Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sidrs un purvi
Ja pēc Tori ceļabiedrus sāk mocīt slāpes, vērts iegriezties pie Karmo Tori sidru saimniecībā. Nesabīstieties, ja jūs aulēkšo sveikt Miška – mājas sargs. Iespaidīgais suns vēl ir rotaļīgs kucēns.
Karmo stāsts ir diezgan klasisks – savulaik strādājis par šefpavāru Tallinā, 2014. gadā nolēmis ar ģimeni pārcelties uz savu dzimto pusi un uzsākt te jaunu biznesu. Ideju pameta ābeļdārzs pie vecāku mājas un veca, pamesta ferma.
Pa šiem gadiem Karmo un Veranika iestādījuši vairāk nekā 5000 ābelīšu, un saimnieks ar prieku un aizrautību stāsta, kā tās potē un atrod jaunas šķirnes saviem dzērieniem. Ābelītes vēl mazas, ābolīši sīki, toties kupli saauguši un saldi kā konfektes. Tiesa, ābolus sidram uzņēmums iepērk arī no tuvējiem zemniekiem, jo tik lielu apjomu, cik nepieciešams, viņi no savām ābelēm vēl nevar iegūt. Sadarbojoties arī ar kolēģiem sidra darītājiem Latvijā, neliedzot padomu viens otram.
Simpātiska arī darītavas ēka – te uzskatāmi redzams, ko var iesākt ar pamestu, garlaicīgu, garu klasisku fermas ēku. Iztīrīt, atjaunot, savest kārtībā un iedot ēkai elegantu un stilīgu otro dzīvi.
Dzirkstošo sidru Karmo gatavo pēc Šampaņas metodes, ar otrreizējo fermentāciju un izturēšanu stendos. Saimnieks priecājas, ka nupat esot ieguvis vērtīgu papildinājumu – sidra iepildīšanas mašīnu, kas izskatās pēc antīkas porcelāna bļodas.
Pēc nelielas ekskursijas pa sidra darītavu noteikti vajag degustāciju, lai pārliecinātos, ko tad nu Karmo ar Veraniku brūvē. Dzērieni viegli, dažādām gaumēm un dažādu aromātu cienītājiem – klasiskais ābolu sidrs, perijs, upeņu un rabarberu. Kārumniekiem, kā man, – ledus sidrs. Salds un kārdinošs, gatavots pēc vācu un kanādiešu ice wine metodes, 18 mēnešus izturēts ozokloka mucās. Kopā ar vietējiem sieriem – izcili!
Panika purvā
Pērnavai apkārt plešas Soomaa – tulkojumā purvu zeme. Te 1993. gadā izveidots dabas parks, viens no lielākajiem Igaunijā.
Vietējie joko, ka Somā ir nevis četri, bet pieci gadalaiki – piektais iestājas starp pavasari un vasaru, kad šajā apkaimē sākas plūdu sezona, un tā ir iespaidīga! Lai saprastu apmēru, uz vienas no ceļazīmēm izvietotas līmeņa atzīmes, līdz kādam pacēlies ūdens. Un tad liekam lietā iztēli un iedomājamies, kā tas bija, kad viss, itin viss klāts ar ūdeni un pa mežu var braukt ar kanoe laivām.
Dabas takā, kas ved uz tīreli, ir izvietotas arī fotogrāfijas, kas rāda reālo situāciju plūdu laikā. Iespaidīgākā ir tā, kur vienā bildē ir ūdens klajs un ieskatoties, ūdenī spīd šaura lenta – tās ir takas margas. Apmēram metru zem ūdens…
Mūsu gide purvā ir Jane. Viņa pa ceļam ik pa brīdim pieliecas, noplūc kādu augu vai ogu un pastāsta par to. Ko var izmantot medicīnā, ko – pārtikā. Viņa pandēmijas laikā radikāli mainījusi savu dzīvi – līdz 2019. gadam Jane strādāja elektronikas rūpnīcā, un, kā pati saka, šis darbs esot bijis “pārāk negatīvs”. “Jo es sāku strādāt tad, kad sākās problēmas,” viņa pasmaida. Tagad Janes darbs ir pie dabas, svaigā gaisā un mierā, vadot ekskursijas purvā. Skaistākais, kas te esot – plašuma sajūta, jo nekas neierobežo skatu.
Purvs man nekad nav bijis mīļākā vieta. Zem līganās un nestabilās zaļās virsmas ir ūdeņi un akači. Brrr… Tā arī teici Janei, ka man ir bail. Paniski bail. Jane atsmēja, ka viņas pieredzē nav neviena purvā noslīkuša tūrista. Pat ne noslīkuša zābaka. Gumijas zābakus, ja nav līdz savējo, iedod uz vietas. Līdz ar divām lāpstām – purva slēpēm. Līdzīgas izmanto arī ziemā, ejot pa sniegu.
Mans personiskais purva pārsteigums – rasenes. Izrādās, tie ir sīki, mazi augi, absolūti nelīdzinās šausmu filmu plēsīgajām ķepām.
Pirmie soļi purvā bija ļoti bailīgi, tveroties pēc mazo priedīšu zariem. Atpakaļceļā es jau lūdzu, ka varētu vēl nedaudz ilgāk. Klasika.
Informācijai:
