Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sīpolu saimnieki Ņina un Visvaldis Vecvagari bija pirmie, kas Liepājas pusē un varbūt pat visā Kurzemē 90. gados sāka nodarboties ar tūrisma biznesu.
Piestāv akmens un metāls
Izstaigājot četrus hektārus lielo īpašumu, ik uz soļa var just, ka saimnieku galvenā vērtība dzīvē ir ģimene un draugi. Te ceļš, kuru Visvaldis būvējis no laukakmeņiem un katru gadu 50 metru dāvinājis mazmeitai Patrīcijai dzimšanas dienā. Tur viņai atvēlēta pļaviņa, kur mazmeita rīko sacensības suņiem. Pirms pāris gadiem tajās piedalījās teju 40 četrkājaino dalībnieku. Te mazdēlam Rūdolfam veltīts metālmākslinieka Andra Garokalna vides objekts. Viņa darbi, tāpat kā tēlnieku, akmeņkaļu un citu radošu cilvēku veikumi, aplūkojami daudzviet teritorijā. Metāla un akmens skulptūras Sīpolu ainavā ir kā iederīga garšviela.
«Te neko smalku nevar izvietot, tas neiederēsies. Man gribas skarbumu – metālu, akmeni,» atzīst Visvaldis. Šī iemesla dēļ arī dārza mēbeles – galdi un soli – atpūtas vietās veidotas fundamentālas, no masīvkoka. Tās nobeicētas ar lineļļu Krauklis. Melnā krāsa labi saspēlējas ar zaļajiem sūnu paklājiem, gadus divdesmit augušām priedītēm un košumkrūmiem. Skarbumu harmoniski atšķaida Ņinas aprūpētās puķudobes.
Vecvagariem piemīt radošā dzirksts, lai gan viņiem nav izglītības mākslā – Ņina pēc profesijas ir zobārste, Visvaldis savulaik strādāja Liepājas muzejā, rūpējās par kultūras pieminekļu aizsardzību. «Esmu Liepājas bohēmas puika,» viņš skaidro, kā tapusi draudzība ar tik daudziem māksliniekiem. «Varbūt ir dzirdēts par Vāgūzi, kur savā laikā uzturējās fotogrāfs Uldis Briedis un citi radoši cilvēki…»
Pašu idejas un darbs
Sīpolus pirmās Latvijas brīvvalsts laikā – 30. gados – būvēja Visvalža vecvecāki. Viņi dzīvoja ļoti nabadzīgi, omīte bija šuvēja, opītis gāja jūrā. Īpašumu mantoja tēva māsa, kura 1981. gadā ar vārdiem «varbūt privātīpašums tevi vedīs pie prāta» to uzdāvināja Visvaldim. Pie vienīgās ēkas – dzīvojamās mājas – auga daži vītoli un priedes.
Pārējais viss ir jauno saimnieku rokām gadu gaitā veidots un būvēts.
Varu pārmaiņu laikos, 90. gadu sākumā, bija skaidrs, ka nevar sēdēt Liepājā un pelnīt grašus, jo bērniem – dēlam Kasparam un meitai Evai – nepieciešams dot labu izglītību. Sekojot valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes vēlējumam, ka Bernātos jābūt kūrortam, Vecvagari nolēma atvērt viesu namu. Vienojās par koncepciju darīt saviem spēkiem, nepiesaistot profesionāļus, izmantot pēc iespējas vairāk Latvijas būvmateriālu, domāt par videi draudzīgu uzņēmējdarbību. Tas arī izdevās. Visu īpašumu sakārtoja paši, realizējot idejas, ieguldot savu laiku un spēkus, vien reizēm aicinot talkā kādu palīgu.
Pakāpeniski laika gaitā ierīkoti pieci īres namiņi viesu uzņemšanai. Saimnieki ir klusā lauku tūrisma atbalstītāji. Pie katras mājiņas ved atsevišķs piebraucamais ceļš un atvēlēts aptuveni pushektārs zemes, lai cilvēks, kas atbrauc, jūtas pilnīgi brīvs un savā pasaulē. «Lai kā patiktu saimnieki, viņš ir atbraucis atpūsties, nevis runāties ar mums,» izvēli pamato Visvaldis. Turpat līdzās nu slejas arī meitas ģimenes viesu nams Sīpoli Design.
Malka kā skatuves dekorācija
Lai arī Vecvagari bija pirmie, kas šaipusē sāka uzņemt viesus, tagad Bernātos teju katrā trešajā īpašumā saimnieki nodarbojas ar tūrisma biznesu. Tāpēc nepārtraukti jādomā, kā noturēt apmeklētāju interesi un piesaistīt aizvien jaunus nakšņotājus. Šī iemesla dēļ vasarās rīko nakts koncertus. Tie norisinās atpūtas vietā, kur dekorācijas veido malkas krāvumi, kas kalpo arī praktiskai lietošanai.
Saimnieka vārdu patiesumu apliecina tas, ka nojumēs starp jaunajām, viegli dzeltenajām pagalēm robežu veido neregulāras līnijas ar malku, kas laika gaitā kļuvusi tumši pelēka. Vietām grēdās ievietotas meliorācijas caurules. Vējam pa tām staigājot, kurināmais labāk žūst.
Taciņas Visvaldis bruģējis pats un atzīst, ka tas prasa lielu pacietību. Bernātos ir vien smilts, tāpēc laukakmeņi vesti no desmit kilometru attālā Otaņķu pagasta. Tā kā jūras tuvumā ir skāba augsne, daudzviet plešas koši zaļš mīkstu sūnu paklājs, kas uzveicis zāli. Lai gan bijuši viesi, kas par to aizrādījuši, Visvaldis teic, ka cīnīties ar dabu negrasās. Tas ir arī ļoti praktiski – nav jātērē laiks un līdzekļi regulārai mauriņa pļaušanai, un plašo īpašumu uzturēt ir daudz vieglāk. Atliek vien nolasīt vējā nolauztos zarus un aprūpēt puķu dobes.
Akmeņi ar stāstu
Saimnieka bagātīgās dzirnakmeņu kolekcijas eksemplāri iepludināti Sīpolu ainavā – mežiņā, atpūtas vietās, laucītēs. No tiem veidoti galdi un sēžamie ap tiem, dažiem atdots gods, uzsēdinot uz paaugstinājumiem, ko veidojis Andris Garokalns, citi sakrauti Bernātos bieži sastopamo zalkšu veidolā.
Aizraušanās pirmsākumi meklējami 90. gadu sākumā, kad te ciemojās latvieši, kuri dzirnakmeņus ar busiņu gribēja vest uz Holandi. Latvijas laukos tos varēja dabūt par šņabja pudeli un kafijas bundžu, bet ārzemēs tie bija augstā vērtē. «Naktī manī atmodās latvietis. Aizņēmos naudu un nopirku pirmos astoņpadsmit. Un tad jau āķis bija lūpā,» Visvaldis atceras. Viņam patīk braukt tos meklēt pa visu Latviju, ekspedīcijas brīžiem līdzinās rakstnieka Imanta Ziedoņa aprakstītajiem pārgājieniem pa pagastiem un ciemiem. Saimniekam zināma katra dzirnakmens vēsture – gan stāsts, ko tas piedzīvojis dzimtā, no kuras nāk, gan kā tas nonācis Sīpolos.
Visvaldis pēc dabas ir varens stāstnieks. Par katru vides objektu un vietu var ko pateikt.
Dažkārt pat grūti saprast, kur beidzas patiesība un sākas fantāzija.
Saimnieku mazmeita, mākslas skolas audzēkne Patrīcija, kas piedalās sarunā, brīžiem smaida tā, ka ir skaidrs – vectēvs atkal iejuties Minhauzena lomā. Bet patiesībā jau nav bezgala svarīgi izšķirt, kas ir kas. Galvenais ir stāsts, saimnieks pats vairākkārt uzsver. Tieši tāpēc arī viņš priekšmetus nemeklē antikvariātos. Tie ir mantoti vai atnāk paši.
Publiku uzņem savā mājā
Sens Visvalža sapnis, vēl no Vāgūža laikiem, kad bohēmas pārņemtie Liepājas radošie ļaudis ieklīda arī mākslinieku darbnīcās, ir privāta mākslas galerija. Pirms pāris gadiem tas piepildījās. Ēka ir tik vienkārša, ka arhitekts bija nepieciešams tikai tādēļ, lai sakārtotu dokumentāciju, saka Visvaldis. Ņina papildina, ka vīrs sākotnējo projektu izmainīja pēc savas gaumes, bet būvniecības process notika pakāpeniski – soli pa solim.
Daļa ēkas ir bez griestiem, atvērta līdz pat jumtam. Tajā novietots ovāls ēdamgalds. Ņinai vienmēr paticis rīkot viesības un gatavot maltītes ciemiņiem. Dabīgās gaismas pielietajā telpā aplūkojama Aizputes mākslinieka Jāņa Gunāra Kalnmaļa gleznu ekspozīcija. Mansardā iekārtotajā izstāžu zālē savukārt izvietoti tēlnieka Jāņa Žīmanta darbi.
Patrepē uz masīvkoka plauktiem, kas izveidoti nišās, izkārtota Ņinas seno tasīšu kolekcija. «Ja vīrs kolekcionē, man taču arī vajag – tikai ko sievišķīgāku,» viņa ar smaidu saka. Visvaldis papildina: «Caur to var izstāstīt Latvijas porcelāna vēsturi.»
Tālāk aiz durvīm, prom no svešām acīm, atrodas dzīvojamās telpas – virtuve, labierīcības un atpūtas istaba. «Šī skaitās mūsu jaunā dzīves telpa. Līdz ar to mēs publiku faktiski uzņemam savā mājā,» piebilst Visvaldis. Pagaidām gan saimnieki vēl mitinās vecajā mājā un pavisam uz šo būvi nav pārcēlušies.
Bruģē pats!
Vajadzēs laukakmeņus, latas, armatūru, cementu, šķembas, lāpstu, bruģējamo āmuru.
Vispirms atlasi laukakmeņus, kam ir vismaz viena gluda virsma. Vietā, kur plāno veidot taciņu, noroc velēnu un izveido latu režģi. Lai visus akmeņus ieguldītu vienā līmenī, ar bruģējamo āmuru pakasi bedrīti un ieguldi tajā akmeni. Lai ieguļas vajadzīgajā augstumā, uzsit tam pa pieri ar bruģējamo āmuru. Un tā tikai turpini uz priekšu. Lai akmeņi laika gaitā neizļodzītos, starp tiem nepieciešams izpīt armatūru. Tas ir nepatīkams darbs. Starpās lej betonu. Pa virsu ber šķembas, sarkano ķieģeļu drumslas vai granti.
Vecvagari iesaka:
- Izmanto dabiskos materiālus dārza dekoram – laukakmeņus, dzirnakmeņus, koka, metāla materiālus.
- Akmeņus pirtij sameklē pats. Vislabākie, izturīgākie akmeņi pirts krāsnij ir tā sauktie eži. Laiks, ūdens un saule ir paņēmuši akmens vājāko daļu, atstājot tikai apstākļu norūdīto. Staigājot pa Otaņķu un Bernātu pļavām, dienā vienu tādu var atrast.
- Ja koku apstrādā ar lineļļu. Melns koks dārza zaļumā izskatās ļoti labi, tomēr šādam apstrādes veidam ir viens mīnuss. Lineļļa iesūcas kokā, un, lai atsvaidzinātu, pārkrāsošana nepieciešama katru pavasari. Turklāt tas pilnībā nepasargā no pūšanas procesa.
- Esi radošs savā biznesā. Cilvēku vislabāk var pārliecināt, dodot viņam iespēju piedāvājumu vizuāli novērtēt klātienē. Rīko pasākumus, aktivitātes, sacensības ar ieeju par ziedojumiem.
Atgādinot par to, ka Bernāti savulaik bija zvejnieku ciemats, pažobelē un daudzviet citur iekārtas tīklu stikla bojas, ko savulaik ražoja Rīgā.
Saimniekam patīk viesiem rīkot konkursu – tam, kurš pareizi saskaitīs, cik dzirnakmeņu kolekcijā pavisam ir, gatavs uzsaukt pirti un sešas pudeles laba vīna. Šobrīd – vairāk nekā 650.
Parkā izveidota norobežojoša josla ar laukakmeņiem, kas uzsēdināti uz metāla stieņiem.
Senos alus muciņu krānus saimnieks atvedis no ekspedīcijām pa Latviju. Sevišķi bieži tādus var atrast Latgalē, kur tie mētājas teju katrā ratnīcā un kūtiņā.
Sīpolos notiek arī brīvdabas laulību ceremonijas. Stikla bojas priedē iekārtas pēc kādas līgavas vēlmes, lai spilgti ilustrētu precību norisi zvejnieku ciemā.
Iecienīta vieta laulību ceremonijas norisei ir plosts dīķī. Tas gan savu laiku tagad nokalpojis, tāpēc tiks atjaunots un būvēts lielāks.
Grāmatplaukti, pēc Visvalža domām, ir mierpilsoniski. Šim mērķim tiek izmantots veļas rullis.
Ņinas aizraušanās ir trauki. Viņa izveidojusi porcelāna tasīšu kolekciju.
Ciemiņus saimnieki labprāt uzņem galerijā, kur novietots ovāls pusdienu galds.
