Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
2
-
Paaudžu sadursme ezera krastā
C&R saknes meklējamas ārpus Latvijas, īpaši populāri tas ir mums salīdzinoši tuvajos un bagātajos Ziemeļvalstu ūdeņos, kur pēdējos gados jūtami pieaugusi plēsīgo zivju (līdaka, zandarts, asaris) copes popularitāte. Galvenais iemesls šāda principa ieviešanai – makšķernieku skaits, meistarība un zivju atrašanas tehnoloģiju iespējas pieaug, tikmēr savvaļas zivju un īpaši plēsoņu resurss samazinās. Un iedomājieties, kas notiktu, ja no jūsu pilsētas ielām aizvāktu sētniekus vai atkritumu mašīnas.
Tieši tāds pats bardaks veidojas ūdenī, ja no tā izķer plēsīgās zivis, kuras pilda sanitāra funkciju – ierobežo balto zivju populāciju, izķer novārdzinātos, neveselos indivīdus, tādējādi rūpējoties par līdzsvaru arī visā ūdens iemītnieku un augu barības ķēdē.
Kurš nosargās?
Lai šo trauslo ķēdīti Latvijā neizsistu no sliedēm (vai drīzāk – atkal uzliktu uz sliedēm), vispirms būtu jāsāk cirst rokas nost malu zvejniekiem un citiem indivīdiem, kuri neievēro pat salīdzinoši vaļīgos Latvijas copes likumus, zivju paturēšanas izmēru un skaita ierobežojumus (jo gēnos vēl ir saglabājies «valsts jāčakarē» un «daba man pienākas par velti»). Taču ar šo diemžēl valsts vides inspektori, pašvaldību policisti un citi oficiālie dabas resursu sargi vieni paši galā tikt nevar, kaut arī starp viņiem gadās fanātiski sava darba veicēji.
Citi lasa
Latvijā ir vairāk nekā 2200 ezeru, kuri ir lielāki par vienu hektāru, un vairāk nekā 12 000 upju. Pielikt sargu pie katra ezera un upes uz 24 stundām diennaktī ir nereāli. Ko darīt?
Vienīgais veids, kā sargāt šo resursu, ir iedzīt sabiedrības kaula smadzenēs, ka piekārt likuma pārkāpēju aiz olām priedes zarā ir nevis stučīšana, bet mūsu pašu dabas resursu aizsardzība.
Man reiz stāstīja, ka Norvēģijā zivju resursu plānotāji mūsu speciālistu jautājumu par to, kā viņi sargā savus ūdeņus, vispār nesaprata. Jo to dara policija ar visas sabiedrības tiešu palīdzību.
Cilvēki ziņo, policija reaģē. Tieši tik vienkārši. Arī pats par to esmu pārliecinājies, kad ar čomiem bijām copes ekspedīcijā Zviedrijas nekurienē pie polārā loka, kur cilvēkus redzējām retāk nekā aļņus. Pie ūdeņiem nedēļas laikā sastapām tikai vienu dāmu, kas netālu no mums pastaigājās ar suni, kad stūmām laivu ezerā. Kad pēc dažām stundām braucām no ūdens ārā, mūs jau sagaidīja inspektors, kurš staipīja kaklu gar auto piekabi un pieprasīja licences.
Ar dokumentiem un lomiem mums viss bija kārtībā, bet aizdomājos par to, kā šādu dāmu, kura izsaukusi inspektoru vienkāršai pārbaudei, pie mums nolamātu. Man ļoti gribētos, ka šādas profilaktiskas pārbaudes un sabiedrības iesaiste ir norma arī Latvijā. Un arī policijas un inspektoru reaģēšana, protams.
Agrāk bija labāk? Tad maini paradumus!
Ir apriebusies čīkstēšana par to, ka kādreiz zivju bijis vairāk un tās bija lielākas. Lielākā daļa čīkstuļu tajā vaino visu, izņemot sevi. Pamatošu. Iedomāsimies, ka šāds čīkstulis noķēris un uz mājām paņēmis 8, 4 un 2 kilogramu līdakas – lieliska cope! Uz piezīmi, ka zivju kotlešu kalna vietā varēja vismaz lielākās palaist, lai arī šogad iznārsto, viņš atbild, ka šāda sapņu diena jau tā arvien retāk gadās, kur nu vēl vaļā laist.
Manuprāt, tas nogalināšanas un trofejas mājās stiepšanas instinkts mums ir iekodēts, taču maināms.
Vismaz es to esmu mainījis un zinu vēl daudz copmaņus, kuri krietni vairāk zivju palaiž brīvībā, nekā patur. Bet nepārprotiet – arī man patīk mājās atnest smuku līdaku, palielīties sievai, dēlam, meitai, un to arī daru, ja zinu, ka zivi vakariņās apēdīsim.
Esmu izbūries cauri desmitiem pētījumu par zivju resursu tēmu, runājis ar ihtiologiem, zinātniekiem, citiem copmaņiem ārzemēs un mainījis attieksmi. Esmu iemācījies apslāpēt adrenalīna plūdus un nenosist to milzeni, bet nobildēt un palaist brīvībā. Pamēģiniet. Neesmu sastapis nevienu, kurš nožēlotu lielas līdakas palaišanu atpakaļ brīvībā. Ziniet, cik aptuveni ikru ir vienu kilogramu smagas līdakas vēderā pavasarī?
Skaitļi atkarīgi no apstākļiem, taču var būt līdz pat 40 000! No tiem par kārtīgu līdaku izaug ne vairāk kā 1%, taču parēķiniet, cik zivīm esat dāvājuši iespēju, palaižot vaļā lielu līdaku mammu. Un, jā, mīts, ka lielās nenārsto, ir aplams. Neklausieties kaimiņa stāstos, parocieties pētījumos.
Kāpēc laižu vaļā lielāko daļu no noķertajām līdakām?
Gandrīz visu savu brīvo laiku no 1. maija līdz pirmajam ledum (neskaitot ģimenes kopā būšanu, protams) pavadu, medījot līdakas. Lai arī amatieris, tomēr savas prasmes tikt pie zaļās plēsoņas nu jau vērtēju virs vidējā. Ja es ņemtu uz mājām visu, ko noķeru, 2/3 izmestu miskastē vai lūgtos, lai kāds paziņa paņem, jo esmu saķēris tik daudz, ka nav, kur likt.
Man pietiek ar vienu 1–2 kilogramu smagu līdaku, ko apēdam vienā ēdienreizē. Pārējās lai rūpējas par pēctecību un ūdens iemītnieku līdzsvaru. Otrs iemesls – izpratne par dabas trauslās ekosistēmas procesu mijiedarbību, kritiski izvērtējot arī savu personisko ietekmi uz to.
Ir, protams, ērti visā vainot kaut ko tur ārā, taču jāsāk ar sevi.
Protams, ne jau makšķernieku negausība viena ir atbildīga par, piemēram, sarūkošajiem līdaku izmēriem un skaitu. Ir daudz jautājumu, ko šajā ziņā var uzdot – tīklu izmantošana iekšējos ūdeņos, kontroles kvalitāte, notekūdeņi, caurumi makšķerēšanas noteikumos, ūdeņu apsaimniekošana, resursu atjaunošana u. c. Bet tas jau būtu cits un krietni garāks stāsts.
Es esmu par to, lai makšķerēšana pie mums kļūtu arvien populārāka kā hobijs, kas atbildīgs pret dabu. Vietas pietiek visiem. Jo vairāk dabu cienošu cilvēku pie ūdeņiem, jo mazākas iespējas maliķiem izpausties. Un liela izmēra zivs noķeršanu un atlaišanu uzskatu par saprātīgu un cienīgu rīcību, līdz kurai ir jānonāk katram, kurš uz copi brauc biežāk par trim svētdienām gadā.
Nobeigumā vēl pāris lietas skaidrībai, ja par šo iesaistīsieties diskusijā.
- – Ķer un atlaid noteikti nav par to, ka visas zivis jāatlaiž. Tas ir par saprātīga daudzuma zivju paturēšanu un pārējo atlaišanu. Ko tu darīsi ar to milzeni? Ko darīsi ar trešo, ceturto, piekto līdaku?
- – Ja gribat zivi saudzīgi atlaist, ir jāievēro vairāki nosacījumi, jo, piemēram, forele un līdaka uz noķeršanu, izcelšanu un atlaišanas procesu reaģēs atšķirīgi. Pavisam īsi par līdakām – to nevajag ilgi kausēt, pēc iespējas īsāks laiks jātur ārpus ūdens, saudzīgi jāatbrīvo no āķiem ar tam paredzētiem instrumentiem, nevajag turēt lielas zivis vertikāli aiz žaunu vākiem (jo var sabojāt iekšējos orgānus), jāizvēlas uztvērējtīkliņi bez mezgliem, lai neieskrāpē ādā brūces, kurās var iekļūt infekcija, kā arī nevajag vārtīt zivis pa zemi vai likt uz saulē uzkarsušā laivas beņķa.
- – Lielākais ķer un atlaid piekritēju īpatsvars noteikti ir jaunās paaudzes makšķernieku vidū, kuriem ir vēlme un iespēja ne tikai pārņemt savu tēvu un vectēvu tikumus un netikumus, bet arī papētīt copes paradumus citur pasaulē, uzzināt ko vairāk par procesiem dabā, izprast kopsakarības, ieraudzīt kopainu, izglītot citus. Tie, kuri stingri paliek pie ķer visu, ēd visu lozunga, visticamāk, nemainīs ne paradumus, ne uzskatus. Te arī atsauce uz virsrakstu par paaudžu sadursmi.
- – Ķer un atlaid ir par dabas procesu un tās resursu savstarpējās mijiedarbības izpratni. Bez cilvēka iejaukšanās daba pati ļoti labi spēj ar visu tikt galā. Nepieciešams aptuveni piecu gadu miers no cilvēkiem, lai ezers pats atveseļotos. Ja cilvēks iejaucas, tad tam jābūt regulētam, izpētītam un pielāgotam procesam. Ar šo pie mums ir milzīgas problēmas. Ideālā gadījumā zivju garuma un svara ierobežojumi būtu jānosaka katrai ūdens tilpei atsevišķi.
- – Tie, kuri šādu metodi sauc par sadismu un zivs sāpes pielīdzina cilvēka sāpēm, neko nesajēdz no zivju fizioloģijas. Un, visticamāk, arī negrib sajēgt. Īsumā – protams, trijžuburis mutē zivij nav nekāda izprieca, tā izjūt stresu un arī ko līdzīgu sāpēm. Taču, piemēram, līdaka nereti 15 minūtes pēc šādas izvazāšanas un brīvlaišanas jau atkal gatava mesties virsū nākamajam vizulim, kas ņirb gar acīm. Un ko tu darītu pēc tam, kad mute būtu izraustīta ar trijžuburi?
Ātrā palīdzība, anestēzija, operācija, rehabilitācija. Te arī atbilde. Ir, protams, gadījumi, kad arī saudzīgi atlaistas zivis nobeidzas, taču tas īpatsvars ir ļoti mazs. Pētījumos, kuriem esmu izbūries cauri, noķerto un atlaisto līdaku izdzīvošanas procents ir no 67 līdz 100. Tas atkarīgs no apstākļiem, kādos tā noķerta, uz ko noķerta, cik ilgi pretojusies, cik ilgi bijusi ārpus ūdens, kāda ir ūdens temperatūra un citiem faktoriem.
- – Viens no ķer un atlaid pretinieku argumentiem ir, ka šo lozungu propagandē tie, kas zivis nemāk noķert, tādēļ tikai liek citiem laist tās vaļā, – skauģi! Realitātē ir tieši pretēji – to propagandē tie, kuri ķer visbiežāk, visvairāk un vislielākās.
- – Dabīgās ēsmas, mīkstos mānekļus un šūpiņus, salīdzinot ar vobleriem un rotiņiem, līdakas biežāk ierij ļoti dziļi. Kā arī – jo mazāki mānekļi, jo dziļāk tos ierij. Turklāt mazus āķus nereti ir grūtāk dabūt ārā nekā lielus, tā sagādājot līdakai papildu traumas.
- – Ja līdaka asiņo, tas nenozīmē, ka tā neizdzīvos. Tas, protams, var būt kritiski viņas dzīvībai, tādēļ jādara viss, lai āķi pie izņemšanas nesarautu žaunas un galvenos asinsvadus.
Šajā tematā var iet ļoti dziļi. Tiem, kuri grib rakt tālāk – iemetiet ķer un atlaid vai catch and release fishing atslēgvārdus interneta meklētājā. Pieliekot klāt vārdus research un, piemēram, Robert Arlinghaus, atradīsiet mūsu apstākļiem tuvus pētījumus par šo tēmu. Daži ir pat par Baltijas jūru.
Lai jums lomiem un iespaidiem bagāts maijs, saudzējiet dabu!
Materiāls publicēts žurnālā KLUBS 2018. gada maijā.
