Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Jādomā, ka ikvienam no mums, izkāpjot no lidmašīnas Peru, bija mazie mērķi, ko vēlējāmies sasniegt, – kādam tā bija Dienvidamerikas dabas varenā daudzveidība, kādam vietējā kultūra, bet vēl kādam piedzīvojums Latīņamerikas garšas pasaulē. Vienlaikus mēs apzinājāmies, ka katrs esam personība, finansiāli neatkarīgi un jebkurā brīdī varam savus ceļabiedrus pasūtīt piecas mājas tālāk, taču svarīgāk par to bija pieņemt, ka visi sēžam vienā laivā.
Lai gan pirms ceļojuma plānojām maršrutu un daudz lasījām, mūs gaidīja viens liels un nezināms iznākums. Ja neskaita Edgaru Buru, kurš vienīgais kaut ko prata pateikt spāņu valodā, bijām pilnīgi svešā zemē bez iespējas komunicēt. Angliski latīņamerikāņi runā vien attīstītajos reģionos, kurus sasniedzām ceļojuma pēdējās nedēļās. Tas gan ātri vien izlīdzinājās, jo jau otrajā ceļojuma nedēļā Lauris runāja spāniski. Iespējams, tam iemesls bija viņa franču valodas zināšanas. Bet pēdējā dienā, kad taksists Buenosairesā Lauri veda uz lidostu, viņi abi sarunājās vienā valodā par mājām un ģimeni.
Mēs visi ielidojām vienā dienā dažādos laikos un no atšķirīgām pasaules malām. Lauris – no Amerikas, Edgars no Āfrikas, bet pārējie ieradās no Eiropas. Pirmajā vakarā, lai saliedētos, sēžot viesnīcā drusku iesvilpām un nākamajā rītā sākās interesantākais. Braucām uz muitu, kur ar juridiskā kantora palīdzību kārtojām bagāžas (motociklu) dokumentus. Iepriekš bijām dzirdējuši baumas, kuras vēlāk apstiprinājās arī dzīvē, – Peru muita ir vienkārši nenormāla. Tiesa, mums neviens neprasīja kukuli, un mēs arī nemaksājām. Taču tik un tā pie motocikliem tikām jau otrajā dienā, kamēr turp sastaptie franči pie savas bagāžas tika tikai pēc piecām dienām. Viņi bija mazāk uzstājīgi.
Braucot uz ostu, Svenam, kurš ir jurists, prātā iešāvās lieliska doma apģērbties motociklistu drēbēs. Mēs cerējām, ka šis gājiens nostrādās kā spiediens. Un tā arī bija. Ar ķiverēm rokās ieradāmies muitā, no kurienes tālāk ar taksi braucām uz ostu. Apkārtne jautās krimināla aina – kaut kas starp Bolderāju un Maskačku. Lai gan, pirmo reizi izkāpjot no lidmašīnas, gaisā virmoja koriandra, zivs, laima un pisko smarža, kas mūs pavadīja visa ceļa garumā, ostas teritorijā valdīja smirdoņa, jo vietējie samazgas izgāza turpat uz ielas.
Ceļš līdz ostai atgādināja nebeidzami garu remontdarbnīcu, tālu stiepās kravas auto rinda, kuras turpat ceļa malā vīri remontēja. Šķita, ka šie vīri tur arī dzīvo un vietām varēja redzēt, ka pusdienas tiek gatavotas ugunskurā, proti, uz riteņa diska atklātā ugunī. Lai arī cik apšaubāms liktos ostas rajons, pašā ostā valdīja teju sovjetiska kārtība. Piemēram, visi dokumenti tika parakstīti ar parakstu un pirkstu nospiedumu.
Plezīrs un elpas trūkums
Kad tikām pie motocikliem, braucām no ostas uz viesnīcu, gaisā virmoja satraukums, rokas visiem bija teju stīvas, jo ceļu satiksmes noteikumu pēc būtības nav. Mijiedarbība uz ceļiem notiek vienīgi sajūtu līmenī. Uz Dienvidamerikas ceļiem valda blīva satiksme un pārvietošanās notiek lēni. Ziepes sākas līdz ar ātruma klātbūtni.
Nākamā rītā pēc brokastīm ķērāmies pie somu pakošanas, lai pusdienas laikā dotos uz Parakasu, kur nākamā dienā plānojām ekskursiju ar kuģi, Klusajā okeānā apskatījām rifus, zvejniekus, kuri, nirstot mūsu acu priekšā, no ūdens cēla ārā astoņkājus un klintis, kuras apdzīvo visdažādākie dzīvnieku un putni. Salīdzinot ar visu pārējo, šis romantiskais izbrauciens bija viegls plezīrs.
Mūsu nākamais lielais Peru pieturas punkts bija Maču Pikču, kas atradās Kusko reģionā. Lai no Limas nokļūtu Kusko, pareizāk būtu braukt pa šoseju, kas iet kalnu grēdai apkārt. Nezinot, kas mūs sagaida, izvēlējāmies taisnāko ceļu pāri kalnu grēdai. Tā bija kļūda, jo kalnos diezgan strauji pacēlāmies līdz 4500 metru augstumam. Turklāt augstienē valdīja neizturams karstums. Virzoties tālāk, nonācām tuksneša oāzē Ikā, vietā, kur sastapām daudz eiropiešu, kas kāpās nodarbojas ar smilšu snovbordu. Dienas galamērķis bija Naska, kurā iebraucām vēlu vakarā, bet no rīta kāpām lidmašīnā, lai no augstuma apskatītu Nazca lines jeb inku rakstus smiltīs.
Pēc Naskas turpinājām ceļu Maču Pikču virzienā, strauji ceļoties arvien augstāk. Augstienē, pat noejot vien nieka desmit metrus, bijām aizelsušies. Tas bija negaidīti liels pārbaudījums.
Simt kilometru ceļa posmā sapratām, kā tas ir – elpot, kad nevari paelpot. Šajā ceļa posmā Edvardam Buram, kā viņam pašam šķita, sprāga plaušas.
Viņš no mums visiem bija vispiesardzīgākais. Lai uzzinātu, kādi ir kalnu slimības simptomi, Edvards ķērās pie mātes gūgles. Un, kā izrādījās, ja kāds no aprakstā minētajiem simptomiem ir parādījies, jau ir par vēlu…
4500 metru augstumā ēnas nav. Ir tikai saule, kas spīd tieši virs galvas. Lai cik kruti būtu mūsu ķiveru stikliņi, saule šajā cīņā bija stiprāka, un mūsu deguns sāka apdegt. Turklāt gaisa temperatūra nokritās zem +10 grādiem. Turpinot ceļu, piestājām pie benzīntanka, kura darbinieks tā arī nespēja pateikt, cik maksā degviela. Visbeidzot viņš pieņēma naudas zīmes, kuras tam iedevām. Degviela nebija lēta, toties benzīntankā nopērkamās vafeles un konfektes bija gardas. Augstienē sastaptie inki savā starpā nesarunājās. Viņi uz mums skatījās, un tas arī viss. Tā vien šķita, ka viņu informācijas apmaiņa notiek drusku citādi, nekā mums. Inki arī izskatās citādi – maza auguma, ar savādiem sejas vaibstiem un izteiktu degunu un vaigu kauliem.
Pārlaidušu nakti nu jau vien nieka 2200 metru augstumā, vietā, ko dēvē par Taumpu Baiju, iebraucām Secret valley – te gaisa temperatūra paaugstinājās, elpot kļuva vieglāk un pelēko smilti nomainīja zaļumi – zāle, koki, apsēti lauki un krūmi. Šī dzīvības apsēstā vieta ir ļoti iecienīta tūristu vidū, jo atrodas ceļā uz Maču Pikču. Šeit mēs palikām trīs naktis un ceturtās dienas rītā pēc agrām brokastīm kāpām vilcienā. Tas ir vienīgais veids, kā nokļūt Maču Pikču. Citu ceļu nav.
Būt Peru un neapmeklēt Maču Pikču, būtu nepareizi. Esot pilsētas smailē, veidojās asociācijas ar filmu Avatars. Visdrīzāk tieši no šā visaptverošā skata iespaidojās arī filmas veidotāji.
Mūs pavadīja angliski runājoša gide, inku pēctece, kura izskaidroja lērums sīkumu, tāpēc ieteikums ņemt gidu ir vērā ņemams. Piemēram, kāpēc māju logi ir trapeces veida, un kāpēc tā leņķis ir 13 grādu liels? Izrādās, cilvēkam stāvot, pēdu attālums ir 13 grādu platumā.
Inki devās kalnos, bēgot no spāņu iekarotājiem, kuri nāca ar saviem netikumiem, svešo kultūru un slimībām. Inku apķērīgākā daļa karalim, kurš aizgāja spāņu pavadā, neuzticējās un devās dibināt savas apmetnes kalnos. Lai to darītu, galvenais priekšnoteikums bija saldūdens pieejamība, ko arī izdevās atrast. Savukārt Maču Pikču auglīgo augsni inki uz klinšu terasēm sanesa ar rokām no kalna pakājes. Par to, vai mums paveicās ar laikapstākļiem, var diskutēt. Laiks bija apmācies, bet ikreiz, kad mākoņu priekškars pašķēlās un saules stari spīdēja tikai mirkļiem, tas skatu darīja daudz sirreālāku.
Atgriezušies viesnīcā pie motocikliem, devāmies uz Puno, kas ir Peru pēdējā lielā pilsēta mūsu ceļā. Visbeidzot piestājām Titikakas ezera krastā. Mūsu veselības rezerves, dzīvojot augstkalnē, bija teju izsīkušas. Beidzot vajadzēja ķerties pie zālēm (Soroči), kuras palīdz izturēt lielo augstuma starpību, paplašinot elpceļus. Amerikā viesnīcas vestibilā ir ledus, Vācijā cigarešu automāts, bet Puno viesnīcas vestibilā bija pieejams skābekļa balons. Vēl, runājot par elpošanu, jāpiebilst, ka viesnīcu gultās ir daudz spilvenu, jo gulēšana notiek pussēdus stāvoklī, jo, guļot uz sāniem, saspiežas plaušas.
Cirkuļa likums
No Puno uz Lapasu ved divi ceļi. Viens stiepjas gar Titikakas ezera apakšu, bet otrs ezeram pāri. Mēs nolēmām šķērsot asfaltēto ezera ceļu, kuram beidzoties gaitas jāturpina ar baržu, kas, sasniedzot krastu, piestāj ar aizmuguri. Tas nozīmē, ka moci varam nostumt vienīgi atpakaļgaitā, ko ar mocībām arī izdarījām, līdz pie mums pienāca baržas vadītājs, kurš nākamo motociklu uzlika uz sāna pekas un gluži kā cirkuli apgrieza ar purnu pret nobrauktuvi.
Vēl esot Latvijā, zinājām, ka satiksme Lapasā ir briesmīga. Tur neviens necīnās par metriem, bet gan par centimetriem. Sarkanā gaisma ir tikai dekorācija.
Turklāt cilvēki pārvietojas arī pa braucamo daļu, lodājot starp motorizētajiem satiksmes dalībniekiem. Turpinot ceļu, dziļāk pilsētā nonācām kvartālā, kurā andelējas ielu tirgotāji: viens pārdod tikai zaļumus, otrs – kartupeļus, trešais – banānus. Kad atgriezāmies mājās, internetā parādījās ziņa, ka kāda sieviete no Sarkanā Krusta kritusi suņu bandas nežēlastībā un ir nokosta. Arī mēs šīs bandas Lapasā redzējām.
Lapasa ir slavena ar savu 54 kilometrus garo nāves ceļu. Tas ir viens no pasaulē bīstamākajiem ceļiem, kur dzīvību zaudējuši neskaitāmi ceļinieki. Par šo apskates objektu domas dalījās. Agnis un Edgars gribēja izbraukt nāves ceļu, bet pārējie kāroja iepazīt pilsētas dzīvi. Nākot no restorāna uz viesnīcu un dzirdot mūzikas skaņas, mūsu grupa sadalījās. Tie, kuri sevi bija nolēmuši ziedot latīņamerikāņu naktsdzīvei, nonāca heavy metal grupas Accept koncertā, bet pārējie devās gulēt, lai nākamā rītā ar svaigu galvu iekarotu nāves serpentīnu.
Patiesību sakot, ceļš nebija tik traks, kā sākumā likās, ja neskaita to, ka brīžiem no augšas lija ūdens un krīta akmeņi. Bet uzmanību uz ceļa zaudēt nedrīkst, jo tas kā izstiepta spirāle vijas ap kalnu, atstājot iespēju nejaušībām, pēc kurām tīko stāvā aiza.
Lai gan ceļš priekšā bija tāls, nākamajā dienā devāmies uz Bolīvijas apakšdaļu, kur atrodas Ujuni sālsezers, kas ir līdzenākā vieta pasaulē. Dzīvē ezera spogulis izskatās pēc plakana, nebeidzama ledus lauka. Tā ir vieta, kas piemērota ātrumu rekordu sasniegšanai. Ujuni ezera raktuvēs iegūst 70 procentus no visiem pasaules litija krājumiem.
Mēs nolēmām pietaupīt tehniku, lai dzinējos nesadzītu sāli, jo priekšā vēl tāls ceļš, tāpēc noīrējām divus džipus, kuri mūs aizveda līdz kaktusu salai ezera viducī. Pie kaktusiem ieturējām pusdienas, vistu ar kvinoju, un sākām prātot, kā šķērsot Bolīvijas un Argentīnas robežu. Līdz ar to sākās šā stāsta smagākā daļa.
Līdz jostai pelnos
Mēs nevēlējāmies Argentīnā iebraukt pa tradicionālo ceļu. Tāpēc izvēlējāmies maršrutu, kurš drīz vien pārtapa bezceļā, pa kuru spēj pārvietoties vienīgi džipi ar plakanām riepām un, kā izrādījās, arī mēs. Tuksneša un nekurienes vidū uzdūrāmies hotelim Los Flamingos, kurā palikšana vienai personai maksāja 100 eiro. Tā bija visai ekskluzīva vieta bez elektrības, izžuvušu sālsezeru un savvaļā dzīvojošu flamingo ieskauta.
Esot viesnīcā, pieņēmām lēmumu, ka ceļu uz Argentīnu turpināsim, griežot močus atpakaļ, tā nepabeigto ceļa posmu atstājot saviem bērniem, kuri varēs atgriezties, lai pabeigtu mūsu iesākto.
Mums sākās veselības problēmas. No tuksneša gaisa mutē jutām neaprakstāmu sausumu, bet Agnis ar Edgaru saindējās. Pierādījumu nav, bet aizdomas par Bolīvijas ūdeni.
Piedevām ceļā uz Los Flamingos Edmunds krītot stipri sasita celi. Tuksneša virsmu klāja vulkāniskie putekļi, dažviet putekļu kārta sniedzās pat pusmetra dziļumā. Lielākā nelaime ir tā, ka cauri putekļiem redzēt nav iespējams, un tu nezini, kurā brīdī ritenis ietrieksies kādā bedrē vai uztrieksies palielākam akmenim. Tāpēc kritām mēs daudz. Lauris sadursmē ar akmeni ribās ietrieca motocikla ragus un, krītot uz priekšu, nolauza motocikla vējstiklu.
Pēc traumām un spēku izsīkuma šķērsojām Bolīvijas un Čīles robežu, uzmeklējām tuvējo hospitāli, kas atradās vienā ēkā ar pastu, un tur Laurim injicēja pretsāpju līdzekli, bet Agni pielika pie sistēmas, jo viņš no saindēšanās bija krietni atūdeņojies. Starp citu, pilsēta bija kā izslaucīta. Lai gan māju bija daudz, ielās nevienu nemanījām. Sajūta kā pēc atomkara – viens nāvīgs klusums.
Atkopušies sākām kalt plānus par nokļūšanu Atakamā. Beidzot sajutām alkas pēc civilizācijas. Turklāt bija pēdējais laiks tikt pie telefona zonas, jo mūsu ģimenes jau divas dienas nebija saņēmušas ne ziņu no mums. Iebraucot Čīlē, beidzot tikām pie ļoti gaidītajiem civilizācijas labumiem. Apmetāmies netālu no Takamas, kur atrodas vienas no pasaulē lielākajām vara raktuvēm, bet pēc tam turpinājām ceļu uz Argentīnu. Patiesībā ceļa laikā vismaz četras reizes šķērsojām Čīles un Argentīnas robežu.
Fritēta jūrascūciņa
Paralēli piedzīvojumu meklējumiem bezceļos, augstkalnē un blīvi apdzīvotās pilsētās šis bija klejojums arī garšu pasaulē. Diemžēl negaidīta vilšanās bija Klusā okeāna piekraste, kas zivju ziņā izrādījās nabadzīga. Šeit zivis tiek industriāli ķertas un iztirgotas pārējai pasaulei, tāpēc tāda izvēle un bagātība kā Vidusjūrā izpaliek. Visu ceļojumu mēs dzinām pēdas Patagonijas ilkņzivij. Tā ir ļoti reta un limitēta zivs, kas dzīvo pusotra kilometra dziļumā, bet zvejnieki to ķer 600 metru dziļumā. Klusā okeāna krastā, pērkot no zvejniekiem, šī zivs maksā 30 dolārus kilogramā.
Mēs šo baltās filejas raritāti nobaudījām ceļojuma beigās. Bet vēl Puno pirmo reizi nogaršojām jūrascūciņu. To pārsvarā gatavo divos veidos. Pirmais variants – lēni gatavota, pēc garšas un skata atgādina miniatūras trusi. Otrs variants – lēni gatavota, panēta un fritēta. Runājot par dienvidamerikāņu piedevu ēšanas paradumiem, jāsaka, ka tie ir ļoti dīvaini. Viņi, piemēram, ēd rīsus ar kartupeļiem un nedaudz kukurūzas.
Ceļojuma sākumā Peru, pateicoties Svenam, kurš mums sarunāja galdiņu, tikām 2016. gada labākajā Latīņamerikas restorānā Maido. Tur strādā japāņu izcelsmes šefpavārs.
Mēs ar karoti ēdām 48 stundas 54 grādos gatavotu steiku. Tas bija izcils.
Argentīnā, Mendosā, ieturējāmies restorānā Francis Mallmann. Restorāns atrodas pils pagalmā, bet galdi tur izvietoti pagalma zālājā. Tā bija lieliska maltīte, izmeklēta, teicami pagatavota gaļa no atvērtā grila.
Argentīna ir sulīga. Taču tās lejasdaļā, kalnainajām vietām izsīkstot, kļūst garlaicīgi. Klajumi, kur brāzmo ļoti stipri vēji, parādās arvien biežāk. Ceļā redzējām divas tikko apgāztas fūres, tāpēc, lai neļautos spēcīgajam vējam, aptuveni divas dienas bijām spiesti braukt slīpi, līdz beidzot nonācām dabas veidotā šķīvī, kalnu ieskautā vietā bez vēja El Calafate, kas ir īstena ceļotāja oāze ar bāriem, te cilvēki priecājās un restorāniem, kur grilējās un smaržo gaļa. Šīs vietas nozīmīgākais apskates objekts ir pasaules mēroga brīnums – ledājs Perito Moreno, kurš kūst un, pa gabaliem krītot, sadalās.
Pēdējo reizi iebraucot Čīlē, mēs nonācām pie uzraksta, kurš vēstīja – Ruta del fin del mundo jeb – šeit sākās ceļš uz pasaules galu. Tā ir vieta, kur Atlantijas okeāns satiekas ar Kluso. Apziņa, ka esi pasaules malā, un tālāk vairs nekā nav, ir interesanta.
Ceļojums ilga 40 dienas, bet uz motocikliem pavadījām 33. Patiesībā šāds pārbaudījums ir darbs ar sevi. Un, godīgi sakot, brauciens ir tikai viens no daudziem veidiem, kā cilvēks var sevi pārbaudīt. Šis klejojums ar motocikliem lika apjaust, ka mēs neesam vieni. Tas attiecas gan uz redzēto, gan kopā piedzīvoto. Tev ir jārespektē citi. Pilnīgi vienalga, cik daudz naudas ir tavā kabatā un, kas tu esi. Tas nevienu neinteresē. Tam nav nozīmes. Mēs bijām tik vienlīdzīgi, ka, pat ja vienam no septiņiem bākā nebija benzīna, tad arī pārējiem sešiem nebija.
Materiāls publicēts žurnālā KLUBS 2018. gada maijā.
