.
Vai veikalā Miedziņš atlaides neesat prasījis?
Kad šis veikals atvērās un es ieraudzīju izkārtni, iegāju iekšā un prasīju: «Kur mana daļa?» Pārdevēja izbrīnīta: «Kāda?» Es saku: «Tas taču mans vārds, ko izmantojat.» Man atbildēja, ka viņi to ir piereģistrējuši un visas tiesības uz to ir veikalam. Neatceros, vai man toreiz piešķīra kādas atlaides vai ne, bet mums palika ļoti labas attiecības.
Ja dzīvnieki varētu runāt, kurš no tiem būtu visrupjākais?
Lama ir baigi nešpetnā, tā var arī ģīmī iespļaut. Vispār mans iemīļotais putns ir kovārnis, tas ir dikti gudrs. Un, ja viņš varētu runāt, viņam noteikti būtu viedoklis.
Dzīvojat Andrejostas rajonā, kur ostā nāk iekšā kuģi. Kāpēc kuģi nāk, nevis peld?
Iepeld vecis ar draugiem. Kuģi ienāk.
Kas jūs vēl spēj šajā dzīvē uzjautrināt?
Jānis Jarāns.
