Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Paziema ir laiks no Mārtiņiem līdz adventei. Senlatviešu mitoloģijā Mārtiņš ir viens no Dieva dēliem, saules dilšanas teiksmu tēls, kas simbolizē nomirstošo dabu, aizejošo sauli, pāreju no rudens uz ziemu. Ja pieņem, ka Ūsiņš ir pavasara, atdzimstošo sauli iemiesojošā Dieva dēls, tad Mārtiņš – rudens un ziemas sauli iemiesojošā Dieva dēla vārds.
Līdz Mārtiņiem jābeidz visi rudens darbi, jānokuļ labība, jāapar zeme. Jo seni ticējumi vēsta, ka pēc šīs dienas zeme dodas atpūtā, un, ja to traucē arot, tad tādā zemē nākamajā gadā nav gaidāma nekāda raža.
Mārtiņos kāva gaili vai vistu. Gailis saistīts ar sauli, ar uguns enerģiju, bet vista – ar zemes auglību. Gailim bija jābūt sarkanam – siltuma krāsā, bet vistai – melnai, zemes krāsā.
Ar gaili un vistu kā upurējamiem putniem senlatvieši iezīmēja ceļu uz gaismas, saules, auglības un ražības atdzimšanu gaidāmajā pavasara sezonā. Arī, lai gada tumšajā laikā pasargātu savu saimniecību no ļauniem gariem, bija nepieciešamas gaiļa asinis – senlatvieši ar tām uz kūts un klēts durvīm zīmēja aizsardzības zīmes. Daudzviet to darīja jau Miķeļos, 29.septembrī.
Arī mūsdienās daudzviet šajā dienā uz mājas un citu ēku durvīm ar krītu velk Lietuvēna krustu – piecstaru zvaigzni ar virsotni uz augšu, lai sargātu saimniecību, jauno ražu un visu ziemai sagādāto.
Svētkos klāj baltu galdautu, gatavo bagātīgu mielastu – pateicībā par šī gada ražu un visu citu līdz šim paveikto.
Mārtiņa dienas ēdieni ir cepts gailis, liellopu gaļa, īpaši vērša gaļa, Mārtiņu pītes jeb bumbiņas, ko gatavoja no zirņiem, pupām, kartupeļiem un kaņepēm, pīrāgi, medus un alus.
Mārtiņos noslēdzas Veļu laiks un sākas jautrais budēļu jeb ķekatu laiks, kas turpinās līdz pat februāra sākumam – Meteņiem. Gatavoja maskas un pārģērbās. Staigāja no mājas uz māju. Budēļu vidū parasti bija redzama garā sieva, mazais vīriņš, kaza, dzērve, vilks, lācis, dzirnas un labības statiņš.
Pētnieki norāda, ka ķekatu tradīcijās ir skaidri saskatāmi seni auglības rituāli – vajag dūšīgi dancot, lai lopi un cāļi labi padodas, vajag priecāties un dziedāt, lai Mārtiņš visu gadu būtu priecīgs un arī sētā – laime.
Šajā dienā veica rituālus arī kaitēkļu izdzīšanai. Mārtiņa vakarā ņēma vecas pannas un rībināja, lai no mājas un pagrabiem izdzītu peles un žurkas. Ticēja, ka prusaki iznīks, ja šajā dienā noskaitīs vārdus: “Sarkanie kundziņi, uz priekšu vietas jums nav!”
Tā kā tie ir lieli svētki, Mārtiņdienā nedrīkstēja darīt dažādus darbus – adīt, skalus lauzt, izmantot dzirnavas, zvejot zivis. Ticējumos teikts, ka Mārtiņa dienu svin tikai vīrieši, bet Mārtiņa nedēļu – sievietes, tātad vēl nedēļu pēc Mārtiņiem sievietes varēja veikt tikai ikdienišķos pienākumus, rokdarbus un citus svarīgos darbus atliekot uz vēlāku laiku.
Svētku vakarā cītīgi jāmin mīklas, pēc Mārtiņiem vakaros jāsāk lasīt pasakas. Senāk no Miķeļiem līdz Mārtiņiem vakaros minēja mīklas, no Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem teica pasakas, bet no Ziemassvētkiem līdz gavēnim dziedāja dziesmas.
Mārtiņdiena bija īpaši laba diena nākotnes un precinieka zīlēšanai:
- Mārtiņa vakarā pirms gulētiešanas jānomazgā seja, bet nav jānoslauka un gulēt jāaiziet neviena vārda nerunājot – tad naktī sapnī nāk nākamais vīrs vai sieva un noslauka seju.
- Vakarā pirms gulētiešanas jāapēd vesels ābols ar visām sēklām un kātiņu, tad sapnī ieraudzīs savu izredzēto.
- Gulēt ejot, jānoauj kreisās kājas zeķe un jāsviež pāri labajam plecam, neskatoties, kur zeķe nokrīt. Tad zeķi sapnī atnesīs īstais precinieks.
- Mārtiņa vakarā jāatstāj visi apģērba gabali, kas bija to dienu mugurā, uz grīdas. Kas naktī sapnī tos pacels, būs nākamais vīrs vai sieva.
Senāk šī diena bija ļoti svarīga arī laika vērošanā. Ticējumi vēsta – kāds laiks Mārtiņos, tāds Ziemassvētkos.
Mārtiņos Dieviņš iemet arī pēdējo aukstuma akmeni ūdenī un tad visas ūdenstilpnes pamazām pārklājas ar ledu. Gada ritējumā Dieviņš no debesīm ūdenī metot trīs akmeņus – vienu Jēkaba dienā, otru Miķeļa dienā, trešo Mārtiņos.
Avots: No profesora P. Šmita grāmatām “Latviešu tautas ticējumi” un citām grāmatām.
